Varas paņēmieni
Neraugoties uz to, ka Rainis vēl aizvien sola mums atnest sauli, teātra praktiķi nebaidās pašu Raini un citus latviskā kanonus nocelt no pieminekļu podestiem gan Dailes teātra izrādē "Spīdolas nakts" režisora Viestura Kairiša kopdarbā ar dramaturgu Matīsu Gricmani, gan Latvijas Nacionālā teātra satīriskajā izrādē "Spēlēju, dancoju" Elmāra Seņkova režijā, atgādinot, ka no klasikas izaudzis teātris vēl aizvien "dzīvs irrr" arī šodien. Taču tepat – šosezon Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī – ir arī režisora Sergeja Golomazova "Kaligula", kam ar vienu mēnesi vēl aizvien nepietiek.
Varaskāre un tās smago zābaku nospiedumi likteņos ir asiņains pavediens, kas sadiedz aizvadītās teātra sezonas repertuāru: līdzās nerimstošā varas "cirka" izrādei "Kaligula" ir arī mūžam aktuālās šekspīriskās kaislības Daugavpils teātra vizuālā izrādē "Makbets", bet revolucionārs noskaņojums uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves sprēgā Klāva Meļļa un Rūdolfa Gediņa veidotajā izrādē "Marats/Sads", liekot sabiedrībai paraudzīties uz sevi visnotaļ greizā spogulī.
Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī mākslas un mākslinieku attiecības ar varu pietuvinājumā pēta gan dokumentāli mākslinieciskā versijā ""Skatuve" ugunī" Lauras Grozas un Artūra Dīča kopdarbā, gan arī no agresorvalsts emigrējušā režisora Jurija Butusova izrādē "Gogolis. Portrets". Pašrefleksīvi savu radošo nogurumu, no koferiem izsaiņojot pārbaudītus paņēmienus kā savu režisora rokrakstu, uz Latvijas Nacionālā teātra lielās skatuves šosezon demonstrēja arī režisors Dmitrijs Krimovs izrādē "Pīters Pens. Sindroms", saviļņojot skatītājus ne tikai emocionāli, bet arī politiski.
Šosezon vēl aizvien bija novērojama nespēja atturēties no krievu klasiķu klātbūtnes uz pašmāju skatuvēm. Jaunais Rīgas teātris savu komentāru šim laikam izvēlējās rakstīt ar Dostojevska spalvu un rekviēmbaleta "Gulbju ezers" pravietojumu izrādē "Melnais gulbis" Alvja Hermaņa režijā. Dailes teātris kaimiņvalstu režijas tandēmam Enei-Līsai Semperei un Tītam Ojaso atvēlēja lielo skatuvi vēl vienai viņu versijai par Mihaila Bulgakova radīto pasauli izrādē "Meistars un Margarita", noņemot tajā maģiskā reālisma slāni, bet iegriežot Volanda danci uz skatuves ripas kā uz aizvien ātrāk rotējoša globusa, no kura jau kādu laiku metas nelaba dūša.
Šodienas ģeopolitisko saspīlējumu krasi atšķirīgā skatījumā skatītājs ierauga gan Latvijas Nacionālā teātra kinematogrāfiskajā oriģināldarbā "Maigā vara" Matīsa Kažas režijā, gan Daugavpils teātra nebūt ne viennozīmīgajā izrādē "Pamiers". Kā pārlaicīgs komentārs bezsirdīgo varu bataljoniem, kas atstāj pēdas un izrauj vēstures lappuse ne tikai tautu, bet arī ģimeņu hronikās, šosezon izskanēja režisora Valtera Sīļa izrāde ģimenei "Sibīrijas haiku" Latvijas Leļļu teātrī, kas nu jau atgriezies savās mājās K. Barona ielas namā.
Bērni, vecāki un tukšums
Bērnu attiecības ar vecākiem (vai drīzāk pat to neesamība) dažādos dzīves posmos – šī ir smaga sezonas tēma, kas vijas cauri teātru repertuāriem. Ne vienmēr būšana kopā vienā telpā nozīmē būšanu "siltā, jaukā istabiņā, bērza malkas kurinātā": jaunā režisora Henrija Arāja iestudējums "Ugunsseja" Latvijas Nacionālā teātra pagrabzālē jaunā scenogrāfa Adriāna Toma Kulpes bezsirdīgi aukstajā scenogrāfijā kļūst par kādas ģimenes vivisekciju skatītāju acu priekšā. Virtuālu istabu Dailes teātrī šekspīrisku kaislību izrādē "Wintera stāsts" Džefa Džeimsa režijā apdzīvo citu ģimeņu atvases, kur, nepārkāpjot noteikumus, vecāki nemaz nedrīkst ielauzties.
Turpretī Cēsu Mazais teātris skatītājam ļauj pavērt skapja durvis, aiz kurām atrodas seksuālā identitāte: tur sūri izklaidējoši izglītojošā balsī, ietverot vietējus dokumentālus faktus, vecāku un bērnu attiecības saklausāmas jaunā režisora Roberta Daubura izrādē "Izkāpt skapī". Pieaugšanas stāsti, kuros nevar neieraudzīt pieaugušo emocionālas klātbūtnes iztrūkumu, kas veicinājis likumpārkāpšanu, ir uzklausāmi Liepājas teātra izrādē "Gaišās naktis" Kristīnes Brīniņas skrupulozā dokumentējumā. Ģertrūdes ielas teātra repertuārā savas bērnības portretu, smaržojošu pēc Liepājas kafijas un aizaugušām takām, klusināti, lielā mērā meditatīvās kustībās skicētā scenogrāfijā iegleznojis Artūrs Čukurs izrādē "Turi mani cieši".
Ja "Willa teātra" izrāde "Kas mammai somā?" Antas Priedītes režijā atklāj tajā esošo Sīzifa akmeni, kurš aizpilda tēva atstāto tukšo vietu, tad Liepājas teātra izrāde "Tēvs klusums" režisora Valtera Sīļa kopdarbā ar dramaturģi Rasu Pēci-Bugavičuti un izrāde "Ziloņa dziesma" Dmitrija Petrenko režijā uzdod ne tik ērtus, bet ārkārtīgi svarīgus jautājumus par bērnu un vecāku attiecībām un vecāku pievēršanos savai karjerai. Līdzīgs jautājums, tikai jau mokošas varas ēnā, izskan arī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra izrādē "Mātes piens", ko kā monoizrādi radījusi ukraiņu aktrise Anastasija Ļovina, pievēršoties meitas un mātes attiecību rekonstrukcijai padomju okupācijas laikā. Spilgts aktiermeistarības paraugdemonstrējums daudzveidīgas monoizrādes formā šosezon ir Ilzes Ķuzules-Skrastiņas izrāde "Visas viņas" Ineses Mičules režijā, bet aktieriski eksistenciālā ceļojumā monoizrādes formā ved jaunais aktieris Gerds Lapoška savā "personālizrādē" ar nosaukumu "Uz redzi, februāri!".
Skatiens uz vīrieti
Paraugoties ar ērgļa aci uz teātra kopainu, redzams, ka pagājušās sezonas uzstājīgās sieviešu balsis šosezon atbalsojas mērķtiecīgā vīriešu pasaules dekonstrukcijā.
Šosezon teātrī mēs redzam vīriešus attiecībās ar māti, tēvu, sievu, brāļiem, bērniem, draugiem, citiem vīriešiem dažādās vidēs sportā, trimdā, izsūtījumā, cietumā, karjerā.
To, kā savstarpējo attiecību ekosistēmā savu vietu tiecas ieraudzīt vīrietis, vēsta gan klasikas darbi Raiņa un Blaumaņa balsīs, gan oriģināldramaturģijā sakņoti stāsti. Valmieras teātra izrādes "Jāzeps un viņa brāļi" režisores Ineses Mičules skatījumā, "Pazudušais dēls" Reiņa Suhanova režijā, "Atraitnes dēls" Viestura Roziņa režijā pēta vīrieša attiecības ģimenē, kura mēdz izrādīties ne tā drošākā vieta. Turpretī gan "Bezkaunīgais vecis" Gata Šmita režijā, gan "Pelikāni un vīnogas" Alvja Hermaņa režijā starmešu gaismā izceļ vīriešu draudzību un tās izraisītas blaknes, klusināti nodrupinot aizspriedumu sienu par vīriešu neievainojamību.
Līdzās laiku un tikumu pārvērtēšanai šosezon ieskanējusies arī trimdas tēma. Latvijas Nacionālajā teātrī, iedvesmojoties no Anšlava Eglīša, "Bezkaunīgais vecis" apdzīvo okeāna otru krastu latviešu izcelsmes ASV gleznotāja Raimonda Staprāna košo gaismēnu ģeometriskajā un lakoniskajā ainavā. Aika Karapetjana režijā Jaunajā Rīgas teātrī izrādē "Fēlikss, Anatolijs un Ilona" deviņdesmito gadu traģikomiskajā panno aci pret aci sastopas latviskā dažādās sejas, tostarp ārzemju latvieši. Valmieras teātrī skatītāji piedzīvo Jāņa Daliņa dzīves soļojumu izrādē "Daliņš" režisora Toma Treiņa un scenārija autora Mārtiņa Meiera versijā, iesoļojot ne tikai sporta vēstures, bet arī sporta un varas attiecību disciplīnā. Šādā pašā gaismā ieraugāma arī burtiski elpu aizraujošā Liepājas teātra izrāde "Latviešu raķetes" režisora Regnāra Vaivara mītiski sarkastiskajā redzējumā, vēstot gan par sporta lomu, gan par vīriešu attiecībām, kur prasmīgas virāžas jāveic ne tikai trasē, bet arī ārpus tās, nepaslīdot kādā saulespuķu eļļas plančkā.
Par atļautiem un aizliegtiem paņēmieniem dokumentālās balsīs mazās formās šodienas Latvijā tieši, bet vienlaikus smalkjūtīgi runā gan režisore Marija Linarte izrādē "Milžu cīņas" Jaunajā Rīgas teātrī par pašas un abu aktieru – Ingas Tropas un Jāņa Grūtupa – pieredzi zemessardzē, gan režisore Kristīne Brīniņa izrādē "Gaišās naktis" Liepājas teātrī par jaunu vīriešu pieaugšanas stāstiem un skaudrajām pieredzēm cietumā. Dokumentālā pētniecība iekļaujas teātra kopainā kā būtiska savu laikmetu dokumentējoša pieredze, kas nemiera laikos ir vēl divtik būtiska nekā skatiens atpakaļskata spogulī miera laikos.
Ķermeņi un balsis
Daudzās izrādēs klātesošs ir izteikts fiziskums. Jauniešiem tuvāk teātris tiecas būt ar horeogrāfes Agates Bankavas šīs sezonas poētiski dumpiniecisko kustību darbu sazobē ar Pamelas Butānes lakonisko scenogrāfiju režisora Jāņa Znotiņa un dramaturģes Ances Muižnieces izrādēs "Valmieras puikas" Valmieras teātrī un "Mīlestības vārdā" Liepājas teātrī. Ķermeni kā vienīgo sev vēl piederošo teritoriju tehno valodā stāsta režisora Andreja Jarovoja darbs "Tas ir viss, ko mēs varam" Ģertrūdes ielas teātrī, ko kustībās pieraksta Emīlija Berga, Vladimirs Goršantovs, Ramona Levane, Darja Turčenko.
Ar kustībās ilustrētu rituālu stāstniecības seansu izrādē "Sapņu tulkotāju sekta" skatītājus atjaunotajās mājās sagaidīja Jaunais Rīgas teātris. Plūdoņa poēmu "Atraitnes dēls" Valmieras teātrī režisors Viesturs Roziņš un horeogrāfs Kārlis Božs pārraksta fiziskā teātra valodā, kurpretī Dailes teātrī nemirstīgo grieķu mītu par Orfeju un Eiridīki garajā bizē iepin un sievietes balsī pārraksta režisore un horeogrāfe Anna Abalihina.
Šosezon teātra repertuāros ienākušas arī dažāda mēroga operas, kuras visas caurvij pašironiska balss: Ģertrūdes ielas teātrī skan ekofeministiskā rūpju opera "Monstera Deliciosa", Latvijas Nacionālajā teātrī dramaturga Pētera Veisa pusdokumentālā luga pārvērsta vājinieku operā "Marats/Sads" komponista Edgara Mākena dauzonīgā versijā, bet teātra apvienība "Kvadrifrons" skatītājus izved svaigā gaisā un zem savas teātra pētnieku lupas kukaiņu operā ģimenēm "Ērces" paliek sīkbūtņu operas kaislību cienīgās attiecības, izspēlējot tās asprātīgā komponistes Oļesjas Kozlovskas interpretācijā.
Asni un atvases
Sazarojies ir bērnu un jauniešu teātra lauks. Te režisores Lienas Šmukstes rokās sadīgušas vairākas izrādes vismazākajiem skatītājiem "Figūras" Cēsu Mazajā teātrī, "Čuči, spilventiņ!" Latvijas Leļļu teātrī, "Punktiņš, punktiņš, komatiņš" Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, ievedot teātra pasaulē tos, kas pasauli vēl tver lielākoties ar maņām. Ar grieķu mītiem, kuros vienmēr var atrast kādu atbildi eksistenciāliem jautājumiem par pasaules (ne)kārtību, delverīgā balsī iepazīstina režisore Anta Priedīte izrādēs "Sirēnas dziesma" un "Ahileja papēdis" Liepājas Leļļu teātrī.
Aiz komiksu estētikā paustām emocijām jaunieši varēja ielūkoties Latvijas Leļļu teātrī muzikāli piesātinātā izrādē "Jelgava ‘94" Mārtiņa Eihes režijā – pusaudzībā, kas sakrita ar laiku, kad jaunības karoga vietā bija džinsi un aizjūras mūzikas lentas. Tuvākus un tālākus ceļus pie spurainajiem pusaudžiem neatlaidīgi meklē režisors Jānis Znotiņš vizuālajā izrādē "Gaiši zilais punkts" Ģertrūdes ielas teātrī, mūsdienu skatupunktus testējošajā izrādē "Valmieras puikas" Valmieras teātrī, seksualitātes vēsturi no ābola līdz mūsdienām ilustrējošajā izrādē "Mīlestības vārdā" Liepājas teātrī. Turpat tapis arī dramaturģes Rasas Pēces-Bugavičutes dzīvesgudrais svaigdarbs "Patakoļako un teātra visums" Mārtiņa Kalitas režijā, uzzīmējot uz Liepājas teātra lielās skatuves filozofiski ievelkošu pasauli Aigara Ozoliņa scenogrāfiskos risinājumos.
Savukārt paši jaunieši ir klātesoši teātrī ne tikai daudzveidīgos aktierdarbos Valmierā, Liepājā, Rīgā un Daugavpilī, bet arī citās teātrveides jomās. Piemēram, režisori Henrijs Arājs, Endīne Bērziņa, Roberts Dauburs ienāk ar sev un savai paaudzei svarīgām tēmām par identitāti un tās atspoguļošanos ģimenē, bet scenogrāfs Adriāns Toms Kulpe paplašina scenogrāfijas lauku ar atjautīgu un materialitātē pamatotu redzējumu.
