Ar atvērtu iztēli
Šoruden piedāvātās Baltijas Vizuālā teātra skates programmu raksturoja daudzveidība – tās bija vienpadsmit atšķirīgas formas, apjoma un tēmu izrādes kā dažādu vecumu bērnu, tā pieaugušo auditorijai. Savu skatījumu uz to, kas ir laikmetīgs vizuālais teātris, skatē demonstrēja Viļņas Leļļu teātris, Kauņas Valsts leļļu teātris, Klaipēdas Leļļu teātris, Galda teātris, Igaunijas Jauniešu teātris, Latvijas Leļļu teātris, Cēsu Mazais teātris un Ģertrūdes ielas teātris. Pametot skatu atpakaļ uz pieredzēto, nenoliedzami ir saredzams spēks, ko sevī nes lelle, objekts un ķermenis, ja vien skatītājs atdodas izrādei ar visu savu iztēli un nesagaida vienu pareizo atbildi uz jautājumu, par ko bija šī izrāde. Mirkļi, kad zelta atslēdziņa uz kādas izrādes kodolu ir rokā, ir aizraujoši. Jāpieņem arī tas, ka katram šī atslēga pašā var atslēgt citas pieredzes, atmiņas un asociācijas. Turklāt reizēm ne tās ērtākās.
Ko redzēju es? Redzēju cilvēklelles un leļļcilvēkus kiberanarhistiskā izrādē izbijuša cietuma katedrālē. Noskatījos politiski dīcošu izrādi desmit skatītājiem melni tapsētā kemperpiekabē, vērojot to ar vēdekli rokā. Izsekoju zoomorfizētu bēgļu stāstam pasakainā šūpuļdziesmu skaudrumā. Baudīju politiski tieša fiziskā teātra spriedzi sirreālās attiecību ainās. Redzēju, kā ar silikona lellītēm rekonstruē groteskas vēsturiskās realitātes pamestās industriālās teritorijās. Vēroju to, cik lielu brīnumu var radīt tumšā telpā vismazākajiem skatītājiem bez lellēm, bet arī gaismu, skaņu un kustību. Ieraudzīju sirma lauvas acīs visas pasaules skumjas un prieku.
Paradoksāli ir tas, ka brīžiem izteiksmīga lelle vai tehniska konstrukcija prasmīgās rokās spēj uzsist empātijas vilni pat augstāk par labu aktierspēli kādā klasiskā dramatiskā iestudējumā.
Īpaši aizraujoši ir vērot to, kā teātrī ienāk arī posthumānisma idejas, materialitātes pētīšana ne tikai izrādēs pašiem mazākajiem, bet arī vislielākajiem, neirodažādības tēmas, atvērtas struktūras un interpretāciju daudzskaitlīgums. Vizuālais teātris atver durvis iztēlei, nepasakot visu priekšā.
Teātra maģiskā daba
No tumsas "cepures" kā tāds trusītis ne jau ar baltām, bet krāsainas gaismas izvilktām ausīm izspraucas šeit un tagad piedzimis teātra brīnums – Klaipēdas Leļļu teātra izrāde jaunākā vecuma bērniem "Tunelis" (2022) Mihas Goloba režijā. Ar gaismas un tumsas saspēli un brīnumu, kas izšķiļas no tās, četri performanti bērnu aizrautībā apdzīvo skatuves telpu, kuras centrā ir stāsts par bailēm un to pārvarēšanu. Mūžīga tēma, kas aktuāla neatkarīgi no vecuma, dzimuma un tautības. Izrāde ir spēle, ko vēro mazie skatītāji, kuriem soli pa solim atklājas teātra pasaule – kad ar vienu plaukstu plaukšķi var izslēgt gaismu vai kad uz skatuves grīdas ar projekcijas staru var izliet ūdeni vai uzburt uguns mēles. Izrāde kustina iztēli un ļauj tumsā ieraudzīt varbūtības un izejvielu stāstiem.
Aicinot izsekot ūdens pārvērtībām un tā dzīves ciklam un piedāvājot iespēju rotaļīgai mijiedarbei ar dažādiem tematiskiem objektiem, vismazākos skatītājus – no sešiem mēnešiem līdz trim gadiem – uz izrādi skatē sagaidīja Cēsu Mazā teātra izrāde "Ūdens ceļi" (2021), turpinot kustināt iztēli. Izrādes režisore ir Liena Šmukste, kuras darbi Latvijā pašreiz saudzīgi uzrunā pašus, pašus jaunākos teātra apmeklētājus, pieradinot pie šīs mākslas formas, taču neaizraujoties ar ilustratīvu stāstniecību, bet priekšplānā izvirzot fragmentāro uzmanību piesaistošo vizualitāti, materialitāti un skaņainavu. Citiem vārdiem sakot, paverot priekškaru uz to, kur top teātra brīnums.
Savstarpējo attiecību tēma vijas cauri izrādēm mazākajiem skatītājiem. Tā, piemēram, vizuālās pasakas jaunākā vecuma bērniem "Zēns un taurenis" (2021) pamatā ir igauņu rakstnieka Antona Hansena Tammsāres pirms vairāk nekā simts gadiem rakstītais stāsts par zēna aizraušanos ar tauriņa ķeršanu, kuras laikā tas nobradā visu ziedošo pļavu. Izrādi bez vārdiem, bet ar noskaņu rosinošo mūziku Leino Rei režijā bija atvedis Igaunijas Jauniešu teātris, ļaujot bērniem izsekot vizuālām pļavas pārvērtībām skatuviski un zēna un tauriņa savstarpējo attiecību dinamikai.
Savukārt aizkustinošu stāstu bez vārdiem par draudzības dzimšanu un gadalaiku dinamiku ungārietes Katas Csato režijā izspēlēja Kauņas Valsts leļļu teātris izrādē "Lauva un putns" (2023), kura būs skatāma 1. oktobrī arī Rīgā. Tas ir aizkustinošs gadalaiku gājumu ilustrējošs stāsts leļļu tehnikā par lauvas un putna negaidīti uzplaukušo draudzību. Izrādei piemīt siltas un rāmas leļļu animācijas filmas ritējums, atgādinot, ka draudzība dzīvo nekur citur, kā vien pašu sirdīs.
Atcerēšanās kā terapija
Objektu atmiņa un atmiņa cilvēkā – šoruden skatē tas bija vēl viens klātesošs un vizuāla teātra laukam iezīmīgs virziens. Lietuviešu režisore Gintare Radvilavičuite kā pamatu savai skaudri poētiskajai kustību/leļļu teātra formā veidotajai izrādei "Izvēle" (Viļņas Leļļu teātris, 2022) izmantojusi Edītes Evas Egeres memuārus, kas lasāmi grāmatā "Izvēle". Atmiņu stāsta centrā ir sešpadsmitgadīgas ebreju meitenes Edītes sapnis par balerīnas un mākslas vingrotājas nākotni, ko 1944. gadā iesloga Aušvicas koncentrācijas nometnē, deformējot to un atklājot, kā ir iespējams izdzīvot šausminošākajos apstākļos. Izrādes telpu piepilda kustīgas kailu cilvēku hiperreālas ķermeņu daļas, kas līdzīgi fragmentārām, biedējošām atmiņām ieskauj dzīvu cilvēku – performanti.
Lellēm un objektiem piemīt atsvešinājuma efekts, kas rada noteiktu distanci no notiekošā, bet vienlaikus arī ietver terapeitisku spēku, caur kuru ir iespējams atgūt cilvēcību.
Personīgo pieredzes stāstu uz baltas lapas skatītāju acu priekšā vizuālā teātra valodā ritmiski raksta pašmāju teātra praktiķis Artūrs Čukurs izrādē "turi mani cieši" (Ģertrūdes ielas teātris, 2024). Tā ir precīza atmiņu arheoloģija, kur caur materialitātes slāņiem ir iespējams ceļot atpakaļ laikā, nonākot noteiktā lūzuma punktā. Par monoizrādi dēvētajā darbā stāstnieks nebūt nav performants viens pats – dažādās balsīs ar scenogrāfu Martas Madaras Grantiņas un Beātes Poikānes un horeogrāfes Alises Madaras Bokalderes līdzdalību šeit runā lietas, no kurām vairs nav iespējams nokasīt kādā dzīves brīdī iegūtās pieredzes uzslāņojumu. Izrādes skaistums slēpjas drosmē atgriezties atkal un atkal vienā noteiktā pieredzes punktā, neraugoties uz tām tektoniskajām svārstībām sevī, ko izraisa šāda izvēle. Izrāde rekonstruē maršrutu, kurā ir iespējams satikt sevi un apzināties, ka arī sāpīga satikšanās var būt dziedējoša.
Kas gan cits lai būtu teātris šodien, ja ne aicinājums nākt satikt pašam sevi un savas nomaļākās pieredzes, lai cik neiespējami tas tobrīd nešķistu?
Teātris, nezaudējot savu dzīvo, pulsējošo dabu, nav vis vienvirziena māksla, bet ceļš, kas skatītājam un izrādes veidotājiem ejams kopā.
Teorijas plauktiņi
Tiecoties sakārtot vizuālā teātra izrāžu pieredzi teorijas plauktiņos, skatē tika iekļautas arī teorētiķu lekcijas. Igauņu teātra pētniece Madli Pesti iezīmēja kopainu tam, kā zem vizuālā teātra lietussarga jēdziena var atrast ne tikai lelles, objektus un materialitāti pētošo teātri, bet arī fizisko teātri un digitālo teātri. Šo teātra virzienu mērķtiecīgi attīsta ne tikai praktiķi, bet arī teorētiķi – jau pavisam drīz Igaunijā būs pieejama arī studiju programma vizuālā teātra jomā.
To, ka igauņiem šī teātra valoda nav sveša, apliecināja vairāki skatē piedzīvotie darbi.
Savu versiju par objektiem piemītošo aģenci jeb rīcībspēju izrādē "Untermarionette" (2024), kurai par norises vietu tika izvēlēts izbijis pilsētas cietums un tajā reiz iebūvētā katedrāle, piedāvāja starpnozaru mākslinieks režisors Ēriks Alaloga. Te nevis cilvēks vada auklās vai atsperēs iekarinātas marionetes, bet pats cilvēks kļūst par šādu lelli, kuru vada objekti. Izrādei piemīt daudzšķautņains performatīvs raksturs, kurš sevī ietver kinētisko mākslu, uz vietas radītas skaņainavas un interpretāciju par jauno leļļu teātri, sabalsojoties ar posthumānisma idejām – te izrādes telpu apdzīvo ne jau performanti, bet jau kiborgi – pa pusei cilvēki, pa pusei tehnoloģiskas būtnes.
Igaunijas Jauniešu teātra objektu izrāde "Muša, prusaks un zirneklis" (2024), kas balstās igauņu rakstnieka Antona Hansena Tammsāres stāstā, ar spēcīgu sociālpolitisko kritiku Leino Rei režijā par savu spēles telpu pasludina vecpilsētas laukumā iesēdinātu kemperpiekabi. Tajā uz pusstundas garuma izrādi par pasaules absurdo kārtību (vai drīzāk nekārtību) pulcējas ap desmit skatītāju, lai vērotu hierarhijas izspēli, ko ironiski apšauba no melna ādas cimda darināta muša ar tējas sietiņu acīm, klabošas brūnas ādas tupeles prusaks uzskrullētām kurpju šņoru ūsām, un no platmales un kaudzītes metāla karošu darināts zirneklis. Šīs pašdarinātās sīkbūtnes, kuras ar rokām, kājām un galvu akrobātiski vada viens performants, spilgti personificē cilvēciskus raksturus, kurus drīzāk var nodēvēt par daļai kukaiņu bieži vien piemēroto apzīmējumu – kaitēkļi. Izrāde kalpo par pie skatītāja deguna pieliktu palielināmo stiklu tiem sociāli nospriegotajiem attiecību modeļiem, kuri ir ietinuši pasauli savos tīklos.
Ģeopolitiski sašūpotajā ikdienā tik aktuālu stāstu par migrantu pasaules izjūtu portretēja un empātiju modināja Galda teātris no Lietuvas Saules Degutītes režijā audiovizuālajā ēnu izrādē "Ceļojums uz citu mežu" (2023). Izrāde skatītāju acu priekšā radīja ainas, kas veda cauri emigrācijas pieredzei, kurai allaž klātesoša ir baiļu un zaudējuma ēna. Izrādes pamatā ir starptautiski zināma bezvārdu bilžu grāmata "Migranti" (2019), ko radījusi Peru ilustratore Iza Vatanabī, pārnesot migrācijas pieredzi no cilvēku uz dzīvnieku pasauli. Mītisko, līdz ar to vispārcilvēcisko slāni ārēji zoomorfā valodā stāstītajai izrādei pārklāja Jausmes Elenas Stonkutes uz vietas radītā skaņainava, kurai cauri vijās šūpuļdziesmas motīvi lietuviešu melodijā, bet pašizdomātā valodā. Skumja pasaka, kura atklāj mazākajiem skatītājiem daudzveidīgas dzīves pieredzes, vienlaikus asredzīgi klauvējot pie skatītāju sirdsapziņām.
Turpretī horeogrāfes un režisores Renātes Kērdas (Renat Keerd) par metafizisku traģēdiju nodēvētā izrāde "AFTERFUN" (Igaunijas Jauniešu teātris, 2024) iekāpa fiziskā teātra laukā, kur saplūst laikmetīgā deja ar delartisko komēdiju un mīmu izpausmēm, apspēlējot aristotelisko ideju par cilvēku kā sociālu dzīvnieku. Te trīs vīrieši un divas sievietes, tērpti smalkos vakartērpos, nododas pirmatnējām kaislībām, fiziski un kvīriski izaicinot viens otru un testējot robežas tajā, cik tālu var iet vai cik tuvu var pienākt. Viņi iesaistās viens otra spēlēs līdz zināmai apnikuma, noguruma vai baiļu pakāpei, pietuvojoties dzīvnieciskajam sevī, ko skatuviski iemieso milzu izmēra pinkaini gorillas.
Poļu leļļu teātra pētniece Marcenna Višņevska (Marzenna Wisniewska), iepazīstinot ar leļļu teātra tendencēm, stāsta, ka
Polijā pašreiz ir 26 valsts azotē esoši leļļu teātri, bez tam leļļu teātrim ir arī senas un plašas tradīcijas neatkarīgajā laukā, kur šī teātra veida praktiķi meklē aizvien jaunus, laikmetīgā leļļu teātra izpausmes veidus un aizvien biežāk iziet ar saviem darbiem ārpus klasiskā teātra telpām.
Piemēram, poļu leļļu teātra apvienība "Klinika Lalek", iedvesmojoties no ikoniskās 20. gadsimta 60. gados izveidotās amerikāņu teātra apvienības "Bred & Puppet Theatre", izmanto lielizmēra lelles vidē un savieno savos darbos politisko un ekoloģisko pavedienu. Citi izmanto objektu atmiņu virzienu, stāstniecību izaudzējot no vietējiem materiāliem un objektiem. Īpaši pētniece izceļ tā dēvēto sieviešu pavērsienu leļļu teātra mākslā, kur ienāk jaunas mākslinieces, tostarp Agata Kučinska, Anna Skubika, Natalija Sakoviča, kuru darbi starmeti pavērš uz sieviešu pašnoteikšanās jautājumiem un sociālpolitiskajām pozīcijām, pētot, piemēram, sievietes ķermeņa objektizēšanu. Turpretī Anna Makovska iemantojusi vietēja mēroga popularitāti, izmantojot lelli stāvizrāžu žanrā, nesaudzīgi komentējot sociālpolitiskās aktualitātes.
Centrā liekot neirotiskus bālos zēnus, ap kuriem riņķo uzmācīgu domu mušas, Latvijas Leļļu teātris uz Viļņu bija atvedis režisora Edgara Kaufelda izrādi "Smalkās kaites" (2023), kas Diānas Kondrašas dramatizējumā ir izaugusi no Erika Ādamsona psiholoģiski smalkajām, teju simtgadīgām novelēm. Te Kristapa Kramiņa daudzfunkcionālu kastīšu estētikā risināto skatuves telpu asprātīgi apdzīvo Kristīnes Jurjānes hiperreālistiskās lelles Riharda Zelezņeva, Artūra Putniņa un Malgožatas Apses rokās un balsīs. Visi trīs Ādamsona radītie un leļļinieku iedzīvinātie varoņi mājo robežteritorijā starp sadzīvisku normālību un slimīgu iedomu pasauli.
To, ka vizuālais teātris mēdz robežoties starp īstenību un sapņu vīziju, iekāpjot zināmā sirrealitātē ar simbolisma slogu tajā, stāsta Lielbritānijas lektore un leļļu teātra pasniedzēja Kariada Eistle (Cariad Astles), kura vizuālo teātri salīdzina ar polimorfām pasaules ainām. Taču, neraugoties uz šķietami verbāli kluso izteiksmes veidu, vizuālais teātris nereti ir sociālpolitiski spēcīga teātra valoda. Šīs idejas Eistle ilustrē ar franču leļļu trupas "Théâtre de l’Entrouvert" izrādi "Jebkur" ("Anywhere"), kurā izmantota Antigones un Edipa dramaturģiskā līnija un kur performante izmanto no ledus darinātu marioneti, tādējādi kontemplatīvā veidā skatītājā pavērdama durvis uz skaudrām pārdomām eksistenciālos pieredzes laukos. Turpretī spāņu gleznotāja un mākslinieku Mikela Barselo (Miquel Barceló) un serbu horeogrāfa un vizuālā mākslinieka Jozefa Nada (Josef Nadj) vizuālā izrāde "Paso Doble" antropoloģiski iezīmē skatītāju acu priekšā cilvēces attīstības vēsturi caur skatuvisku māla materialitātes izpēti.
To, kurp vedīs laikmetīgā leļļu teātra praktiķu ceļš, Rīgā pavisam drīz pētīs Latvijas Leļļu teātris savā 80. dzimšanas dienas programmā. Savukārt Baltijas vizuālā teātra skates rīkošanas stafeti no Viļņas Leļļu teātra "Lele" šoruden jau pārņēma Liepājas Leļļu teātra komanda, lai jau 2026. gadā Liepājā pulcētu un starptautiskai publikai izrādītu spilgtākos Baltijas vizuālā teātra valodā domājošo praktiķu darbus.
