Henrieta Verhoustinska: Tava jaunākā izrāde "Vientuļās planētas sala" ir mono izrāde ar stand-up izrādes elementiem, skatītāji drīkst fotografēt un ievietot bildes, video soctīklos, ko es arī darīju izrādes laikā. Tā ir ļoti atklāta izrāde, tu uzreiz paziņo, cik tev ir gadu, ka esi gejs, cilvēki tiek nolikti fakta priekšā, un tālāk jau viņi klausās par lūzumposmu tavā dzīvē, kas bija aiziešana no Jaunā Rīgas teātra un ceļojums četru mēnešu garumā uz Bali. Kādus sapņus vēl esi gatavs realizēt?
Ģirts Krūmiņš: Izrāde saucas "Vientuļās planētas sala", bet gribēju pateikt, ka man šī izrāde nāk tandēmā ar otru izrādi, kas ir neatraujami saistīta – "Kaimiņš", tas ir baltkrievu dramaturga Pāvela Prjažko mūsdienu dramaturģijas, uzskatu, ka šedevrs. Pirmkārt, lugā "Kaimiņš" lasījumu veidā piedalīties piedāvāja producente Jevgeņija Šermeņeva, un vēlāk šo lugu, kuru iestudēja Liena Šmukste, es kopā ar aktieri Emīlu Krūmiņu spēlējam "Willa teātrī". Paralēli izstāstīju savu ideju Jevgeņijai par šo stand-up ieceri, kas man bija galvā, bet es nekādi nesapratu, ko lai ar viņu iesāku. Jevgeņijai ideja patika, un viņa palīdzēja to realizēt.
Bet, kas tā bija par vajadzību, tu jau spēlēji interesantā, absurdā mazliet, bet tomēr tradicionālā izrādē "Kaimiņš", un tad tev ir šī vēlēšanās nākt runāt un izstāstīt par savu dzīvi? Varbūt tu juti virmojam apkārt tos uzdotos jautājumus, uz kuriem vēlējies atbildēt?
Zini, man vienmēr ir bijusi tāda doma – es gribu uztaisīt izrādi, kas ir man tikai. Jau aizejot no Jaunā Rīgas teātra, lai kā man gribējās kaut kādu savu [izrādi], man nenāca tēma, nekas. Parastu lugu man negribējās taisīt un, aizbraucot uz Bali un piedzīvojot to sēdēšanu karantīnā, kas no vienas puses likās – ai, nu kas ta’ tur, desmit dienas pasēdēt viesnīcā –, tas izvērtās lielā pārbaudījumā un atklāsmē par sevi. Es sāku rakstīt dienasgrāmatu un sapratu, ka es noteikti, nezinu kā, bet gribu to izlikt izrādē. Man Žeņa palīdzēja, teksta autori ir arī Nellija Visocka, dramaturģe un kino scenāriste, un Vitālijs Ščanņikovs, kas ir stand-up speciālists, mēs visi kopā. Tas bija ilgs, pusgada process. Tas teksta rakstīšanas veids, tā man bija skola. Es nekad to pats, vienpersoniski nevarētu izdarīt. Tā ka tas ir komandas darbs.
Principā Žeņa Šermeņeva, teātra producente, kas emigrēja no Krievijas vēl pirms kara, tev ir liktenīgs cilvēks, jo viņa uzaicināja uz izrādi "Kaimiņš".
Jā, un tiešām šīs abas izrādes viena turpina otru kā savienotie trauki. Gan pēc tēmām viņas ir līdzīgas, kaut arī atšķirīgas. Man šādas pieredzes modernajā dramaturģijā nebija, tāpēc ka maz ir ļoti labas modernās dramaturģijas.
Bet, atgriežoties pie mono izrādes, kas mani uzrunāja ar drosmi, tu runā par tādām intīmām lietām kā savu vientulību, ka esi izšķīries, ka tev nomirst suns, ka esi palicis viens un attopies viesnīcā Bali. Ar ļoti skaudru atklātības pakāpi uzrunā šī izrāde.
Iesākumā man centrs bija tā pati karantīnas, viesnīcas daļa, bet pamazām, pie tekstiem strādājot, man sāka nākt ārā (smejas) ļoti personiski teksti, personiskas lietas no manas dzīves.
Sapratu, ka bez viņām nevaru šo izrādi uztaisīt, tas vienkārši prasās tur tikt pieminēts, es nevaru rakstīt tikai par tādu atrautu periodu.
Tev nebija bail no tās atklātības?
Man no viņas nav bail. Manā uztverē tas ir aktiera misijā – ienest personīgo un runāt...
Jebkurā izrādē?
Jebkurā izrādē, ienest personīgo un individuālo – manu pieredzi – un ar viņu dalīties. Šajā gadījumā es uzskatīju, ka man tas vienkārši ir jādara. Nezinu, kādiem līdzekļiem, bet es to izdarīšu.
Tava individuālā pieredze, kuru tu skar arī izrādē, tava aiziešana no Jaunā Rīgas teātra. Kāda ir tava sajūta pašlaik, kad esi ārpus JRT?
Es tiešām jūtos brīvs.
Uzskatu, ka aktierim, no vienas puses, tā profesija ir ļoti iespiesta rāmī, ļoti atkarīga, bet tajā pašā laikā – ir jābūt tam brīvības garam.
Kaut vai dēļ tām izvēlēm, man ir iespēja izvēlēties pašam, kāpēc es piedalos tādā vai tādā izrādē. Es pats nosaku, vai tas ir naudas dēļ vai tāpēc, ka man vienkārši patīk šis darbs un man pat varbūt nav būtiski, cik saņemšu to gandarījumu no procesa, – tā ir tā brīvība.
Tev arī ir iespēja iniciēt pašam.
Man ir iespēja iniciēt pašam, mani neviens nespiež, varu jebkurā brīdī to pārtraukt, ja man nepatīk. Tas dod tādu brīvību un arī kaut kādu, kā lai saka, stāvēšanu uz zemes – cik daudz ir no manis atkarīgs, tas man ļoti patīk. Ap mani ir izpletusies telpa, un es jūtos brīvs, cik nu vien cilvēks var justies.
Izrādē "Vientuļās planētas sala" tu principā atklāj, ka lūzumpunkts tavās attiecībās ar teātri, kur tu nospēlēji vairāk nekā 25 gadus, bija, kad tevi noņēma no Oblomova lomas.
Tas man ļoti sāpēja. Salīdzinu to ar operdziedātājiem – pienāk tas vecums, ir tā ārija, ko viņi ir gaidījuši visu mūžu, un nu viņa tev ir, jo tikai noteiktā vecumā tu vari kaut ko tādu izdziedāt, šajā gadījumā nospēlēt. Šī loma mani skoloja kā aktieri. Tas man, protams, bija viens no tiem punktiem, kad es sev uzdevu jautājumu: nu labi, tagad noņēma nost, mhm, es visam piekrītu, okej, tagad tālāk?… Es nejutu savu pielietojamību. Jutu, ka esmu labākajā vecumā un varu šobrīd tik daudz, bet es nejūtos vajadzīgs, ne pilnā amplitūdā sevi parādīt. Ko es varu darīt, esot ārpusē?
Kaut vai sev sarīkot šo ceļojumu, kas ir vesels piedzīvojums. Tas iedod tādu brīvību un izzināšanu – uz ko es patiesībā esmu spējīgs.
Aizejot no JRT, tev palika pusspēlētas izrādes, piemēram, "Meklējot spēlmani", kur tu brīnišķīgi atveidoji Pēteri Pētersonu, par ko biji nominēts "Spēlmaņu naktī". Tagad to spēlē Kaspars Znotiņš. Vai es redzējis ar Kasparu šo izrādi?
Nē, es neesmu redzējis. Tajā periodā, kad es aizgāju prom [no teātra], nebiju atvadījies no saviem kolēģiem, nu tā, kā saka, pielicis punktu ar kaut kādu banketu vai iedzeršanu. Sapratu, ka man tas ir jāizdara, un tieši tajā vakarā bija "Meklējot spēlmani". Atnācu un gribēju satikt savus mīļos kolēģus…
Tie joprojām ir tavi draugi.
Viņi joprojām ir mani draugi! Sapratu, ka man jāatnāk un jāsarīko šie svētki. Sarmīte, grimētāja, un Ilze palīdzēja griezt salātus, taisīt galdu. Pēc tam mēs iedzērām un uzdejojām, tas bija forši un labi. Zini, pa šo gadu sapratu, ka esmu sailgojies pēc saviem vecajiem kolēģiem un piekritu spēlēt "Latviešu mīlestību" un "Garo dzīvi", ja būs tāda nepieciešamība. Šīs divas izrādes vēlos spēlēt, man viņas ir nozīmīgas.
Prieks to dzirdēt. Intervijā kādai blogerei, kas apmeklēja tevis vadīto dzejas meistarklasi, esi teicis: neesmu šī laika cilvēks, mans laiks ir piecdesmitie, sešdesmitie, septiņdesmitie gadi. Tev franču kino patīk no tā laika?
O, jā, es biju kādu laiku uzsēdies uz Alēna Delona filmām, sāku pārskatīt visas viņa vecās filmas, kas ir nu tāds kino! Tāpēc man arī ļoti patika spēlēt "Krimināllietā iesācējam".
Bet vai tu nejūties kā šī laika cilvēks?
Zini, es kā aktieris dreifēju pa laikiem. Protams, jūtos, ka es esmu šī laika cilvēks, par to es arī stāstu savā stand-up izrādē, bet tajā pašā laikā es varu būt jebkas, varu būt arī cilvēks no aizgājušā laika.
Kā tu sevi uzturi garīgajā un arī fiziskajā formā?
Es dzīvoju Kuldīgā šobrīd...
Ļoti skaistā vietā!
Ļoti, jā. Eju uz treniņiem sporta centrā, uz TRX nodarbībām, pat pasāku peldēt, nu, līst iekšā Ventā...
Āliņģī, aukstumā?
Viņa neaizsala, bet, jā, to es darīju. Tiekos ar draugiem...
Dzīvo ar pilnu krūti.
Es tiešām dzīvoju ar pilnu krūti. Man tagad ir izrādes "Kaimiņš" un "Vientuļās planētas sala", mani atkal ir ieinteresējis teātris. Man, izrādās, tas tik ļoti pietrūka!
Gandrīz veselu gadu biju bez un paspēju sailgoties, man arī ir ko teikt. Kustēties un neapstāties un, ja vajag, gulēt – atļaut sev būt jebkādās izpausmēs un nekaunēties no tā.
Tu esi pieprasīts kino aktieris. "Krimināllieta iesācējam", par kuru biji nominēts "Lielajam Kristapam", un nupat beidzās filmēšana pie Dāvja Sīmaņa filmā par Mariju Leiko un Krievijas latviešu teātri "Skatuve". Vai tu tagad jūties pieprasītāks kino, jo tev ir vairāk laika, nav jārēķinās ar ārkārtīgi strikto teātra grafiku?
Man netrūkst darba kino. Drīz atkal būs viens darbs jauniešu seriālā, ko režisēs Una Rozenbauma. Man ir labs balanss gan kino, gan teātrī. Man patīk šīs abas lietas miksēt.
Atceros to brīnišķīgo laiku, kad ar tevi iepazināmies pirms vairāk nekā 30 gadiem Daugavpils teātrī, kad tu studēji pie Pētera Krilova aktiermeistarību, tolaik vēl Konservatorijā, nevis Kultūras akadēmijā.
Mācīšanās process bija tandēmā ar Annu Eižvertiņu un Pēteri. Viņi bija pilnīgi dažādi, un tas bija viens foršums. Studiju laikā mēs bieži braucām pie Annas ciemos, viņa dzīvoja Skultē, pēc tam uz Mērsragu, pie Pētera gājām. Es pie Pētera un Annas esmu jau kopš Kinoaktieru studijas, tas ir jau ļoti, ļoti sen, man liekas, man tad bija 17 gadi, kad iestājos. Studiju laikā biju tik ļoti saaudzis kopā – viņi tev ir padomdevēji un dzīves skolotāji. Skaidrs, ka attiecības ar pedagogiem ir sarežģītas… Kaut kā jāpārgriež tā nabas saite un jāsāk pašam peldēt. Bet, jā, uzskatu, ka man ar pedagogiem ir palaimējies, vienkārši izcili.
Pirmā izrāde, kurā tevi redzēju, bija "Vājprātīgā stāsts, pilns niknuma un trokšņa", Pētera Krilova brīnišķīga izrāde, kur tu tēloji Bendžiju, attīstībā atpalikušu puisi ar ļoti jūtīgu dvēseli. Daudzus gadu desmitus vēlāk tu nospēlēji "Dublinieši Miera ielā" pie Pētera Krilova. Kas pa šo laiku mainījies tavā aktiera misijas, aktiera darba izpratnē, no Bendžija līdz "Dubliniešiem"?
Tas, ka es uzticējos intuīcijai un biju spējīgs pieņemt lēmumu un aiziet no teātra, sekot savai iekšējai balsij, tas ir lielākais, priekš manis vērtīgākais. Būt pašam sava likteņa noteicējam un nebūt pakļautam cilvēku izvēlēm ar minimālām iespējām viņas ietekmēt.
Vēlreiz uzsveru – aktierim ir jābūt brīvam, tad viņš var radīt tiešām godīgi, atklāti un patiesi. Es to uzskatu par savu lielāko vērtību šajā posmā, ko tu nosauci.
Ģirt, kādi ir tavi tuvākie nākotnes plāni?
Mani tuvākie nākotnes plāni – spēlēt gan izrādi "Kaimiņš", gan "Vientuļās planētas sala". Tā kā dzīvoju Kuldīgā, tas iestudēšanas periods bija ļoti citādāks, viņš bija gan attālināts, caur datoru, zūmā, es izjutu nenormālu prieku, kad varēju tikt uz Rīgu un mēģināt dzīvajā. Ak, kā es novērtēju to, ka varu spēlēt to izrādi! Un man tā nav rutīna, absolūti nemaz, jo katra izrāde ir pilnīgi citādāka un es uztraucos. Aicinu – mīļie skatītāji, nāciet, lūdzu, skatīties, jo tas ir jums.
