Ieva Struka: Vai tavā izpratnē ir atšķirība starp māksliniecisko vadītāju un teātra galveno režisoru, vai tas ir atkarīgs no teātra administratīvās uzbūves modeļa? Kā tu kā mākslinieciskais vadītājs veido nevaldības teātra uzbūvi?
Jāsāk ar to, ka esmu arī valdes loceklis. Mēs esam divi un esam izmēģinājuši dažādus modeļus, kā organizēt savu darbu. Kā nevaldības organizācijai mēs esam daudz elastīgāki, mums ir daudz vienkāršāk mainīt veidu, kādā strādājam. Kad mēs sākām, mums kādu brīdi nebija telpu. Juridiski esam biedrība, un kādu laiku mēs turpinājām Viestura Kairiša iesākto teātra grupu "United Intimacy", un biedrība pārņēma šo nosaukumu. Tad mums parādījās telpas Ģertrūdes ielā un izveidojās Ģertrūdes ielas teātris. Kāda ir atšķirība? Es nezinu!
Vai tu gribētu būt galvenais režisors?
Nē. Es domāju, ka šodiena pieprasa demokrātisku organizācijas veidu. Un ir grūti saprast, kas ir galvenā režisora darbs, viņš režisē teātri?
Tu pats minēji, ka kā mākslinieciskais vadītājs vadi māksliniecisko procesu, tas arī ir viena cilvēka uzskata, gaumes vai pieredzes jautājums.
Nav tā, ka es to daru viens. Viss tiek savstarpēji izrunāts, un arī citur tas notiek līdzīgi. Protams, ir cilvēks, kas nes juridisku atbildību par šo procesu.
Gatavojoties šai sarunai, es izpētīju Ģertrūdes ielas teātra mājaslapu un sev par pārsteigumu atradu teātra manifestu. Tas mani ļoti uzrunāja, ņemot vērā, ka pavisam nesen iznāca grāmata "Manifests. No futūrisma līdz mūsdienām". Dažādu laiku un mākslas veidu manifesti, un es varu atzīties, ka līdz šim publiskajā telpā biju piefiksējusi tikai Jaunā Rīgas teātra manifestus, kas laiku pa laikam parādās. Līdz šim vārds "manifests" tiek izmantots nepelnīti reti. Kā tu nonāci pie tā, ka jūsu teātrim būtu manifests?
Vienkāršākā atbilde būtu tā, ka cilvēkiem, kas klauvē pie mūsu durvīm, tostarp māksliniekiem, ir vieglāk saprast, ko teātris vēlētos no viņiem, un saruna veidotos skaidrāka.
Mēs vēlējāmies nodefinēt, kā vēlamies strādāt un kas ir tās vērtības, ko vēlamie kultivēt. Arī tiem, kas ikdienā strādā teātrī, ir vienkāršāk strādāt, ja ir definēta platforma, uz kā stāvēt.
Atļaušos nocitēt pēdējo manifesta punktu, kas ir organizatorisks: "Scenogrāfija nedrīkst pārsniegt 20m3. Man tas ļoti patika un uzreiz rodas jautājums – ko tu kā mākslinieciskais vadītājs dari brīdī, kad tev ierodas cita mākslinieku komanda un tev rodas sajūta, ka šī scenogrāfija pārsniegs 20m3?
Tāds gadījums vēl nav bijis. Tie 20m3 patiesība ir mikroautobusa ietilpība, ko šoferis ar B kategorijas autovadītāja apliecību var vadīt. Šis punkts ir arī praktisku apsvērumu dēļ, ir bijuši gadījumi, kad jādodas viesizrādēs un ir pat nācies atcelt izrādi, jo scenogrāfija nav atbraukusi. Arī teātrī mums telpas ir ierobežotas un mums nav lielas noliktavas. Regulāri savācas ļoti daudz lietu, kuras nākas mest ārā. Runāt teātrī par ekoloģiju un vienlaikus ražot daudz atkritumu būtu neētiski.
Tev kā māksliniekam nav nācies sist sev pa pirkstiem, jo saproti, ka iecere ir lielāka nekā šis cipars? Esi spiests domāt, lai tas būtu maksimāli kompakti, [..], vai tev nākas pašam sev norādīt uz šiem manifesta punktiem? Vai tu jau domā kategorijās – mazāk, kompaktāk?
Veroties teātra vēsturē, pēdējos 40-50 gadus, man šķiet, ka no 70.-80. var runāt par tādu kā sociālpolitisku ievirzi, kad sāk runāt par sabiedrībā aktuālām tēmām. Savukārt 90. un 2000. gadi, ko sauc par postdramatisko pagriezienu, teātra mākslinieki sāk domāt ne tikai par "ko", bet arī "kā" runāt, ka tas arī ir svarīgi. [..]
Ja šobrīd skatāmies no šāda aspekta, tad svarīgi ir ne tikai "ko" un "kā", bet arī, kāda prakse teātrī tiek piekopta ikdienā gan veidojot izrādes, gan komunicējot ar sabiedrību. Tā atbilde būtu – jā, man par to ir jādomā, kad veidoju izrādi.
Respektīvi, tu domā arī par to, lai aiz tevis nepaliek daudz lieka?
Jautājums ir, vai tas mērķis attaisno līdzekļus?
Tavā pagātnē ir arī Jaunā Rīgas teātra pieredze, konkrēti izrāde "LV" notika uz lielās skatuves. Tas rada jautājumu, vai tev nepietrūkst tās lielākās telpas un vai negribētu Ģertrūdes ielas teātra skatuvi izmantot visā tās plašumā? Tā ir ļoti liela telpa un kvadratūra veidojas iespaidīga. Vai tev ir gana ar to, ko tu dari?
Es veidojot izrādi par to nedomāju. Piemēram, pagājušajā mēnesī bijām Siguldā ar izrādi "Ragana" un jā, uz lielās skatuves tā izskatījās labāk.
Re, tad mans jautājums nav nevietā.
No otras puses – es nevaru dabūt lielāku skatuvi, kāda tā ir, ar tādu strādājam.
Vai tu šo uztver kā misiju – domāt par alternatīvu vidi un teātri? Tā ir maza auditorija, ko aizsniedz Ģertrūdes ielas teātris. Vai tu domā par to, ka tu savu mūžu velti mazai, izmeklētai cilvēku saujiņai?
Šādā griezumā es neesmu domājis, bet, protams, es esmu domājis par teātra mākslas jomu šodien, salīdzinot ar citām jomām – vizuālo mākslu, kino. Teikšu tā, ka liela daļa lielo teātru un skatuves ir renesanses laika nospiedums, kas joprojām eksistē šodien. Man šķiet, ka šodienas teātrim vajadzētu mainīties. Mēs dzīvojam vidē, kur bez mums ir daudz citu spēlētāju un teātris ir ļoti antropocentrisks. [..] Tagad ir tikai cilvēks un cilvēks, kas ir novedis strupceļā.
Bet, ko tu liksi partnera vietā? Pēdējā laika izrādes ļauj minēt, ka ir cilvēks un ekrāns. Vai tas ir tas, ko vēlamies teātrī?
Ir daudz citu dzīvo organismu, ir gaiss, gaisma. Dienasgaisma melnā kastē neiespīd, gaiss arī tiek ventilēts, skaņas izolācija noslēgta. Bet uz skatuves mēs mēģinām uzbūvēt to, kas turpat blakus ārā mums ir.
Daudzus gadus strādājot teātrī, tu redzi, ka pret Raini ir tādas zināmas bažas vai bailes, kas notiek ar Aspaziju, kas ir vēl poētiskāka, simboliskāka un nosacītāka? Kādi bija tavi apsvērumi brīdī, kad tu izvēlējies strādāt ar šo Aspazijas tekstu un četrām aktrisēm, veidot izrādi "Ragana"?
Tā ideja nāca lēni, mums ik pa laikam bija sarunas ar Antu Aizupi, vienu no aktrisēm. Kaut kas bija pa jokam, kaut kas nopietni. Gan man, gan Antai patīk saistīts teksts un liekas ļoti liels izaicinājums strādāt ar tieši šādu valodu, lai padarītu to uztveramu. Abi divi lasījām Aspazijas lugas un tad Anta teica, ka viņai patīk tieši "Ragana" un arī man patīk tas, ka viņa nepabeidza lugu, ka tā ir aprauta.
Te jāpasaka priekšā klausītājiem, kas vēl nav redzējuši, ka izrādē teksts tiek izpildīts bīta pavadībā, kā tāds repa priekšnesums. Vai tas ir veids, kā tu redzi, ka varētu strādāt ar klasiskiem tekstiem? Vai šī atslēga iederējās tieši šajā materiālā? Jo tas patiešām ir padarīts ļoti saistoši un patiesībā ļoti viegli uztverams. Pēkšņi šķiet pilnīgi skaidrs, par ko cīnās šīs četras aktrises, kas spēlē arī vīriešu lomas. Vai šī atslēga varētu noderēt arī citu tekstu "atslēgšanā"?
Man liekas, ka jā. Reps šobrīd, man šķiet, aptver ļoti lielu klausītāju auditoriju. Uzreiz gan jāsaka, ka tas nav vienkāršākais veids, kā darīt. Ir daudz latviešu rakstnieku, kuru teksti ļoti labi skan hip hop bīta pavadībā, Aspazija ir viena no tām, arī Vilim Plūdonim ir ritmiski teksti. [..] Šajā izrādē daudz strādājām ar ritmu un pats grūtākais ir atrast pauzes, tās ir jāmeklē. Liels darbs jāiegulda. Tas teksts ir atstāts gandrīz viens pret vienu.
To es ļoti novērtēju, tā teksta sarežģītību un jūsu, izrādes veidotāju ieturēto cieņu pret to. Tā ir reta iespēja dzirdēt Aspaziju no skatuves un izpildījums nepazaudē neko no šī teksta vērtībām. Tas liecina, ka var arī ļoti mūsdienīgi.
Pirms visus aicināt apmeklēt Ģertrūdes ielas teātri, man ir šāds jautājums – vai jūsu teātrī ir šņorbēniņi?
Mums teātrī ir bēniņi, un tajos ir enkura punkti alumīnija ķēžu iekarei.
