Henrieta Verhoustinska: Lauri, runājot par Reiņa Jaunā albumu "Vārdi", tu minēji, ka gribētu, lai mūzika skan lēnāk... Es atklāšu skatītājiem, kuri vēl nav redzējuši "Liliomu", ka visas izrādes laikā aktieri kustas palēnināti, mazliet robotizēti, drusku mehāniski.
Lauris Dzelzītis: Ā, laikam tāpēc! (Visi smejas.)
Dārta Daneviča: Es arī par to iedomājos.
[Par kustību] – tā bija mana lielākā mīkla, kuru es, atzīšos, tā arī neatrisināju līdz galam, skatoties šo izrādi. Tāpēc mani ļoti interesē, ko jums teica režisore. Kā viņa to pamatoja?
Dārta Daneviča: Nebija tāda viena, akmenī iecirsta pamatojuma. Tas sākās jau pirmajā mēģinājumā, kad režisore mums darīja zināmu, ka viņa vēlas kaut kur ieviest neo-noir notis, un parādīja mums vairākus video fragmentus no dažādām filmām, seriāliem, lai mēs noķertu šo noskaņu. Mēs sākumā, šķiet, nesapratām. Vismaz mēs ar Ievu Segliņu runājām, ka sākumā nesapratām, ka viņa gribēs, lai mēs esam lēni; mēs vienkārši centāmies noķert to spriedzi klusēšanā, klusuma pauzēs vai ilgākā domāšanā. Mēs pie tā lēnuma nonācām pamazām. Viņa mums to tā mierīgi, bez uzsvēršanas darīja zināmu. Es nezinu, cik daudz mēs drīkstam atklāt, bet man personīgi šķiet, ka tas, ko mēs tagad darām uz skatuves – tas, kas ir redzams skatītājiem – ir ātri. Tas, ko mēs darījām mēģinājumos, bija, man liekas, četras reizes lēnāk.
Lauris Dzelzītis: Jā, tas bija drosmīgs koncepts – visu risināt tā. Jāsaka, ka to varēja ņemt kā paņēmienu kaut kādās ainās vai epizodēs, bet caurmērā visu kārti likt uz to un uz gaismām bija pārāk drosmīgi. Bet manā izpratnē šī izrāde vēl dzimst.
Manā arī. Es noskatījos pirmizrādi un sapratu, ka šim visam vēl ir jāaprobējas, jāpiepildās ar saturu lielākā mērā, nekā tas ir šobrīd.
Lauris Dzelzītis: Saturs tur faktiski diezgan maz ir, ja lugu paņemam.
Dārta Daneviča: Tā ir tāda pasaka, dramaturģiska pasaka. Tādēļ šie pārējie paņēmieni, iespējams, pat kaut kādā ziņā palīdz apaudzēt šo dramaturģisko pasaku ar miesu. Es piekrītu Laurim, ka šajā gadījumā izrādes veidošanas process bija tik specifisks. Mums nav ierastās scenogrāfijas, mūsu scenogrāfija ir gaismas.
Brīnišķīgas Oskara Pauliņa gaismas!
Dārta Daneviča: Oskars tiešām ir burvis.
Nav noslēpums, ka gaismošana vienmēr ir pats pēdējais elements, tas notiek pēdējās dienās, bet mums tas ir viss, kas mums ir.
Parasti mēģinājumos tu tiec pie mēbelēm, rekvizītiem... Šeit mēs tikām pie tā pašā pēdējā brīdī, kas ir vienkārši normāls darba process visos teātros. Es uzskatu, ka mums būtu vajadzējis vēl kādas mēģinājumu izrādes ar eksperimentālajiem skatītājiem, lai mēs vienkārši sajūtam viens otru.
Lauris Dzelzītis: Jā, jo, tādā klasiskā versijā to risinot, lielu mākslu tur nevajadzētu. Bet man patīk, ka ir drosmīgi mēģinājumi, risinājumi.
Lauri, tu ne pirmo reizi sadarbojies ar ungāru režisori Ildiko Gāšpāru, tu spēlē viņas izrādē "Degunradži". Dārtai šī bija pirmā sadarbība ar Ildiko. Kā tu varētu raksturot, ar ko viņa atšķiras no latviešu režisoriem?
Lauris Dzelzītis: "Degunradžos" mazliet savādāk bija. Es nezinu. Es tā baigi nenodalītu, ar ko viņa ļoti atšķiras.
Dārta Daneviča: Zini, man radās sajūta, ka viņa ir bezkompromisu māksliniece. Viņa uz skatuves vēlas radīt mākslu, viņa nedomā par to, cik lielam cilvēku skaitam tas būs aktuāli – viņas izvēlētā forma.
Lauris Dzelzītis: Nav tā, ka latviešu režisoriem arī tas nebūtu bijis.
Dārta Daneviča: Manuprāt, vietējie reizēm piedomā par to, viņi pazīst skatītāju. Ildiko tas ir absolūti nesvarīgi. Tādā ziņā viņa tiešām ir sava ceļa gājēja, kura neanalizē un nefunktierē, un neko nemēģina izkalkulēt. Viņai ir ļoti svarīgi iet savu mākslinieces ceļu. Ir kaut kādas lietas, kur viņa vispār nav gatava piekāpties – labā nozīmē –, jo viņai ir svarīgi noturēt savu karogu, ja tā drīkst teikt. Un tas bija interesanti.
Lauris Dzelzītis: Interesanti – jā, bet vai to vajadzēja? Vai šī īpašība...
To lai skatītāji izlemj paši.
Dārta Daneviča: Henrieta jautāja, ar ko viņa atšķiras.
Runājot par pirmizrādi, kas nupat jums pagājusi – vai ir kādi īpašie noteikumi, kurus jūs ievērojat pirms pirmizrādēm? Nepārēsties, pavingrot, izgulēties vai kaut kas tamlīdzīgs?
Lauris Dzelzītis: Gribētos jau ideālu dzīvi pirms tam, bet ir mazliet pretēji.
Pretēji tam, kā vajadzētu? (Smejas)
Lauris Dzelzītis: Jā. Bet padomā, nedēļa mums bija gaismās. Gaismas ir ļoti spilgtas. Tu staigā, tur un tur liek gaismas, tev midžinās. No desmitiem līdz desmitiem tu, tādā vidē pavadot, ļoti lēni ejot, un es vēl ar saviem kovboja zābakiem... kur katru vakaru gribas, lai kāda taizemiete, gulēt ejot...
Masē pēdas.
Lauris Dzelzītis: Jā. Tas uz psihi... Gulēt aiziet ir neiespējami.
Dārta Daneviča: Es pārfrāzētu jautājumu, ja drīkst. Ne tikai pirms pirmizrādes, bet
pirms katras izrādes es personīgi neēdu vismaz pāris stundas, jo tad man ir vieglāk spēlēt. To es esmu atklājusi jau sen. Un vēl es parasti cenšos sakārtot māju.
Lauris Dzelzītis: Tu vari tā?
Dārta Daneviča: Jā.
Lauris Dzelzītis: Man tas ir pilnīgi automātiski: kā nāk pēdējā nedēļa [pirms pirmizrādes], man ir pilnīgs bardaks visur. Pēc pirmizrādes – jā, okei.
Dārta Daneviča: Nē, man ir jābūt kārtīgai mājai, un tad es varu iet strādāt.
Šajā "Liliomā" es pamanīju kaut ko, ko nebiju iepriekš lugā manījusi – tā ir jūsu varoņu, Lilioma un Jūlijas, attiecību līnija, proti, vardarbība, kas ir šajās attiecībās. [Izrādēs] līdz šim tā neliekas tik ļoti būtiska, bet šajā iestudējumā šī līnija ir ļoti būtiska un ir izvirzīta priekšplānā. Ko tu, Lauri, saki par savu varoni? Aktieris jau vienmēr ir sava varoņa advokāts.
Dārta Daneviča: O, jā!
Lauris Dzelzītis: Jā!
Kāpēc viņš ir vardarbīgs pret sievieti?
Lauris Dzelzītis: Atceries, bija viens mēģis...
Dārta Daneviča: Ne tikai viens. Ja kāds ir savas lomas advokāts, tad, lūk, te ir. (Rāda uz Lauri Dzelzīti)
Lauris Dzelzītis: Zini, kā ir? Režisore šo tēmu ļoti izvirzīja priekšplānā, jo viņai tas ir ļoti personīgi. Ungārijā sieviešu tiesības un vispār attīstība ir mazlietiņ, dažus pakāpienus zemāk nekā Latvijā. Viņa [režisore] ir ļoti situsies cauri, viņai tas ir ļoti personīgi. Viņa ir vispār ir diezgan karojoša. Tekstos viņa to pielika klāt un vairāk izvirzīja priekšplānā. Tam ir jāpievērš uzmanība. Es kā lomas izpildītājs nebiju baigā sajūsmā, es visu kaut kā personīgi uztveru, bet dramaturģija ir dramaturģija. Latvijā tas taču tagad ir ļoti, ļoti aktuāli.
Tieši tā.
Lauris Dzelzītis: Tam pievērš pastiprinātu uzmanību šajā laikā.
Teātris jau ir šeit un tagad. Ja tagad tas ir aktuāli un ja arī no skatuves par to runā – tas nav slikti.
Uz to apzināti ir likts akcents.
To, bez šaubām, varēja nojaust. Es to ļoti novērtēju. Man liekas, viena no jaudīgākajām epizodēm izrādē ir tā, kur Jūlija aptur Lilioma roku, kad viņš mēģina nodarīt pāri viņu meitai. Tajā brīdī man pilnīgi saslējās spalviņas uz rokām, man tas likās ļoti jaudīgi. Tu, Dārta, par to runā arī savā jaunajā izrādē "Zēni nav meitenes", kas tev ir šīssezonas hits. Manuprāt, šī tēma tevi šajā lugā uzrunāja.
Dārta Daneviča:
Tas nav mans mērķis – kļūt par vardarbības [tēmas] karognesēju mūsu valstī. Tā tas ir sanācis, ka mani izvēlējās šai lomai. Bet man arī nav iebildumu par to runāt, jo šī ir tēma, kas man, un ne tikai man, ir ļoti aktuāla.
Es esmu ar to dažādos veidos caur dažādiem cilvēkiem un situācijām saskārusies. Es ļoti novērtēju, ka mēs par to runājam, un es ļoti ceru, ka arī skatītājs novērtēs to, ka režisore patiesībā ir panākusi pretim, nerunājot par šo kā ar kulaku pa aci, bet izvēlējusies atsvešinājumu. Tā, manuprāt, ir ļoti pareiza izvēle. Jo tik brutāli runāt par brutālām tēmām – tas reizēm ir par daudz, un skatītājam var rasties pretējs efekts, ja viņš nevēlas to dzirdēt. Šajā gadījumā tas ir risināts, kā jau tu sākumā minēji, caur spēles stilu. Man šķiet likumsakarīgi, ka šis temats ir izvirzījies. Jo visi, kas ir redzējuši klasisko "Lilioma" iestudējumu... Ja, teiksim, es pajautāju vecāka gadagājuma cilvēkiem, mammai un tētim, par ko tur bija, visi atceras dziesmas. Bet, ja mēs nokasām šīs dziesmas, šo mūziklu nost?
Imanta Kalniņa dziesmas.
Dārta Daneviča: Kas tad paliek saturā? Mums priekšplānā ir jāizvirza kaut kas cits, un tas ir izdarīts. Materiālā jau tas ir.
Režisore programmiņā min, ka pats dramaturgs ir bijis vardarbīgs pret savām sievām un draudzenēm.
Lauris Dzelzītis: Jā, tā tāda atzīšanās.
Dārta Daneviča: Viņa stāstīja, ka Jūlijas prototips ir viņa pirmā vai kura tur sieva. Tā tas esot bijis.
Lugā un izrādē "Lilioms" ļoti svarīgas ir ainas aizsaulē un purgatorijā, kur galvenais varonis sastop līdzīgus četrdesmitgadniekus pašnāvniekus. Režisore iestudējumā ir ieviesusi tādu tēlu kā Lilioma māte, kas uz skatuves vairojas – ir vairākas šādas kundzītes kažokādās, kas mazliet atgādina Romana Polaņska filmas "Rozmarijas bērns" biedējošās kundzītes...
Lauris Dzelzītis: Ja? Tev to atgādināja? Man ir mazliet kaut kas cits.
Ko tev tas atgādināja?
Lauris Dzelzītis: To multeni "Auniņš Šons". (Visi smejas.)
Bet šī ir vēl viena papildu līnija – galvenā varoņa attiecības ar māti –, ko režisore ir ieviesusi un kuras lugā patiesībā nav. Ko tu vari teikt par to, kāpēc tās ir svarīgas?
Lauris Dzelzītis: Svarīgas... Man visas lugas ir ļoti personiskas. Man visa dzīve ir tikai un vienīgi ap teātri, viss saistās kopā. Mana mirusī māte – tāpat es viņu varētu kaut kur tur satikt [kā Lilioms izrādē satiek savu māti]. Bet epizode ar sodīšanu, man liekas, ir ļoti smieklīga. Jo tad, kad Dreģe zveļ ar somiņu un runā tieši tajā pašā intonācijā kā [filmas "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" ainā] "un to kreklu es viņam dāvināju sudrabkāzās", ir jāpadomā, ko tu tajā dzīvē esi sastrādājis. (Smejas.) Par pašnāvniekiem runājot, es nezinu, vai tagad tā ir, bet man liekas, ka Latvija vēl joprojām ir trijniekā tieši vīriešu pašnāvību gadījumu skaitā. Kāpēc?
Jā, izrāde ir aktuāla dažādos aspektos. Turpinot par mātes tēmu – Dārta, tavai varonei Jūlijai būšana par māti principā ir atslēgas notikums viņas dzīvē.
Dārta Daneviča: Tā vismaz es to traktēju.
Lauris Dzelzītis: Arī mana varoņa dzīvē viss mainās tai brīdī.
Dārta Daneviča: To [Lilioma] mātes tēla ieviešanu es skaidrotu kā nelielu mēģinājumu nedaudz sabiezināt materiālu, kārtējo reizi to apaudzēt. Ja mēs runājam par šādu tematu, manuprāt, ir būtiski nedaudz pieskarties tam, kādēļ cilvēki šādi kļūst, jo neviens jau nepiedzimst a priori ļauns vai ar ļauniem nodomiem, bet tas kaut kā notiek dzīves laikā. Es tam ļoti ticu.
Man traktējums Jūlijai ir tāds, ka viņas mīlestība pret Liliomu ir lielāka un tik piedodoša, ka viņa izvēlas kaut kādā ziņā ignorēt vardarbību (tādus gadījumus mūsu sabiedrībā es zinu ārkārtīgi daudz).
Savukārt tad, kad viņa nojauš vai redz iespējamo vardarbību jau nākamajā paaudzē, tas ir sarkanais karogs, kas viņai liek atvērt acis.
