"Jā, es vairs neizlecu no gultas sprigans kā Džeimss Bonds, domājot par varoņdarbiem un pasaules glābšanu. Tā vietā es domāju, kā saglābt to, kas palicis no paša. No rīta izdzēris glāzi ūdens, es piestāju pie plaukta, kas ir pilns ar uztura bagātinātājiem, vitamīniem. Dažiem no tiem vitamīniem es esmu noņēmis iesaiņojumu, lai neatgādina, kam tie domāti. Uz viena bija rakstīts "vīriešiem 50+", un uz vāciņa bija tāda smuka bildīte: vīrietis smaida un ar matiem. Tie jau nav priekš manis. Es no rīta paskatos spogulī – tur nav ne smaidu, ne matu."
Henrieta Verhoustinska: Es sveicinu studijā izcilo aktieri Ģirtu Ķesteri, kurš savu jubileju svin ar izrāžu tūri "Vīrietis, kurš gaida". Sveiks, Ģirt!
Ģirts Ķesteris: Kāpēc nav jautājums, ko tad īsti viņš gaida?
Es sākšu ar jautājumu par tavu citātu, tas ir no šīs izrādes, vai ne?
Nenoliedzami.
Un tas ir autobiogrāfisks?
Gluži nē. Tas ir diezgan universāls stāsts par jebkuru vīrieti, kas šobrīd staigā pa Latvijas zemi un risina attiecības ar sievieti, kas šķiet brīžiem neatrisināmas, jo faktiski tā jau tas arī ir. Ar šādu pieeju es uzdrošinājos nosvinēt savu jubileju. Tas gan tika ierosināts, jo eksemplārs, kuru izveidoja Aiva Birbele… Mēs pavadījām, starp citu, 38 stundas "Zoom" pandēmijas laikā.
Tātad tas ir kopdarbs?
Nu, es distancējos. Lai uzlādētu savu pašironiju un stāstītu par kaut kādiem dzīves fragmentiem no tieši šī viedokļa, jo žanrs ietilpst tajā nišā, ko sauc par izklaidi, nenoliedzami. Gundars Silakaktiņš, būdams viltīgs režisors, bija kaut ko padzirdējis par to, ka tam Ķesterim nepatīk būt vienam uz skatuves, ka viņam vajag kādu, ko paturēt aiz rociņas, ko uzrunāt vai noskūpstīt un tā tālāk. Bet viņš viltīgi izdomāja, tādā veidā piedāvādams, – nu tev būs blakus uz skatuves Lelde [Dreimane] vai Ērika [Eglija-Grāvele], kas arī tika īstenots. Protams, es viņām rociņu neturēju, jo viņas piedalās tādā muzikālā, asprātīgā skeču virtenē. Nu tās ir tādas sievietes vīzijas, ko uzbur šis vīrietis, kurš gaida.
Vai tev bija kaut kādi īpaši nosacījumi vēl bez tā, ka jābūt vēl kādam bez tevis šajā izrādē?
Jā, atsevišķa grimētava. (smejas)
Šampanietis! (smejas)
Nē, tad es teicu, ja nav atsevišķa grimētava, es varu grimēties un pārģērbties arī tualetē, un koncentrēties izrādei. Tā tas arī notiek.
Kas šajā izrādē ir no tevis? Bez cipara, kuru tu tur nosauc?
Aģents 060? (smejas) Tās jau ir tādas nopietnākas kategorijas, ja mēs par tām runājam no Ģirta Ķestera viedokļa. Ja no tā tēla viedokļa, tad faktiski līdzība ir tajā, ka… Par kaut kādiem atsevišķiem tādiem citātiem, kurus es varbūt varu pieminēt, ka viņš pieceļas vienmēr noguris un sapīcis, netic pats sev, nepatīk pats sev. Grib, lai viņu paceļ uz spārniem. Gaida to sievieti, kas pieaudzēs viņam tos spārnus. Tā jau nenotiek. Mēs varam tikai tādā vīzijā iedomāties, ka varbūt beidzot viņš ir sagaidījis.
Kāpēc arī ar kādu no tavām izrādēm Dailes teātrī nenotika šī atzīmēšana? Tavā 30 gadus ilgajā darba vietā.
Nu, to jūs varēsiet nākošajā sezonā uzprasīt Artūram Skrastiņam, kad viņš patiešām svinēs savu piecdesmitgadi Dailes teātrī.
Ā, Dailes teātrī svin tikai 50 gadus?
Nu, acīmredzot. Ballīte notiek tikai tad. (smejas) Neviens mani neignorē, visi piedāvā aktieru atlases. Ne vienmēr tās ir veiksmīgas.
Mēs šobrīd tādā vairāk vai mazāk Dailes teātra vīzijā dzīvojam – nu pastarpināti tādā projektu teātra statusā. Nenoliedzami.
Jo uz katru izrādi notiek kastingi, tie ir ārzemju režisori.
Varbūt ne uz katru, bet pamatā jā. No tiem režisoriem, kas brauc iekšā no Eiropas. Bet tādējādi es tos dullos džekus abus divus ļoti labi saprotu, ka viņu skatiens šobrīd ir vērsts ārpus Latvijas. Nu gan jau viņi atgriezīsies pie līdzsvara tādā nozīmē, ka, izveidojot jaunu mazo zāli, kurā būs 400 vietas, nenoliedzami mēs atgriezīsimies arī pie latviešu režisoriem un latviešu dramaturģijas, scenogrāfijas, kostīmu māksliniekiem.
Bet šobrīd tiek spodrināta tā vizītkarte, un ne tikai Jura Žagara vizītkarte, bet arī teātra vizītkarte.
Bez šaubām, un tu arī pats to teici, ka šī izrāde ir pieskaitāma izklaides žanram – tīras, kristāldzidras, labas izklaides žanram.
Jā.
Ģirt, vai tā ir tiesa, ka šīs pavieglā žanra izrādes prasa no aktiera kaut kādu citu psihoemocionālo un varbūt arī pat fizisko muskulatūru nekā tās nopietnās, jaunu teātra valodu meklējošās izrādes?
Tur ir jārespektē tas, ka braucot ar ne paviegla žanra izrādi, bet izklaidi – izklaidi, kurai jābūt gaumīgai, stilīgai… Profesionāļu komandās, kuras brauc, no partnerības ir atkarīgs ļoti daudz, proti, tie ir tavi kolēģi. Prasība ir viena – mēs tās nesaucam par haltūrām, mēs tās saucam par izrādēm. Tā ir mana obligāta prasība. Vienalga, vai tas būtu kooperatīvs pasākums, kas ir jāvada, vai arī tā būtu izrāde, ir jābūt līmenim. Es domāju, ka gan skatītājs, gan es vai mani kolēģi ir ieguvēji šajā ne vieglajā žanrā.
Un jūs varat arī izspēlēties dažādās izrādēs, kurās varbūt savā teātrī jūs nedabūtu piedalīties. Piemēram, es redzēju, ka tu piedalīsies "Skroderdienās Silmačos".
Arī tas.
Būsi Dūdars?
Jā, es Imantam Stradam, kurš ir šīs izrādes režisors, saku – bet tu parēķini, cik man ir gadu? Tad Strads teica tā – Dūdaram nav vecuma. (smejas) Nu lūk, es turpināšu klibot pa Latvijas ārēm un Latvijas estrādēm.
Vai tu esi atklājis, ar ko var saviļņot un sasmīdināt Latvijas publiku?
Absolūti man nav tādas formulas vai algoritma. Proti, jā, varbūt manā gadījumā tiešām tā ir pašironija, tā ir spēja iedzīvoties tēlā un nebūt stipram, bet būt vājam. Nu tā, tādi pamata uzstādījumi.
Respektīvi – būt atklātam?
Jā, bet tā ir cita līmeņa atklātība. Nenoliedzami, es domāju, ka daudzi man piekritīs, ne tikai mani kolēģi, bet arī režisori, ka, darbojoties komēdijas žanrā, šī atklātība ir nepieciešama. Jo nav nekā skaistāka par to, kā paziņot par sevi, zinot, ka tu vari būt vājš, no skatuves. Jo ikdienā jau es to neatļaujos.
Tu studēji Valmieras teātra kursā kopā ar Alvi Hermani un Ilzi Pukinsku, un tas bija tāds varens kurss. Kas bija jūsu tie profesionālie stūrakmeņi tobrīd?
Nu, ja Alvis lasīja grāmatiņas, gatavojās režisora karjerai, ko viņš aizsāka jau studijas laikā, tad mēs bieži vien spēlējām kārtis. Tas režīms, protams, bija drastisks, tāpēc ka līdz trijiem dienā bija lekcijas un no trijiem dienā sākās aktiermeistarība, kas vainagojās bieži vien ar akrobātikas apmācību pie Ulda Veispala.
Jūs studējāt pārmaiņu laikā, un Valentīns Maculēvičs, viens no taviem pirmajiem režisoriem, kurš iestudēja "Romeo un Džuljetu" ar tevi kā Romeo, iestudēja to kā starpetnisku tādu izrādi, kurā Ilzes Blumbergas Džuljeta runāja krieviski.
Nenoliedzami, nedrīkst nepieminēt arī Mārtiņu Braunu, kurš veidoja mūziku. Mūziku pat uz Šekspīra tekstiem – kā dziesmas, kā izpildījumu. Vispār, runājot par Valentīnu Maculēviču, man ir ļoti palaimējies ar to, ka, nonākot Valmieras teātrī, es tiku lutināts ar pedagoģijas paņēmieniem.
Režisors prasīja no tevis ne tikai to, ko tu it kā teorētiski pēc aktieru atlases varētu izdarīt, bet viņš tevi veidoja.
Viņš veidoja par personību, kura viņam varētu būt nepieciešama un arī skatītājiem. Man ir palaimējies, ka bija Maculēvičs, kas palūdza vienmēr apgriezt eksemplāru otrādi, lai to nevarētu izlasīt tīrā veidā. Tas nozīmē – māku analizēt darbu paradoksālā, ne tiešā veidā. Tas bija tāds ieguvums. Sākumā es tiešām biju puišelis tajā visā. Tad, protams, pievienojās Felikss Deičs, pirms tam bija Pēteris Lūcis, jau vidusskolas laikā, kurš mums kā teātra klasei mācīja, kā ir jālasa dzeja. Tur bija Pāvela Vīlipa arabeskas. Nu un tad, kad viņš pats runāja, man bija neizpratne, un ne tikai man, arī maniem klasesbiedriem, vai viņš šobrīd to visu rada uz vietas tādā poēzijas formā, vai tas tiešām ir jau iemācīts teksts. Viņš mācīja strādāt pie frāzēm, ka pie vienas atsevišķas var nosēdēt veselu diennakti, un tā frāze tad iedos tev to atslēgu. Tad viņš vienmēr izcēlās ar labiem citātiem, proti, "govs arī jūt, bet nav aktrise". (smejas)
Tas bija uzmundrinājums aktrisei? (smejas)
Nenoliedzami, nu kad kāds runā par sajūtām, jūtām uz skatuves.
Izrādē "Juhana Nāgela mistērijas" tu spēlēji ar kādu citu šī mēneša jubilāri, ar brīnišķīgo Valmieras teātra aktrisi Daci Everss. Ko tu vari pateikt par šo savu seno kolēģi no Valmieras teātra, kura svin pilnīgi neticamu jubileju?
Viņai ir ļoti skaistas lauku mājas, blakus lauku mājām ir neliels viesu namiņš pie neliela dīķa, kurā es esmu pabijis pāris vasaras. Nu ne visas vasaras garumā, bet epizodiski. Viņa kopā ar mani ir nospēlējusi ne daudz, bet gana būtiskas lomas. Proti, mēs startējām viens ar otru Maculēviča iestudējumā "Blēzs", kas ir komēdija.
Jā, es atceros ļoti labi šo komēdiju.
Nu lūk, par ko Silvija Radzobe, visu cieņu, izteicās – nu Dace, jā, bet ko tur dara Ķesteris? (smejas) Tādā vērtējuma skalā Dace neierakstīsies tīri vienkārši tādā nozīmē kā tikai aktrise, bet, protams, arī kā personība, kā sieviete. Kā sieviete – es to gribētu šobrīd īpaši piebilst. Nenoliedzami, ka man bija simpātijas patiesībā pret viņu kaut kādā tādā vairāk vai mazāk jaunības periodā, bet es nepārkāpu robežas. (smejas)
Tu pieminēji arī režisoru Mihailu Gruzdovu, un gan Dacei Everss, gan Mihailam Gruzdovam ir raksturīga tāda tiekšanās atklāt aizvien kaut kādus jaunus paņēmienus, jaunus teātra valodas izteiksmes līdzekļus. Bez šaubām, tas raksturo arī tavu aktiera karjeru. Vai šobrīd, kad tu esi tādā mazliet jaunā, citā statusā, tev joprojām interesē jaunas teātra valodas meklējumi un tādi padziļināti eksperimenti tieši ar taviem aktiermākslas līdzekļiem?
Es neesmu tikai Gruzdova aktieris, esmu arī Džilindžera aktieris.
Ja mēs runājam par jaunu teātra valodu, tad, atklāti sakot, mēs savās teātra akcijās ar Džilindžeru, viņš no Arteļa laikiem, es no Valmieras laikiem… Acīmredzot bija tā sakritība, un tas nav jauns teātra valodas meklējums, tas vispār ir izaicinājums, tā ir vesela akcija, un to sauc par detonēšanu vai spridzināšanu, arī provokāciju skatītājam. Galu galā jau pastarpināti šie nosaukumi – psihs, nekrofils – jau iezīmē kaut kādu tādu… Tad ar "Ēdenes dārzu" tas bija netipiski…
Nu un, protams, "Kaligula".
Tas nav jauns teātra valodas meklējums, tā ir spēja citēt laiku, kurā tu dzīvo. Tas ir pats svarīgākais. Tas piemita tieši šim iestudējumam.
Kā tu vispār izjūti šo laiku? Kā kaut ko steidzīgu, saraustītu, grūtu? Vai gluži otrādi – šobrīd tava sajūta par laiku ir pozitīva?
Tu domā tādā egoistiskā līmenī?
Egoistiskā, jā, jo globālā mēs, protams, apzināmies, kādā laikā mēs dzīvojam.
Nu tur arī tas citāts, kad tas mans varonis stāv pie spoguļa un prasa: spogulīt, spogulīt, saki man tā, vai ar tevi viss ir kārtībā? Un tad spogulītis atbild: it kā ir okej. Tieši tā ir mana tāda šī brīža sajūta, jo šie izaicinājumi – tie nav vienkārši. Šie jaunie izaicinājumi, kurus es esmu pats izvēlējies.
