Aktrise Indra Briķe un aktieris Rūdolfs Apse tiekas teātra vecmeistaru un jauno skatuves mākslinieku sarunu ciklā "Teātra garša". Šajā sarunā abi aktieri sarunājas par to, kura ir bijusi Indras Briķes mūža loma, vai tā jau ir nospēlēta? Kādas izrādes aizkustina un ir interesantas aktieriem? Cik svarīga ir publika māksliniekiem un ko tā par sevi pastāsta, skatoties izrādes. Kādi notikumi mākslinieku dzīvēs ir aizveduši viņus līdz darbam teātrī un kas viņus tur notur.
Rūdolfs Apse: Labdien!
Indra Briķe: Labdien!
Rūdolfs Apse: Laikam man kā jaunākajam jāsāk?
Indra Briķe: Nu ja.
Rūdolfs Apse: Ja? Mani sauc Rūdolfs. Mans uzvārds joprojām ir Apse, nekas nav mainījies. Es esmu joprojām, nekas nav mainījies, Latvijas leļļu teātra aktieris. Par visu pārējo es laikam pastāstīšu vēlāk.
Indra Briķe: Mani sauc Indra Briķe. Es esmu Dailes teātra aktrise šobrīd.
Rūdolfs Apse: Labdien! Nu tad iedzersim!
Indra Briķe: Labi, iedzersim tēju.
Valkā bītlenes, ēd augus un domā par dzīvi
Rūdolfs Apse: Ar ko ir jāsāk?
Indra Briķe: Pirmais, ko es par tevi izlasīju...
Rūdolfs Apse: Par mani ir, ko lasīt?
Indra Briķe: Jā. Valkā bītlenes, ēd augus un domā par dzīvi.
Rūdolfs Apse: Jā.
Indra Briķe: Vai tu pats to uzrakstīji, vai kāds par tevi tā domā?
Rūdolfs Apse: Nē, man pašam par sevi tā patīk domāt. Bītlene. Man joprojām ir divas bītlenes. Es joprojām nezinu, kā viņas pareizi saukt. Divas. Viena ir zaļa un otra ir bēša, bet tas nav būtiski. Kāda bija otra lieta?
Indra Briķe: Ēd augus. Tu esi veģetārietis?
Rūdolfs Apse: Vegāns. Jau gadus četrus, ja nemaldos.
Indra Briķe: Un kāpēc?
Rūdolfs Apse: Tas viss sākās ar negaidītu veselības mišungu, kur es ne mazākā mērā nevainoju veidu, kā es ēdu pirms tam, bet tas man lika mazliet pārdomāt savas izvēles un iedziļināties tajā, kas tiek ēsts, kāpēc un kā, kādā veidā tas nonāk līdz mūsu šķīvjiem. Maz pamazām atteicos no dažādiem produktiem, līdz...
Indra Briķe: Tad tu ēd tikai augus tagad, ja?
Rūdolfs Apse: Jā. Beigu beigās nonācu līdz tam, ka patērēju tikai augu izcelsmes produktus.
Indra Briķe: Un ģimene arī tā dara?
Rūdolfs Apse: Ģimene arī. Nu ne visi. Tā, kas ir mana mazā ģimenīte, mēs trīs cilvēku sastāvā jā, bet pārējiem katram ir savi lēmumi, katrs izvēlas savu ceļu.
Indra Briķe: Un tu jūties tagad labāk?
Rūdolfs Apse: Jā, daudz labāk kaut kā.
Indra Briķe: Es vienmēr apbrīnoju vegānus un veģetāriešus. Man liekas, ka visu laiku ir jāpiedomā.
Rūdolfs Apse: Ir, bet vienlaikus tā piedomāšana neattiecas tikai uz vegāniem, veģetāriešiem vai vienalga uz kuriem. Man liekas, ka visiem ir vērts piedomāt.
Indra Briķe: Ko ēd.
Rūdolfs Apse: Ko ēd, un no kurienes tas nāk. Ne vienmēr lētā plauktiņa desas ir tas labākais, ko dot savam bērnam pusdienās.
Indra Briķe: Bet bērnam tu arī nedod gaļu?
Rūdolfs Apse: Viņš arī pats neēd šobrīd.
Indra Briķe: Viņam organismam pietiek visa?
Rūdolfs Apse: Pietiek. Nu skaidrs – ir jāpiedomā pie tā, lai visas nepieciešamās vielas viņam tiktu piegādātas un nogādātas, bet gribētos ticēt, ka gana labi tiekam galā ar to. Protams, kā jau visiem bērniem, viņam ir arī konfekšu diēta reizi pa reizei, no tā nevienu nav iespējams atturēt, bet tā mēs kaut kā līdz tam nonācām.
Leļļu teātra jaunie laiki
Indra Briķe: Nu un kāpēc tu iestājies taisni leļļu teātra kursā? Tā bija nejaušība, sakritība?
Rūdolfs Apse: Tā bija nejauša sakritība.
Indra Briķe: Tāpēc, ka tajā gadā nebija citu kursu, ja?
Rūdolfs Apse: Jā, tieši tā, bet jau laicīgi, jau pirmajā kursā pie mums bija atbraucis poļu vieslektors, kurš ir tāds kā leļļu pasaules baltais tēvs aptuveni. Viņš tiešām pa visu pasauli ir braukājis un visus tos teātrus redzējis, mācījis un zina, ko stāsta. Tās viņa lekcijas, kas bija tiešām pirmā kursa, man liekas, pirmais semestris pat, viņas atstāja tādu ļoti, ļoti, ļoti pozitīvu pēcgaršu un degsmi tieši par leļļu mākslu kā tādu plašākā izpausmē, kas ir gan objektu teātris, vizuālais teātris.
Indra Briķe: Tāpēc tu arī mācījies Polijā, ja?
Rūdolfs Apse: Arī, jā, jo viņa lekcijas plus pirmā kursa beigās mēs bijām ar kursa biedriem aizbraukuši uz festivālu Polijā. Tie divi notikumi jeb divas satikšanās reizes ar poļiem man raisīja pārliecību, ka, ja es kaut kur braukšu, tad tas būs pie viņiem. Un tā arī sanāca, ka trešajā kursā aizbraucu uz Poliju un neko nenožēloju.
Indra Briķe: Bet man liekas, ka tagad vispār leļļu teātris vairs nav tāds, kā mēs varētu iedomāties, kādam ir jābūt leļļu teātrim – ar lellītēm spēlējas un viss. Jo tagad ar jauniem laikiem tas ir tik sarežģīts un tik interesants, un aktieri tur izpaužas. Un tu pats, cik sapratu no lasītā, esi ļoti talantīgs gan mūzikā, gan režijā, gan rakstīšanā – uz visām pusēm.
Rūdolfs Apse: Daru, ko varu. Lelles savā ziņā ir ļoti...
Indra Briķe: Tu pat esi dabūjis balvu "Spēlmaņu naktī". Es domāju – tas ir retums, ka aktieris dabū "Spēlmaņu nakts" balvu tieši no leļļu teātra.
Rūdolfs Apse: Nē, nu atsevišķi gadījumi ir bijuši. Pāris gadus atpakaļ mūsu pašu Aleksandrs Jonovs dabūja tajā pašā kategorijā par lomu izrādē "Zelta zirgs". Pirms tam arī Santa Didžus bija un arī mans kursabiedrs Rihards Zelezņevs, tā kā darām, ja varam. Bet kāds ir tas jūsu priekšstats, kas ir lelles? Lai mēs nepazūdam tulkojumā.
Indra Briķe: Sākumā priekšstats bija, ka leļļu teātrī vai nu darbojas ar marionetēm, vai tur ar tām lellītēm, bet tagad ir tik interesanti – gan kino ir klāt, gan vizuālais, gan aktieri ne tikai vada lelles, bet viņi paši tēlo. Vārdu sakot, tā ir tāda sintēze. Bet es gribēju pajautāt, jums ir bērnu izrādes un pieaugušo izrādes. Kas ir tā pieaugušo publika, kas skatās jūsu izrādes? Tā ir kaut kāda tāda pavisam savādāka nekā, piemēram, Dailes teātra publika vai Nacionālā teātra publika? Viņi iet tieši uz Leļļu teātri. Kāpēc un kas tie par cilvēkiem?
Kā mainās skatītājs?
Rūdolfs Apse: Es neesmu pārliecināts, vai šobrīd var tā strikti nodalīt, kas joprojām ir tieši Dailes teātra vai Nacionālā teātra publika.
Repertuārs ir pamainījies, attiecīgi arī publika ir pamainījusies, kas arī ir taisnība mūsu gadījumā. Kā man patīk domāt, īpaši uz pieaugušo izrādēm – tie pārsvarā joprojām ir jaunieši, 20 līdz 30 gadu robežās eksistējošie cilvēki.
Tas arī parādās mūsu teātra kolektīvā, sastāvā, īpaši tehniskajos departamentos – skaņa, gaisma.
Indra Briķe: Kādā ziņā?
Rūdolfs Apse: Tie pārsvarā ir jaunieši, kuri visi spēlē kādās Rīgas pagrīdes grupās un brīvajā laikā nodarbojas ar to. Tie cilvēki arī piesaista savus cilvēkus. Visādi mazie, jaunie baušķenieki mums tur nāk uz izrādēm. Bet kā Dailes publika? Vai ir mainījusies vai nav mainījusies?
Indra Briķe: Es domāju, ka viņa ir kaut kādā veidā izaugusi, jā, jo mums jau arī tās izrādes ir pavisam tagad tādas modernas, dziļas, ar daudzām visādām video kamerām un ar ārzemju režisoriem. Ir varbūt daļa Dailes teātra publikas, kas grib kaut ko tādu redzēt, kas bija kādreiz, –normālas, tādas saprotamas visiem, vienkāršas izrādes. Līdz ar to skatītājs ir mazliet pamainījies. Arī nāk vairāk jaunie – jaunas ģimenes, jauna publika. Un kādi ir tie bērni, kad skatās? Viņi runā līdzi?
Ieaudzināt teātra klēpī
Rūdolfs Apse: Ļoti dažādi, ļoti, ļoti, ļoti dažādi. Tas vienmēr ir pirmais – vai viņi nāk paši, bet ar ģimeni, vai viņi nāk ar klasi.
Indra Briķe: Ar klasi laikam ir trakums.
Rūdolfs Apse: Tur atkal atkarīgs, no kuras skolas nāk šī klase, jo nevienu skolu nevēlos aizvainot, bet ļoti jūt, kas tā par skolu ir, uz ko viņi ir tendēti: vai viņi sliecas uz tādām eksaktām zinātnēm un tīri akadēmiskā ievirzē, vai arī viņi tādu, rupji teiksim, dzīves skolu apgūst, kas ir manieres, etiķete. Ļoti, ļoti, ļoti jūt. Īpaši izrādēs, kur ir tomēr sadarbība ar skatītāju, kas nav tikai ceturtā siena un viņi uztver informāciju, raidītu no skatuves. Tagad nesen mums tieši bija pirmizrāde detektīvizrādei, kur ar trim detektīviem skatītājiem bija iespēja izstaigāt teātri.
Indra Briķe: Jā, es redzēju sižetus.
Rūdolfs Apse: Un tur īpaši to jūt, jo izrāde balstās uz sarunu un sadarbību ar skatītāju.
Indra Briķe: Bet vai nav tā: ja tas bērns ir sācis iet uz leļļu teātri, tad viņš pamazām izaug, tad skolas vecumā viņš iet jau uz jauniešu izrādēm un tad viņš pēc tam arī skatīsies pieaugušo izrādes, kad viņš būs pieaudzis. Vai tā ir taisnība? Ka pieradina bērnu – kas tas teātris vispār tāds ir.
Man liekas, ka daudzi vispār ne mūžam nav bijuši uz teātri, tāpēc ka viņi nav nekad vesti.
Rūdolfs Apse: Tas atkal atkarīgs no ģimenes, bet vienlaikus arī paldies tajā ziņā "Skolas somas" programmai, kas tomēr viņus jau piespiedu kārtā, bet liek iepazīties ar teātri kā mākslu un kā kultūru. Par to izaudzināšanu – gribētos ticēt, un, man liekas – mēs joprojām mēģinām sevi pozicionēt kā tas teātris, kurš tiešām mazo skatītāju ieaudzina teātra klēpī, bet nereti tomēr, pat bieži, satiekot kādu jau padzīvojušāku cilvēku, kad jautā, kad tu pēdējo reizi biji Leļļu teātrī – "sen atpakaļ, Pifu skatījāmies". Nu tad atnāc ciemos! "Kā, tur vai tad ir, ko redzēt? Man, tiešām?" Tad cilvēks atnāk, un ir tās dažas izrādes, kas ir pieaugušajiem vai jauniešiem, un joprojām cilvēki pēc šo izrāžu apmeklējuma aiziet pozitīvi pārsteigti: ā, arī šeit es varu kaut ko redzēt. Jaunieši ir tāda interesanta kategorija, bet tas nav tikai mums. Man liekas, ka tas ir visiem. Ar bērniem mēs zinām, ko darīt, ar pieaugušajiem mēz zinām, ko darīt, bet 12 vai 13... Ui, Ui.
Indra Briķe: Mums ir tāda izrāde Dailes teātrī, bet nu jau viņa ir nospēlējusi beidzamo izrādi – "Pavasaris", kur taisni ir tādi 11, 12, 13, bet pavisam citā gadsimtā Igaunijā notiek, senos, senos laikos. Tā domāšana un tās attiecības jau nemainās, kas bija tajos laikos un šajos. Nāca klases, skatījās un ļoti patika. Mēs bijām izbrīnīti, ka tās izrādes visas bija izpārdotas.
No Durbes līdz Dailei
Rūdolfs Apse: Nu lūk, tātad garša ir. Kad jums sākās... Uz tu varam?
Indra Briķe: Nu tu.
Rūdolfs Apse: Čau!
Indra Briķe: Čau! Tubrālības.
Rūdolfs Apse: Tātad, Indra, kad tev sāka interesēt teātris un kāpēc? Kā tas notika? No Durbes līdz Dailei. Kā?
Indra Briķe: Tu pat zini, ka no Durbes, ja?
Rūdolfs Apse: Es māku internetu.
Indra Briķe: Laikam tajā apzinošā vecumā, kad mani mamma sāka vest uz teātri, Liepājas teātri no kāda piecu gadu vecuma.
No piecu gadu vecuma es zināju, ka es būšu aktrise.
Rūdolfs Apse: Agrīni.
Indra Briķe: Agrīni jā. Es augu laukos. Man bija divi brāļi, kuri bija vecāki par mani. Viņi aizbrauca mācīties uz citurieni, un es paliku viena pati. Tas teātris mani kaut kā apbūra. Es nespēlējos ar lellēm, kā varbūt tu.
Rūdolfs Apse: Cik žēl!
Indra Briķe: Es tā kā pati biju tā varone uzreiz un sāku spēlēt teātri, iztēloties visu ko un tā kaut kā panesās. Un 15 gadu vecumā es sāku Liepājas teātrī jau darboties.
Rūdolfs Apse: Tad tu jau pusaudža gados vairs negāji uz teātri skatīties izrādes, bet vienkārši sāki spēlēt.
Indra Briķe: Jau pati, jā.
Rūdolfs Apse: Var arī tā.
Indra Briķe: Kopā ar skolu.
Rūdolfs Apse: Bet tad? Labi – no Durbes līdz Liepājai es vēl ceļu saprotu. Bet tad Rīga, dižpilsēta.
Indra Briķe: Jā, nu Liepājā es ilgus gadus spēlēju izrādēs. Tad bija tāds pārmaiņu laiks, kad manu pedagogu un manu režisoru Oļģertu Kroderu uzaicināja uz Nacionālo teātri par galveno režisoru. Man vairs nebija teātrī tāds piepildījums. Es jau būtu palikusi un spēlējusi, bet tad Jurim Rijniekam uzaicināja dibināt Jauno Rīgas teātri, un viņš veidoja savu trupu un aicināja tad dažus aktierus arī no Liepājas teātra līdzi.
Tā es viņam aizgāju līdzi, pametot it kā tādu stabilu vietu, aizgāju uz nezināmo, uz Jauno Rīgas teātri, kur nav trupas, kur nekā nav un sāku visu no sākuma.
Dažus gadus es paspēlēju Jaunajā Rīgas teātrī, tad tur parādījās Alvis Hermanis, tad arī pie viņa es nospēlēju vienu lomu "Marķīzē de Sadā". Tad mani Kārlis Auškāps uzaicināja uz Dailes teātri. Tad es aizgāju uz Dailes teātri un nu jau 30 gadus esmu Dailes teātrī.
Rūdolfs Apse: Nu un kur tālāk?
Indra Briķe: Tālāk es nezinu.
Rūdolfs Apse: Ja mēs šai trajektorijai sekojam...
Indra Briķe: Nu tad varētu uz Leļļu teātri aiziet, bet jums tur ir tik sarežģīti, ka es diez vai varētu. Es domāju, ka tu kā aktieris varētu jebkurā teātrī spēlēt, bet vai cita teātra aktieris varētu spēlēt Leļļu teātrī… Tas būtu ļoti sarežģīti, jo jums jāprot ir tādas lietas, tur jāmācās gadiem – vadīt lelli, visa tā iekšpuse.
Rūdolfs Apse: Tā iekšpuse mūsos tāpat ir, es teiktu. Labi, varbūt tu nespēlējies ar lellēm bērnībā, bet kaut kādas rotaļlietas bija, es pieļauju. Man liekas, tā īstā leļļu teātra esence – jā, varam klāt likt tehnisku, specializētu akadēmisku izglītību, kā to darīt, bet kāda tieši ir cilvēka perspektīva, skatoties leļļu teātri, tas ir mazliet cits. Savā būtībā tas ir es, kurš spēlējas ar lietu.
Indra Briķe: Nu jā, tu spēlē, it kā tu pats, tu jau arī ar partneri – tad tā ir tā lellīte. Bet, cik es saprotu, tad tu esi arī filmējies, un mēs pat vienā filmā esam tā kā bijuši kopā. Tu vari atcerēties, kurā?
Rūdolfs Apse: "Lotus"?
Indra Briķe: Jā.
Rūdolfs Apse: Kurš drīz būs uz ekrāniem.
Teātris ir maize un kino – saldais ēdiens
Indra Briķe: Tev patīk filmēties?
Rūdolfs Apse: Jā. Tad pārmaiņas pēc var improvizēt neierobežotā apjomā. Tas nokaitina visus, bet nevienu.
Indra Briķe: Tev tas patīk, ja?
Rūdolfs Apse: Jā.
Indra Briķe: Man vairāk patīk tā reālā sajūta, ka tas ir tomēr tik pietuvināts dzīvei. Tas ir tāds, ko aktieris var tikai sapņot, ka viņš varētu nonākt reālos apstākļos. Un arī tas, ka var satikt citu teātru aktierus, un tās grupas vienmēr ir tādas tik saliedētas un foršas. Tas process ir foršāks, nekā kad tu skaties pirmizrādi un tev liekas – ārprāts. Par sevi parasti tā ir.
Rūdolfs Apse: Par galarezultātu pilnīgi piekrītu, vienmēr. Es nezinu, tie reālie apstākļi, vai arī man vienkārši tā ir sagadījies, ka tie pārsvarā ir bijuši ne pārāk reāli apstākļi.
Indra Briķe: Vārdu sakot, teātris ir maize un kino – tas ir saldais ēdiens, tie ir svētki.
Rūdolfs Apse: Jā. Latvijas apstākļos pilnīgi piekrītu. Tās ir tādas mazas svinības katru reizi.
Indra Briķe: Un ja tu vēl vari tikt vaļā no teātra, lai nav trauma teātrim, tā ir liela laime saplānot visu.
Leļļu rokādes
Indra Briķe: [..] Leļļu teātrī, man liekas, ar balsi ir ļoti jāstrādā, it sevišķi, ja tu ar lelli. Tu iedomājies personāžu tādā vai citā balsī. Jeb tā vairs nenotiek?
Rūdolfs Apse: Tā gan notiek, gan nenotiek. No vienas puses, īpaši Polijā, balss došana lellei skaitās jau kā sliktais tonis.
Indra Briķe: Kā štamps jau, ja? Bet nu ja tev zaķītis jāspēlē, tu taču nevari runāt savā balsī.
Rūdolfs Apse: Tu nevari savā, jā. Te būs tikai vilki tādā gadījumā, tur neko citu nevar izspiest. No vienas puses jā, tas skaitās vecmodīgi un sliktais tonis, no otras puses pierādās tas, ka īpaši klasiskā formāta leļļu teātra izrādēs, kas būtu aiz širmja, ir nepieciešams balsi ļoti, ļoti aktivizēt, lai lelle būtu dzīva. Gan lelles kustībām ir jābūt gana dzīvelīgām un izteiksmīgām, bet arī ar balsi, viņa ir jāraida pāri rampai. Tev priekšā ir siena.
Indra Briķe: Vai jums nav mikrofonu?
Rūdolfs Apse: Ir, bet nu jebkurā gadījumā, viņai ir nepieciešama duka.
Indra Briķe: Bet kā notiek mēģinājumi? Pirmie mēģinājumi. Jums ir eksemplārs uz ceļiem, rokas gaisā. Kā jūs... Tev ģīmi neredz, bet tev tā lelle taču ir jājūt.
Rūdolfs Apse: Jā. Pirmie mēģinājumi. Tāpat lasām un mēģinām saprast, ko lasām.
Indra Briķe: Bet tad arī tā lelle ir jāapgūst. Katra lelle jau ir savādāka.
Rūdolfs Apse: Jā. Nu tas notiek pakāpeniski.
Tad ir tas posms, kas mums ir skaists, īpaši tradicionālajās izrādēs, kad eksemplāri tiek kaut kādā veidā piestiprināti pie tā širmja aizmugures.
Atsevišķas frāzes joprojām ir vai nu ar baloniņu uzpūstas, vai kaut kur uz dekorāciju aizmugurēm. Tas ir skaisti. Tajā vienā rokā lelle, bet galva pagriezta tur un tad urķējies. Bet tur jau vēl ir joki, kad, teiksim, viens lelli vada, bet otrs no aizkulisēm, kamēr velk cimdus, tikmēr dod viņai balsi. Tur tādas rokādes ir iespējamas!
Indra Briķe: Man būtu interesantāk tās aizkulises skatīties.
Rūdolfs Apse: Tādu kuriozu atceros no Obrazcova teātra, neatceros, kurai izrādei tas bija. Nāk ārā uz skatuves pūķis, un pūķis bez dūmiem nevar nākt. Tajā laikā, nezinu, vai vēl viņiem nebija vai vienkārši nevarēja atļauties, bet varbūt bija saplīsusi dūmumašīna. Pūķis tiešām nāk, un dūmi ir. Bet tajā pašā izrādē bija nofilmētas aizkulises, kur to pūķi vada divi cilvēki, ja nemaldos, un gandrīz visa pārējā trupa, gandrīz divdesmit cilvēku, ap viņiem virpuļo apkārt un smēķē visi pēc kārtas. Tā arī tāda maza, bet odziņa.
Teātra gēns
Indra Briķe: Tev ir viens bērns?
Rūdolfs Apse: Man ir viens, cik tev?
Indra Briķe: Cik gadi?
Rūdolfs Apse: četri ar pusi, drīz būs pieci.
Indra Briķe: Man ir viens dēls, desmit gadus vecāks par tevi. Bet vai tavs bērns jau iet uz Leļļu teātri?
Rūdolfs Apse: Jā. Viņš jau vairs nešķiro, bērnu, pieaugušo izrādes – viņš vienkārši nāk uz teātri.
Indra Briķe: Man Jānis arī. Viņš uz Leļļu teātri negāja, tāpēc ka viņš jau gāja uz Dailes teātri vai uz Liepājas teātri un skatījās jau nepārtraukti visas izrādes.
Rūdolfs Apse: Cik tālu no teātra viņš ir ticis?
Indra Briķe: Viņš aizbrauca tagad dzīvot uz Liepājas pusi, un pēkšņi es kaut kad pirms kādiem trim gadiem uzzinu, ka viņš piedalās amatierteātra izrādēs un spēlē. Viņš Dailē skatījās visas izrādes, un viņš ir tik ļoti prasīgs pret sevi un pret citiem, ka viņam tur samērā grūti, jo viņš nevar pārdzīvot... Man nekad pašdarbība nav patikusi. Man liekas, ka tur taisa teātri, un viņam nepatīk, kad taisa teātri. Bet viņam pēkšņi gribas un viņš saka: "Mammu, es tagad saprotu, kā aktieris jūtas pirms izrādes, pirmo reizi mūžā, kad viņš pats ir līdz tam ticis." Beidzot viņš mani saprot. Bet tas, ka viņš spēlēs teātri – ne mūžam.
Rūdolfs Apse: Uz tā paša grābekļa krita, ja?
Indra Briķe: Nē, nu varbūt. Kad viņš bija jauns, kad varēja izvēlēties profesiju, viņam ne prātā nebija iet mācīties kaut ko.
Rūdolfs Apse: Nu redzēs, kas pēc gadiem notiks. Mums puika šobrīd... Es šaubos, vai viņš vēlas kļūt par aktieri, domāju, ka nē, bet viņam noteikti ir režisoriskais gēns kaut kur iesities. Viņš pat vairs nespēlējas pats: viņš mums iedod mantas un – tā, tu tagad darīsi to, tu darīsi to, tad tu pateiksi to un tad atnāks pūķis un pateiks āāā, un es būšu pūķis, es atnākšu tikai vienu reizi.
Apstākļu sakritības un lēmumi
Indra Briķe: Vai tava sieva arī ir saistīta ar teātri?
Rūdolfs Apse: Jā. Arī aktrise, poliete, no šīs sezonas arī mūsu teātra aktrise.
Indra Briķe: Poliete? Tu viņu atradi, kad tu brauci mācīties?
Rūdolfs Apse: Garākais "Erasmus" manā mūžā.
Indra Briķe: Un kāpēc viņa atbrauca šeit, bet tu nepaliki Polijā?
Rūdolfs Apse: Apstākļu sakritība, ko mēs nosaucām par lēmumu. Tātad, beidzās mana tā apmaiņas programma. Viņa bija stāvoklī. Tad viņa pārvācās uz šejieni, jo paņēma akadēmijā akadēmisko pārtraukumu, un tad jau mēs kaut kā iedzīvojāmies šeit. Bet tad, lai viņa varētu pabeigt savas studijas, es atkal ņēmu to "Erasmus" programmu, braucām atkal tur. Tad mums bija divus gadus rokāde turpu-šurpu, un tad mēs beigās nobāzējāmies šeit, jo man jau bija ar teātri skaidra sadarbība.
Indra Briķe: Viņa arī tajā pašā teātrī?
Rūdolfs Apse: Jā.
Indra Briķe: Viņa māk latviešu valodu?
Rūdolfs Apse: Māk, turpina mācīties.
Indra Briķe: Un kā jūs ģimenē, kādā valodā runājat?
Rūdolfs Apse: Ui, šobrīd mums noruna ir tāda –
mājās mēs runājam angliski, mašīnā poliski, bet teātrī latviski.
Indra Briķe: Un bērns?
Rūdolfs Apse: Naktī viņš runā tikai poliski. Tad, kad viņš pamostas naktī un viņam kaut ko vajag, viņš runā tikai poliski. Pa dienu viņš maisa valodas.
Indra Briķe: Viņš vispār saprot, ka tās valodas mainās vai viņam viņas visas ir sajukušas kopā?
Rūdolfs Apse: Viņam bija posms, kad viņam viņas bija sajukušas, no kā mēs arī baidījāmies, ka tā tas arī varētu turpināt būt. Mēs diezgan konsekventi sākumā pieņēmām lēmumu, ka es ar zēnu runāšu tikai latviski, sieva tikai poliski, lai viņam ir skaidrs, ar kuru cilvēku es runāju kurā valodā.
Indra Briķe: Nu jā, citādi tur ir putra. Un taču jādomā arī kaut kādā valodā. Kādā valodā viņš domā, kā tu domā?
Rūdolfs Apse: Es nezinu. Tu, piemēram, domā valodā?
Indra Briķe: Man kādreiz kaut kādās krievu filmās vajadzēja piedalīties, tad, lai es varētu izteikt to, man kaut kādā veidā ir jādomā tajā valodā. Vispār, tas ir labs jautājums, kādā valodā.
Rūdolfs Apse: Tu nedomā valodā, tā ir mana sajūta. Es piekrītu, ka atkarībā no apstākļiem tev ir nepieciešams pielāgoties kādai valodai un tad tu sevi uztrenē.
Indra Briķe: Bet tev jau laikam padodas tās valodas, ja tu vari tik brīvi angļu, poļu. Tu taču brauci uz Poliju, neprati poļu valodu.
Rūdolfs Apse: Nē. Es braucu ar nosacītām krievu valodas sagatavēm un pārliecību, ka ar vecāka gada gājuma pasniedzējiem varēšu krievu valodā sarunāties un ar jauniem studentiem varēšu angliski. Drīz vien pierādījās, ka tā tas īsti nenotiks. Atsevišķi kadri bija, ar kuriem tā varēja, bet lielākā daļa tomēr bija tikai poliski runājoši, un tad nācās ielauzīties viņu mēlē.
Vai tu skaties citu teātru izrādes?
Indra Briķe: Es tev gribu uzjautāt – vai tu skaties arī citu teātru izrādes?
Rūdolfs Apse: Mēdzu.
Indra Briķe: Dailes teātrī tu esi kaut ko redzējis?
Rūdolfs Apse: Mēdzu.
Indra Briķe: Kāda bija tava pēdējā izrāde, kuru tu redzēji Dailes teātrī?
Rūdolfs Apse: Pēdējā bija "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu". Pirms tam man liekas, es vēl kaut ko pa vidu redzēju. Ā, "Brands", "Rotkho", kaut ko vēl es redzēju. Un kad tu pēdējo reizi biji Leļļu teātrī?
Indra Briķe: Kaut kad ļoti, ļoti sen. Kad es vēl biju Liepājā, mani atveda aizkulises paskatīties. Man bija vienkārši izdevība un iespēja. Un tad Leļļu teātris šad tad viesojās Dailes teātrī, rādīja mūsu bērniem kaut kad ap Ziemassvētkiem, kaut kādas tur leļļu izrādītes un tā. Bet principā tās manas pirmās atmiņas no Leļļu teātra ir padomju laikos, izrādes tika nofilmētas un tad televīzijā varēja redzēt. Tā visi padomju bērni izauga ar Leļļu teātra izrādēm, jo nu nevarēja jau uz to Rīgu atbraukt. Bet nu es gribētu kādu tādu moderno izrādi noskatīties.
Rūdolfs Apse: Atnāc! Mums ir, ko redzēt.
Indra Briķe: Jums tagad ir izremontēts teātris.
Rūdolfs Apse: Man pirmās atmiņas no Dailes... Nu tās nav pirmās, bet, "Jērādiņu" es atceros tā spilgti. Joprojām tā Pētera Liepiņa ierunātā kasete arī ir. Un, tā gan nav pirmā, bet man ļoti, ļoti skaists likās "Koncerts, kura nebija" ja nemaldos, Mazajā zālē, Artūrs Skrastiņš spēlēja un Kārlis Lācis. Cik varu, tik es nāku.
Kaut kas mazs un godīgs
Indra Briķe: Bet ko tu gaidi no izrādes? Kad tu skaties izrādi, ko tu gribi no viņas sagaidīt? Kas būtu tas, lai tu varētu pateikt – jā, tā ir laba izrāde un tā mani aizrāva.
Rūdolfs Apse: Lielie jautājumi.
Indra Briķe: Tā, tīri uz sitiena.
Rūdolfs Apse: Kaut kas mazs, bet godīgs. Es nevarēšu, man liekas, to nekā precīzāk nodefinēt, bet tur kaut kam mazam, godīgam ir jābūt.
Indra Briķe: Patiesam, ja?
Rūdolfs Apse: Jā, jā. Teiksim, Mihailu Gruzdovu atceroties, arī vienmēr studiju laikā, ar viņu strādājot, man bija tā sajūta, ka viņam ir tiešām tāda gogoliska mīlestība uz mazo cilvēku. Arī Dailes teātra izrāde "Smilšu cilvēciņi" – viņā arī kaut kas tāds mazs, trausls, nenosakāms, kaut kas. Šis ir tas mazais, ko tev jāpavēro. Tajā ir kaut kas skaists un pārlaicīgs.
Indra Briķe: Bet tev ir svarīgi, lai tā izrāde tevi aizrauj arī emocionāli vai vairāk prātam? Vai tas viss kopā?
Rūdolfs Apse: Es neteiktu, ka tās ir dalītas vienības.
Man liekas, ka prāts ir kaut kas, kam jātiek pāri, jo, ja izrāde manu interesi spēj noturēt tīri intelektuālā līmenī – ļoti labi, bet ja tur ir tas kaut kas mazais, trauslais, dīvainais, kas man spēj vēl to intelektu pāršķelt...
Indra Briķe: Jā, tas laikam ir tas svarīgākais.
Rūdolfs Apse: Trīs sekundes no Dieva vai kā nu kurš viņu sauc.
Indra Briķe: Ļoti skaisti.
Rūdolfs Apse: Un jums kas ir būtiskais izrādē?
Indra Briķe: Var noskatīties it kā ļoti labu un tehnisku izrādi, un tur viss ir kārtībā, bet ja patiesībā tas mani kaut kā neiekustina, tad es uzskatu, ka tā izrāde ir auksta. Ja ir viss kopā tā, kā tu teici, tas Dieva pieskāriens un kaut kas tāds, tad es varu pateikt, ka tā izrāde ir priekš manis. Varbūt, ka vienam ir savādāk un citam ir pavisam savādāk, bet ja es varu pēc tam arī domāt par to un ja es arī skatoties izrādi kaut kādā veidā saslēdzu to ar sevi, lai tas ir daudzslāņaini gan sirdij, gan prātam, gan dvēselei, gan emocijām, tad es varu teikt – jā tā ir izrāde. Var kādreiz aiziet uz pliku komēdiju un izsmieties un tā un visu ko. Tas arī par aktieri. Saka, ka ir silts aktieris un auksts aktieris. Auksts aktieris var būt perfekts. Un tad ir tie Dieva dotie aktieri ar Dieva pieskārienu. Tad liekas – nu jā, tas ir kaut kas.
Rūdolfs Apse: Kas ir bijusi tava pēdējā izrāde, kas varbūt tiešām tevi tā paņēma un izpurināja kārtīgi? Un kāpēc? Man liekas – galvenais ir, kāpēc.
Indra Briķe: Es, protams, varu runāt par savu teātri. Tad pēdējā izrāde, kas kaut kādā veidā mani aizskāra, bija "Brands". Pēc tam es arī dabūju tajā izrādē ielēkt Lilitas Ozoliņas vietā, bet es viņu skatījos kaut kādu pieņemšanu, publisko ģenerālmēģinājumu. Bet laikam vairāk mani viņš aizskāra kā autors, jo man ļoti patīk Ibsens. Un arī katrs tas teikums, man likās – nu jā, tas ir Dieva uzrakstīts. Un pašas beigas mani satrieca, ka tas Jēzus mēģināja to Brandu nest uz muguras un tas Brands to Jēzu... Tieši, kā bija tas atrisināts. Pēc ilgiem gadiem, kad es izrādē varēju teikt, ka asaras birst. Un es zinu, ka kaut kā publika nenāk uz to izrādi, un man žēl. Man liekas, ka Ibsens ir ģeniāls. Un arī kā Ieva Segliņa to spēlēja. Sieviete būdama, nospēlēt Brandu, tas ir bez maz vairāk nekā sieviete Hamletu spēlētu. Un tas arī mani tā ļoti aizkustināja, ka viņa, kā sieviete būdama, tik ļoti saprot to visu, ko viņa dara.
Mūža loma
Rūdolfs Apse: Vai tu teiktu, ka tev jau ir bijusi tava mūža loma? Tas nav, ko tu gribētu nospēlēt, bet vai tev ir bijusi tā, ko tu sajuti – jā, šis ir, neviens cits.
Indra Briķe: Godīgi sakot, tādas man ir daudz, tās mūža lomas. Un man ir jābrīnās un jāpateicas režisoriem un Dievam, ka es viņas esmu varējusi nospēlēt. Tā kā es te varētu nosaukt veselu virkni. Nav tā viena loma. Nu tad tā: ir tāds teiciens – es nospēlētu to lomu un tad es varētu mirt, es jau esmu sevi piepildījusi. Tad, kad es esmu katru to nospēlējusi, tad liekas, nu viss. Tad nākamā nāk, tad pēc kāda laika atkal.
Rūdolfs Apse: Tad tas vairāk ir nevis par lomu, bet par aktieri. Tas ir cits jautājums. Kāds ir tas tavs, kāds ir Indras pieskāriens?
Indra Briķe: Nu par tādu, liekas, ka ir tāda loma, ka tu viņu nospēlē un ir kaut kāds gandarījums, un kā tas aktieris to gandarījumu var sajust. Man ir bijušas izrādes, kad es nospēlēju, aizveras priekškars un neviens neplaudē. Viena no tām beidzamām izrādēm, ko es strādāju kopā ar Gruzdovu, bija "Raudupiete". Tu noteikti neesi to izrādi redzējis, tu esi vēl par jaunu. Nu tas ir tāds vājprāta gabals, un tā kā Gruzdovs viņu iestudēja, tā ir liela dāvana, ka es varēju ar viņu kopā strādāt pie šī darba. Un es spēlēju Raudupieti. Tur arī bija, ka tā ir beidzamā izrāde, aizveras priekškars, neviens neplaudē, atveras priekškars un visa zāle pieceļas kājās un gandrīz visi raud, un mēs raudam kopā uz skatuves un viņi zālē. Jā, tā bija viena no tādām sajūtām... Nu reti kad tā notiek. [..] Bija ļoti jauki tevi vispār iepazīt!
Rūdolfs Apse: Abpusēji.
Indra Briķe: Vai ne? Šī "Teātra garša" ir ļoti jauks pasākums, ka var jaunieši, jaunie aktieri iepazīt tomēr, kas ir kaut kādā veidā jau kādu laiku pastrādājuši.
Rūdolfs Apse: Pieredzējušos.
Indra Briķe: Nekad jau tā viņus nesaved kopā. Ja nu kādā filmā saskrienas.
Rūdolfs Apse: Gan jau atkal kādā filmā saskriesimies.
Indra Briķe: Nu būtu ļoti labi.
Rūdolfs Apse: Bet paldies.
Indra Briķe: Kad tu citreiz ar mani tā tiktos! Nekad.
Rūdolfs Apse: Piezvani!
Indra Briķe: Es zināju tavu seju, bet es nezināju tavu vārdu un uzvārdu. Tad, kad es izlasīju, tad es tik daudz par tevi uzzināju! Nebūtu uzzinājusi.
Rūdolfs Apse: Abpusēji.
Indra Briķe: Nu ja. Tu jau arī tādu Indru Briķi diez vai zināji.
Rūdolfs Apse: Nē, es zināju gan. Manai vecmammai ļoti patīk teātris, un viņa man ir daudz stāstījusi.
Indra Briķe: Tad jau tev tā teātra mīlestība no vecmāmiņas nāk.
Rūdolfs Apse: Varētu tā teikt, jā.
Indra Briķe: Nu redzi. Tas nav tā no zila gaisa.
Rūdolfs Apse: Nē, nē.
Tas viss sākas ar vecmāmiņām. Tas ir neizbēgami.
Indra Briķe: Un man no mammas.
Rūdolfs Apse: Labi. Paldies tev!
Indra Briķe: Paldies tev. Bija gods un prieks.
"Teātra garša"
Saruna tapusi Latvijas Teātru darbinieku savienības projektā "Teātra Atlanti cauri laikiem 2. cikls Teātra garša" ar Valsts kultūrkapitāla fonda un alus darītavas "Valmiermuiža" atbalstu.
Sarunas sagatavoja Madara Melne-Tomsone.
