1953. gadā līdz ar kūdras fabrikas "Seda" celtniecību Sedas purva tuvumā tika izbūvēts vesels ciems, kurā apmetās strādnieki no vairākām padomju republikām. Daudzi ieceļojušie Sedā arī palika uz dzīvi, un viņu ģimenes tur dzīvo vēl arvien.
"Seda ir vieta, kuru cilvēki izvēlas neredzēt," sarunā atklāj Elza Marta Ruža, to minot par iemeslu, kādēļ Latvijas Jaunā teātra institūts kopā ar VVTF ir izvēlējušies šo vietu, kur abiem māksliniekiem rezidēt. Rezidences laikā viņi ir vākuši intervijas no vietējiem iedzīvotājiem, iepazinuši Sedas vēsturisko kontekstu un iesaistījuši Sedas kopienu kolektīvā notikumā – kopienas teātra izrādē.
Ko kopienai nozīmē skola un kas to aizvietos pēc skolas slēgšanas – ir jautājumi, ko apskatīs staigājamajā izrādē Sedas skolas telpās. Sarunas laikā abi teātra mākslinieki atklāj savas pārdomas par piederības jautājumiem un par kopienas teātri kā būtiskāko teātra formu sociālajām izmaiņām.
Elizabete Šiklova: Cik saprotu, Jaunā teātra institūta rīkotajā rezidencē Sedā jūs dzīvojat jau kādu laiku. Ko jūs līdz šim esat izdarījuši, un kā jūsu darbs pie izrādes izskatās pašlaik?
Elza Marta Ruža: Mēs Sedā ieradāmies 28. jūnijā, tātad mēs te dzīvojam jau vairākas nedēļas. Kad gatavojāmies šim procesam, mēs arī atbraucām izpētei uz trim dienām maijā. Mēs nesākām no pilnīgi tukšas lapas. Pirmo nedēļu uzsvars bija uz cilvēku iepazīšanu caur intervijām. Tagad ievākto informāciju mēs izmantojam praktiskajos mēģinājumos ar vietējiem iedzīvotājiem.
Makss Fernandess: Sarunājoties ar cilvēkiem, mēs sapratām, ka Seda ir daudz komplicētāka, nekā mēs domājām. Sākumā mums šķita, ka te būs divas kopienas – krievu un latviešu. Tomēr, satiekot arvien vairāk cilvēku, mēs sapratām, ka situācija ir daudz sarežģītāka. Tā balstās kontekstā, kurā cilvēki te sāka dzīvot – viņi Sedā nonāca no dažādām valstīm, dažādiem reģioniem un izlēma te arī palikt.
Elza Marta Ruža: Jā, kad cilvēki runā par Sedu, viņi lielākoties liek uzsvarus uz šīm divām kopienām, ko Makss minēja, bet, esot šeit, mēs satikām cilvēkus, kas ir ne tikai krievi, latvieši, bet arī baltkrievi, ukraiņi, azerbaidžāņi, te ir arī romu kopiena. Šī vieta ir daudzveidīgāka, nekā cilvēki parasti domā.
Lūkojoties uz mēģinājumu procesu, es teiktu, ka mūsu praktiskais darbs ar vietējiem ir balstīts vingrinājumos, kas viņiem ne vien palīdz izprast, kā tas ir, uzstāties publikas priekšā, bet liela daļa mēģinājuma procesa ir arī par viņu savstarpējo iepazīšanos. Tas ir par kopienas radīšanu. Kad tu uzstājies, tev vajag dzirdēt otru cilvēku un uzticēties viņam, padarīt viņu par partneri. Mēģinājumos mēs arī paši cenšamies iekļauties šajā kopienā.
Kādu laiku atpakaļ skatījos Kaspara Gobas filmu "Seda. Purva ļaudis". Vai jūs esat to redzējuši?
Elza Marta Ruža: Jā, es to redzēju.
Makss Fernandess: Es nenoskatījos. Izvēlos strādāt bez reprezentatīvas ietekmes.
Šī filma rāda, kā Seda un tās cilvēki izskatījās 2004. gadā. Varbūt, Elza, tu vari iezīmēt, kā Seda ir mainījusies šo 20 gadu laikā?
Elza Marta Ruža: Pirms mēs te ieradāmies, mēs ar Maksu par to runājām – šī filma bija viens no populārākajiem avotiem par Sedu. Tagad mēs saprotam, ka situācija ir daudz citādāka, nekā mēs sākumā domājām, nekā tā ir attēlota filmā, arī daudz citādāka, nekā Seda parasti tiek attēlota medijos. Tā ir galvenā problēma – kā šī vieta tiek reprezentēta. Parasti cilvēki te ierodas ar jau gatavu pieņēmumu par Sedu – kaut kas, kas arī tev no filmas varētu būt. Mums ir ļoti svarīgi, ka vietējie iedzīvotāji mums uzticas un redz, ka mēs te patiešām dzīvojam ilgāku laiku un cenšamies saprast, ko viņi domā, ko jūt.
Kādām tēmām jūs pieskarsities Sedas kopienas izrādē "Kaimiņš no dzeltenās mājas"?
Makss Fernandess: Tās ir divas tēmas – viena ir par sarežģītību, kas paredz, ka Sedā ir vairākas kopienas. Otra – par jautājumu, kas skar skolu, kas septembrī tiks aizvērta. Mēs lietojam šo ēku un izpētām telpu starp skolas funkciju un kaut ko, ko mēs vēl meklējam. Ar dalībniekiem mēs cenšamies radīt izrādi, par kuru mēs daudz ko vēl nezinām. Mēs izmēģinām jaunas lietas, lai saprastu, kas šajā ēkā strādā. Mums vajag iepazīt skaņu, atbalsis, kontekstu.
Elza Marta Ruža: Makss tikko vairāk runāja par formu, bet kopumā mums virziens ir zināms. Varbūt tas ir pašsaprotami, ņemot vērā, ka veidojam kopienā balstītu darbu, tomēr mēs apskatām šos jautājumus: kas ir kopiena, kā var sasniegt kopienas sajūtu un ko nozīmē, ja šīs sajūtas nav. Šajā kontekstā svarīgs jautājums ir par skolu. Sedā šis ir liels notikums. Kad iedzīvotāji runā par skolas aizvēršanu kā zaudējumu, viņi nerunā tikai par skolu kā izglītības iestādi. Pirms skola vērās ciet, liela daļa sabiedrisko un kultūras notikumu tika organizēti šajā ēkā – arī mūzikas skolas koncerti, bērnu izrādes. Skola deva iespēju vienam ar otru satikties. Daudzi cilvēki, kas sevi uzskata par vietējiem un kas jūt stiprākas saites vienam ar otru, šo sajūtu skaidro ar to, ka viņi šeit kopā ir gājuši skolā.
Ja tas tiek Sedai atņemts, tad rodas jautājums – kas to aizvietos. Mūsu izrāde ir par šo jautājumu – kādi ir alternatīvie veidi, lai radītu kopības sajūtu.
Runāt par šo jautājumu caur teātri ir ļoti svarīgi brīdī, kad risinājumi ir jāmeklē ne vien Sedā, bet visā Latvijā. Gribēju jautāt par jūsu attiecībām ar vietējiem iedzīvotājiem – kā jūs ar viņiem sadarbojaties, kā atradāt izrādes dalībniekus?
Elza Marta Ruža: Mums ļoti paveicās ar Sedas iedzīvotājiem. Kā jau minēju, mēs te ieradāmies uz dažām dienām jau maijā, kad satikām organizācijas "Cerību pakāpiens" biedrus. Tā ir ļoti aktīva cilvēku grupa, kas cenšas iekustināt šo vidi, veidojot dažādus kultūras pasākumus, un pašlaik viņi mums palīdz. Satikt cilvēkus, runāt ar tiem izrādījās daudz vieglāk, nekā mēs domājām, jo izveidojās ķēdes reakcija – mēs sākām ar visatvērtākajiem iedzīvotājiem, un katru reizi, kad mēs intervējām vienu cilvēku, radās pavedieni vēl diviem, trim, ko varējām uzrunāt. Lai arī viņi bija mazliet bažīgi, viņi uzticējās mums tādēļ, ka ieguva ieteikumus no kāda, ko viņi pazīst. Mēs arī nenācām ar parastiem jautājumiem, nesākām sarunu: "Klau, kas nav tā ar šo vietu?". Mūsu jautājumi bija daudz vienkāršāki, tie galvenokārt skāra individualitāti, sākot sarunu par to, kur viņi dzima, cik ilgi šeit dzīvo, lēnām pārejot uz mazliet dziļākiem jautājumiem. Kad cilvēki redzēja, ka mēs esam patiešām ieinteresēti un neveidojam jaunus stereotipus, viņi kļuva daudz atvērtāki, lai mūs ieteiktu saviem draugiem. Mēs abi jūtamies ļoti gaidīti šajā vietā.
Kāda ir Sedas iedzīvotāju loma darbā pie izrādes?
Makss Fernandess: Daži no interventiem piedalās mūsu mēģinājumos. Ar intervijām mēs ieguvām gan pieeju šiem cilvēkiem, gan arī stāstus, kas būs pamata materiāls gala darbam.
Elza Marta Ruža: Ir vairāki veidi, kā cilvēki var piedalīties izrādē. Mēs apzināmies, ka ne visi jutīsies ērti skatītāju priekšā, bet tas nenozīmē, ka, ja cilvēks neuzstājas, viņš nepiedalās. Ja kāda stāsts tiek iekļauts izrādē, tad šis cilvēks jau ir dalībnieks. Ja kāds nevēlas uzstāties, Makss var nofilmēt video ar viņu – tā arī ir dalība. Ja kāds negrib performatīvi piedalīties, tad var palīdzēt citos veidos – ar nepieciešamajiem materiāliem vai krāsojot, vai ir pat daži cilvēki, kuriem padodas kokdarbi un darbs ar metālu.
Kopiena nav par sevis izrādīšanu, bet par katra cilvēka mazu ieguldījumu, kas ļauj visam kopumam pacelties uz augšu.
Makss, vari pastāstīt, kā tu nokļuvi Latvijā un Sedā?
Makss Fernandess: Tas ir vienkārši. Tas bija tāds pats process kā Elzai. Šī ir Eiropas programma "Magic Carpets", kas aicina ārzemju māksliniekiem veidot kopienas darbus ar vietējiem iedzīvotājiem un kādu vietējo mākslinieku. Pagājušogad es strādāju Portugālē ar citas valsts mākslinieku. Tā ir struktūra, kas rada šādas situācijas. Es nezinu, kādēļ viņi izvēlējās Sedu – tas ir jautājums producentiem. Bet mēs pieņēmām šo projektu un kopīgo darbu.
Un ko Seda tev nozīme tagad?
Makss Fernandess: Mums ar Elzu ir divas dažādas uztveres, jo esam divi dažādi indivīdi, tomēr mēs jūtamies daudz līdzīgāk par šo komplicēto Sedas kopienu, nekā mēs domājām. Ģeogrāfiski Latvija un Portugāle atrodas pilnīgi pretējās Eiropas Savienības pusēs. Tas ir normāli, ka man ir tāda pieeja, nezinot šīs valsts kontekstu. Normāli, ka man ir jāattīsta cita uztvere, lai izprastu šo situāciju. Es mācos strādājot.
Elza Marta Ruža: Pirms Makss uzdeva jautājumu, kāpēc viņi izvēlējās Sedu, es arī domāju par šiem iemesliem.
Seda ir vieta, kuru cilvēki, ne tikai mākslinieki, izvēlas neredzēt šo sarežģītību dēļ.
Tās radās no komplicētas vēsturiskās pagātnes un no dažādajām kopienām, kas te dzīvo. Tas ir grūti. Es jūtu, ka katru dienu mēs saskaramies ar problēmjautājumiem, par kuriem mums ir nepieciešams sarunāties savā starpā. Es domāju, ka par visbūtiskākajiem šīs pasaules jautājumiem ir ļoti grūti runāt. Tādēļ ir svarīgi tos pacelt gaismā.
Makss Fernandess: Mums par šīm lietām ir jārunā individuāli, lai saprastu, ar kāda veida kontekstu mēs strādājam.
Kāda ir jūsu sadarbība savā starpā? Ko jūs iemācāties viens no otra?
Makss Fernandess: Parasti ir ļoti grūti strādāt ar citu cilvēku. Mēs cenšamies radīt kopienu iekš mūsu plašākās darba kopienas. Ir divi cilvēki, kas strādā ar citiem cilvēkiem, un man personīgi tas ir mācīšanās process. Savā starpā mēs daudz runājam, cenšamies saprast, ko mēs varam iegūt viens no otra, lai sasniegtu labu darba rezultātu.
Elza Marta Ruža: Strādājot ar kopienu, mums tā ir arī jārada mūsu starpā. Cenšoties pamanīt Sedas kopienas dalībnieku spējas, mēs arī cenšamies apzināt, kādas ir mūsu abu stiprās puses. Piemēram, es zinu, ka Makss jūtas ērtāk ar visu, kas ir vizuāls, bet es galvenokārt esmu dramaturģe, es strādāju ar tekstu. Tai pašā laikā tai ir jābūt sarunai. Mums ir jāredz, kur šīs prasmes pārklājas. Es teiktu, ka šis darbs ir tāds svārstību process starp individuālajiem eksperimentiem un saskares punktu meklējumiem. Mēģinājumus mēs parasti plānojam tā, lai saskanētu intereses, ko es gribu izmēģināt un ko Makss gribētu. Kā arī, ja es gribu veikt kādu jaunu vingrinājumu, tad ir jāsaprot, kā tas atbalsta Maksa darbu. Varbūt mums abiem ir viens mērķis, un mēs varam pielāgoties.
Makss Fernandess: Mēģinājumos mēs radām jaunas lietas, redzot, ko otrs dara ar dalībniekiem. Mēs cenšamies no jauna atklāt un pielāgoties lietu kustībai. Mēģinājumi nav tikai balstīti plānā, tas ir, mums ir plāns, bet mēģinājumos mēs arī pielāgojamies radītajiem apstākļiem, lai saprastu, kas labāk darbojas.
Elza Marta Ruža: Es domāju, ka tas arī ir svarīgi cilvēkiem, kas nāk uz šīm nodarbībām. Kad mēs runājam par mēģinājumiem, mēs nerunājam par klasiskiem mēģinājumiem, kur kādam tiek iedots teksts un tas ir jāizspēlē. Mēs cenšamies iedrošināt cilvēkus uz radošumu. Protams, pienāks mirklis, kad mums būs jāpieņem lēmumi par šīs izrādes gala formu, tomēr pašlaik mēs cenšamies redzēt, cik daudz katrs var būt iesaistīts, cik daudz dalībnieki ir atvērti eksperimentiem, un saprast viņu stiprās puses. Mēs varam arī iedvesmoties no viņiem un pakļaut formu aktīvākajiem dalībniekiem, dodot viņiem arī varu.
Domāju, ka tas ir svarīgi darbā ar kopienu – parādīt cilvēkiem, ka viņi paši daudz ko var ietekmēt.
Mēs tikai esam atbildīgi par gala rezultātu.
Tātad kopienas darbā nav šīs klasiskās hierarhijas, bet visi ir teātra veidotāji, kuri atrodas vienādās pozīcijās.
Elza Marta Ruža: Kaut kādā ziņā, jā, šķiet, ka tas pat ir ierakstīts festivāla mājaslapā, ka aktīvie Sedas iedzīvotāji ir šī darba līdzautori.
Es domāju, ka tas ir ļoti atbildīgs darbs. Daudzi skatītāji, ierodoties uz jūsu izrādi, Sedā būs pirmo reizi – kā jūs gribat, lai viņi redz šo pilsētu?
Makss Fernandess: Es domāju, ka mēs prasām skatītājiem būt gataviem labai pieredzei un paplašināt savu uztveri par šo vietu.
Elza Marta Ruža: Es būšu ļoti apmierināta, ja skatītāji, šeit ierodoties, sajutīs to pašu, ko mēs – cik citādāk te ir, nekā sākumā domā, un cik gaidīts tu te vari justies.
Ko dalība VVTF nozīmē tev, Elza, kā Latvijas teātra māksliniecei?
Elza Marta Ruža: Es teiktu, ka, protams, man kā jaunai māksliniecei tā ir liela platforma, uz kuras atrasties, tomēr man svarīgāk ir tas, ka šī platforma tiek dota kopienas teātra izrādei. Es domāju, ka kopienas teātris ir viena no spēcīgākajām teātra formām, kas veicina sociālas izmaiņas. Tiek dota skatuve pašai Sedai, kur tā var būt pamanīta un pieņemta. Šī iespēja – dot balsi cilvēkiem, kas ikdienā varbūt nejūtas pamanīti, ir viena no svarīgākajām lietām.
