Sālsvārna ir maza saliņa, uz tās dzīvo tikai daži cilvēki, un uz turieni kursē mazs kuģītis, arī vārdā "Sālsvārna". To vienmēr sagaida maza meitene Čorvena ar savu lielo mīļo sanbernāru Bocmani.
Kādu vasaru kuģītis no Stokholmas uz saliņu atved Melkersonu ģimeni, jo tētis noīrējis galdnieku mājiņu, lai ar četriem bērniem varētu atpūsties. Tā sākas leģendārās bērnu rakstnieces Astridas Lindgrēnes piedzīvojumu stāsts "Mēs, Sālsvārnas salas vasarnieki".
Režisorei Paulai Pļavniecei šis ir pirmais iestudējums Latvijas Nacionālajā teātrī, vēloties to radīt ar dzīvības un bērnības vasaras sajūtām pilnu.
"Tā visa ir tāda liela spēle, kad es esmu bērns, tad esmu sunim kāja, un tad atkal esmu bērns un pieaugušie, un pats varu pajokot un paironizēt par to spēles veidu, mētāties ar zivīm un lekt bedrē. Lai tā visa ir viena liela, dzīva izrāde, tāds pulksteņa mehānisms, kas visu laiku kustas un griežas," stāsta režisore.
Izrādes spilgto vizuālo tēlu radījuši scenogrāfs Kristaps Kramiņš, kostīmus – Berta Vilipsone.
"Tas, kas uzreiz likās, ka jāatrisina, – dabūt to, ka tā ir sala. Sala – tā ir nošķirta vide. [..] Likās bezmaz vai grēcīgi neizmantot šo iespēju visu uzlikt uz ripas, jo tad tas ir aplūkojams no visām pusēm, apbraucams apkārt," scenogrāfijas konceptu raksturo Kramiņš.
"Viņam ir brīnišķīga scenogrāfija, mēs esam tiešām uz salas, mums ir ārkārtīgi maz vietas, un tas, kā režisorei ir izdevies mūs visus tur satilpināt, jo es, piemēram, nenoeju no skatuves gandrīz nevienu brīdi, burtiski tikai uz 20 sekundēm abos cēlienos, un atkal turpinu tajā visā eksistēt," teic aktrise Agnese Budovksa. "Režisore bija brīnišķīgi harmoniska šajā mēģinājumu procesā. Es pirmoreiz ar viņu kopā strādāju un ārkārtīgi izbaudīju to, cik viņa ļoti tic visam, ko mēs piedāvājam, ļauj kļūdīties un nepārmet. Tur ir tāda liela sirds un tolerance tajā, kā viņa ļauj aktierim būt un kā uztver visus mūs par vērā ņemamiem cilvēkiem, tur nav tādas diktatūras."
Savukārt komponists Edgars Mākens cer, ka Sālsvārnas salas dziesmas ar laiku kļūs tik lipīgas, ka tās varētu dziedāt visa ģimene, kā to jau darot viņa paša bērni, kas bijuši pirmie klausītāji.
"Man laikam bērnu grāmatās vislabāk patīk tas, ka nav sajūtas, ka viņas ir izdomātas. Un "Sālsvārnas salas vasarnieki" ir tāda sajūta, ka tas viss ir norakstīts no dzīves, turklāt Lindgrēne nekautrējas no smagiem momentiem, [..] un es viņu par to ļoti cienu, man šķiet, ka ir būtiski ar bērniem par to runāt," teic komponists.
Izrādi nu novērtējuši arī pirmie skatītāji. ""Sālsvārnas salas vasarnieki" ir viena no manām mīļākajām bērnības grāmatām, un varbūt otrais cēliens bija mazliet par daudz izstiepts, bet toties pārsteigums beigās to visu kompensēja," pēc pirmizrādes komentē teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska. "Un man likās ļoti pareizi, ka aktieri ir atraduši kaut kādu iekšējo stāvokli, kurā viņi ir bērni, nevis viņi mēģina ar visādu ķēmošanos palīdzību tos bērnus atveidot."
