"Es neesmu klaviernieks" vēsta par leģendāru personību – komponistu Emīlu Dārziņu. Izrādē atklājas veseli divi Emīli Dārziņi: cilvēciskais, ko atveido aktieris Mārtiņš Meiers, un muzikālais, ko pie klavierēm iemieso Valmieras Drāmas teātra komponists Emīls Zilberts.
Raidījumā "Teātris.zip" par komponista personības dažādajām pusēm un par viņam veltītās izrādes tapšanu sarunājas režisors Varis Brasla, Emīla Dārziņa lomas atveidotājs Mārtiņš Meiers un Emīla Dārziņa sievas Marijas tēlotāja Diāna Krista Stafecka.
Ojārs Rubenis: Diāna, sāksim ar tevi. Ko tu pirms šī izrādes vispār zināji par Emīlu Dārziņu?
Diāna Krista Stafecka: Kaut ko gan es zināju, jo esmu mācījusies mūzikas skolā.
Ojārs Rubenis: Tas jau ir veiksmes stāsts.
Diāna Krista Stafecka: Tas ir veiksmes stāsts. (smejas) Godīgi sakot, viņa "Lauztās priedes" man bija tuvākais kora skaņdarbs, ko es arī kora laikā dziedāju.
Ojārs Rubenis: Un "Melanholisko valsi", kuru Pauls vienmēr spēlē un saka, ka tas ir ģeniālākais latviešu mūzikas darbs, tu arī biji dzirdējusi?
Diāna Krista Stafecka: Jā, protams.
Ojārs Rubenis: Mārtiņ, tu?
Mārtiņš Meiers: "Melanholisko valsi" es vienreiz dzirdēju dzīvajā. Līdz tam es to nebiju dzīvajā dzirdējis, tikai ierakstos. Es neatceros, kurā kultūras namā tas notika, bet bija 18. novembris, orķestris bija uz skatuves un tas bija vienīgais skaņdarbs, kuru skatītāji pieprasīja divas reizes. Tad es dzīvē sapratu to spēku, ko Emīls Dārziņš ar mūziku izdara. Tur nav ne aprēķins, ne [pieradums], ka mums obligāti vajag šo darbu otrreiz, bet cilvēkiem vienkārši izlaužas sirds. Tanī brīdī es sajutu tās tirpiņas, kuras, klausoties mūziku, ļoti reti piemetas. Tik jocīgi, jo melodiski tas ir ļoti, ļoti vienkāršs un tīrs darbs, bet tajā iekšā ir kaut kas, ko nevar vārdos izteikt. Tā ka dzīvajā es esmu piedzīvojis Emīla Dārziņa fenomenu.
Ojārs Rubenis: Brīnišķīga formula. Vari, jūsu ideja kopā ar scenārija autoru Alvi Lapiņu radās tāpēc, lai izstāstītu, ka šie jaunie cilvēki patiesībā neko tā riktīgi par Emīlu Dārziņu nezināja? (visi smejas)
Varis Brasla: Tā gluži nav, ka viņi nezināja. Man Valmierā ir brīnišķīga sadarbība ar [teātra] muzikālās daļas vadītāju, komponistu Emīlu Zilbertu. Mēs vairākas izrādes esam veidojuši tā, ka mūzikai ir liela loma, un vienā izrādē pat viņa [Zilberta] esamībai uz skatuves. Kaut kādā sakarībā sagāja kopā Mārtiņš Meiers un Emīls. Ar klavierēm tur bija saistība. Man ienāca prātā, ka varbūt varētu Dārziņu. Par Dārziņu es biju domājis saistībā ar Meieru, bet ne konkrēti. Un tad
es iedomājos, kā būtu, ja apvienotu aktierisko un muzikālo – divi dzīvi cilvēki būtu viens Emīls Dārziņš. Man pašam iegaršojās šī ideja.
Tas gan nav oriģināli un nav pirmo reizi pasaulē, bet man tas bija dzimis pašam. Es to pastāstīju Alvim Lapiņam. Pie tam Meiers – viņš jau sen ir lepns kļuvis, tāpēc es droši varu teikt –, manuprāt, ir ļoti tuvu ideālam šai lomā vecuma ziņā un daudzējādā citā ziņā arī. Jā, man tas viss ļoti iegaršojās, un Alvim arī. Mēs sākām rakt vairāk, nekā mēs zinājām. Dārziņa mūžs ir ļoti interesants. Bija, literārā valodā izsakoties, škrobe, ka ir sensācija par to, kā viņš iet bojā – pats vai kāds ļaunais gars palīdz –, par viņa mīlestības izpausmēm vai neizpausmēm un tā tālāk. Arī raksturs viņam nav nekāds saldais. Tur ir materiāls, ko rakt ilgi un dikti. Līdz šim es esmu redzējis tikai vienu filmu par Dārziņu (tā ir televīzijas filma) un Dailē bija izrāde "Melanholiskais valsis".
Ojārs Rubenis: Jā, tur Artūrs Skrastiņš un Raimonds Pauls bija.
Varis Brasla: Bet to es vairāk uztvēru kā koncertuzvedumu. "Kamēr..." nospēlēja ļoti daudz no tā. Lūk, šis kairinājums un kārdinājums mūs noveda pie kaut kāda galamērķa.
Ojārs Rubenis: Mārtiņ, ja jau režisors Varis Brasla – šis pieredzējušais kino un teātra vīrs – saka, ka tu esi ideāls Emīls Dārziņš, tad kas ir tas Emīls Dārziņš, ko tu gribēji iznest mums skatītājiem?
Mārtiņš Meiers: Pirmais atspēriena punkts, ko Varis precīzi pateica, ir vecums – mums sakrita trīsdesmitgadnieku dzīves un pasaules uztvere. Tas, kas mani aizrāva, ir viņa cilvēka dzīves lūzums šinī vecumā. Tas nav divdesmitgadnieka dzīves lūzums, kā saka – "lai pasaule putās, mani nesaprot", bet viņš [dzīvo] ar tādu domu, ka tam, ko viņš dara, ir svars, un vai pietiekams. Paškritika un šaubas, kas viņam kā romantiķim...
Man, klausoties viņa mūziku, iekšējais smagums un cīņa neliekas tik liela, kāda viņam īstenībā bijusi. Laikam mūzikas vieglums, skaidrība un viņa tumšā puse, kuru mēs neredzam, mani visvairāk interesē.
Jo skolās mums māca visu to, kas ir jāliek uz plakāta – biogrāfiju un tās lietas –, bet kā cilvēks ar miesu un asinīm varbūt viņš bijis nepatīkamāks, nekā gribētos domāt. Bet nepatīkamāks ne tādēļ, ka viņam ir riebīgs raksturs, bet viņš vienkārši ir prasīgs pret sevi un arī pret [citiem].
Ojārs Rubenis: Kad jūs un Alvis pētījāt materiālu, kas bija galvenais iemesls, kāpēc Dārziņš iznīcināja savus darbus? Un kāpēc tik maz ir palicis pāri?
Mārtiņš Meiers: Es saku, ka tās ir prasības un ideālisms. Alvis izrādes tekstā ir ļoti labi ielicis, – un tur ir arī Dārziņa faktiski rakstītie vai teiktie teksti; tie ir ļoti ideālistiski un no šī dienas skatpunkta pat naivi, ar sapni par operas veidošanu un sapni, kā veidot Latvijas kultūru – to prasīgumu kultūru ielikt pasaules kontekstā. Tāpēc ir atsauce uz Sibēliusu. Varbūt, ka šodien man pat aizmirstas sevi, kā radošu cilvēku, ielikt bišķi lielākā kontekstā par savas mājas sētu. Ideālisms, prasīgums pret sevi un apjēga, ka nav ne Latvijas, ne izglītības, un viņš kultūru grib būvēt – tas viss ikdienas smagums... Mūžības priekša viņš bija ļoti kritisks pret sevi.
Varis Brasla: Alvim ir precīzs teksts, ko saka [Dārziņa] sieva: "Cik dažādas pasaules – tu un tavas dziesmas." Tur ir tā būtība. It kā smalks, jūtīgs un viņš var būt arī skarbs, netaktisks, straujš un daļēji patmīlīgs. Tā klasiskā fotogrāfija, kas ir saglabājies, kur viņš ir profilā, liekas lepnības kalngals. No otras puses, viņš jūtas brīnišķīgi starp draugiem "Kazarova pagrabā". Un sadedzināja Dārziņš... Nevar teikt, ka viņam nervu sistēma bija pilnīgā kārtībā.
Ojārs Rubenis: Meieram jau ar nav galīgi kārtībā. (visi smejas) Tā ka viņš tiešām atbilst.
Varis Brasla: Tāpēc viņš spurājas uz augšu. (smejas)
Netaisnības moments, kas ir ļoti būtisks šajā materiāla – ka viņš nav neko kopējis, ka tā ir viņa radītā mūzika, bet saka, ka to ir rakstījis Sibēliuss –, rada pilnīgu melno priekškaru priekšā.
Nav tā?
Mārtiņš Meiers: Jā, melno priekškaru. Vispār sadedzināt pašam savu darbus... Un tiem nav neviena rezerve. Tanī laikā vairāki autori, arī rakstnieki, ir savus darbus dedzinājuši.
Ojārs Rubenis: Diāna, kā ir veidot sievas tēlu, pozitīvo tēlu, glābēju, upurjēru zināmā mērā, jo Dārziņam ir mīlestības un aizraušanās? Kā ir veidot šādu tēlu? Kā ir būt pa vidu?
Diāna Krista Stafecka: Jā, man sanāca pētīt to otru pusi, kā ir būt blakus cilvēkam, kuram mūzika vienmēr būs pirmajā vietā un kuram Latvijas kultūras veidošana iekšpusē deg, tāpēc mājas dzīve, bērns vai sieva ir fons. Tas ir ļoti pretrunīgi. Liels cilvēks ar plaša mēroga redzējumu, ambīcijām un arī enerģiju – tur ir kaut kas ļoti mīlams tajā, jo tas ir retums.
Marija arī saka, ka iemīlējās viņa dziesmās, jo tas ir kaut kas ļoti skaists, kaut kas netverams. Bet tad ir visa tā realitāte, sadzīve, kurā šis cilvēks ir nepieejams, viņa nav, jo viņš visu sevi atdod mūzikai.
Ojārs Rubenis: Ciktāl, tavuprāt, cilvēks var upurēties? Un kādi ideāli, tā kā tev Dārziņa sievas lomā, ir jāsaskata, lai to varētu izturēt?
Diāna Krista Stafecka: (nopūšas)
Varis Brasla: O!
Mārtiņš Meiers: Nu, atzīsties!
Diāna Krista Stafecka: Redz, ja liktenis nebūtu bijis tāds, kāds tas bija un viņa dzīve nebūtu pārtrūkusi priekšlaicīgi, tad nezinu, cik ilgi Marija to varētu izturēt. Viņai jau bija šķiršanās un tad kopāsanākšanas. Protams, tas bija mazliet cits laiks, kas arī nosaka tās izvēles. Nezinu.
Mārtiņš Meiers: Es domāju, ka saspīlējums ar sievu viņu baroja mūzikā. Mani pārsteidza, ka viņš tik ļoti dega par mūziku, bet izstājās no Pēterburgas Mūzikas universitātes. Viņš to nepabeidza sava rakstura dēļ. Tur bija arī naudas jautājumi un vis kaut kas tāds. Es domāju, ka viņa rakstura asums viņam deva spēku visu to enerģiju pārvērst mūzikā. Un arī asumi ģimenē, es domāju, viņu baroja, lai arī cik skumji tas neizklausītos. Vari, es interpretēju. (visi smejas)
Ojārs Rubenis: Man ārkārtīgi fascinē tā laika cilvēki. Mārtiņ, tev ir izdevies piedalīties vairākās tādās lomās, un tās attiecības, tas smalkums, atbildība pret nāciju. Tad nu man ir jautājums, ko uzdod arī teātra kritiķe Gundega Saulīte – vai mēs šodien, šajā laikā spējam priecāties gan par nāciju, gan par citu cilvēku panākumiem?
Varis Brasla: Es iekšēji jā, noteikti. Tagad, kad tincina jaunos, kas sāk kādu darbu, es ļoti reti jūtu, ka viņiem sāp, kas notiek Latvijā. Ir it kā citas vērtības. Bet Dārziņš un tā paaudze – viņiem bija ļoti būtiski, kas notiek ar latviešiem, kas notiek ar valodu. Man tas šodien ļoti trūkst gan uz ekrāna, gan uz skatuves – tieši šī sāpe.
Mārtiņš Meiers: Man ir izdevies būt vairākās Vara un Alvja Lapiņa izrādēs – gan "Atvaros" gan "Klaidoņa lūgšanā". Kad mēs braucam pa Latviju ar šo izrādi, var just, ka sakrīt mentalitāte, ka cilvēki ļoti uzpazīst attiecību tipus, humoru, pavilkšanu uz zoba. Var just, ka tā ir mūsu lieta un ar kādu patiku un atvērtību cilvēki skatās šo stāstu.
Diāna Krista Stafecka:
Kad mēs iestudējām "Dārziņu", es braucu uz Jaunpiebalgu, uz "Jāņaskolu". Es atceros, kā stāvēju pie loga un skatījos, ko Dārziņš ir redzējis, kad ir uzaudzis. Tā ir daba, kas ir arī viņa mūzikā.
Tas ir kaut kas tāds, ko tu nevari citur... Un tas ir jocīgi, jo tagad sanāk maz par to domāt... Tā nacionālā sajūta. Tu brauc citur un tur ir cita ainava, citas saknes, cita sajuta.
Mārtiņš Meiers: Mēs sākām mēģināt ziemas tumšajā laikā. Zālē mums pa vidu ir klavieres, Emīls spēlē. Vari, es nezinu, vai tu redzēji, bet visu šo laiku mums mēģinājumos bija taurenis.
Varis Brasla: Jā.
Ojārs Rubenis: Tad tā tomēr bija vasara?
Mārtiņš Meiers: Nē, viņš bija ieziemojies. Viņš visu laiku bija mēģinājumos iekšā. Lugā ir konflikts starp Jurjānu un Dārziņu – tāds kā starp Mocartu un Saljēri. Un tas taurenis visu laiku lido. Kad mēs ar Krišjāni Salmiņu mēģinām ainu, kur viens otru provocē un kur Jurjāns saka, ka Emīls ir plaģiātu uzrakstījis, tas taurenis lido un tam blakus melna, riebīga, liela muša nosēžas un mēs sakām – re, kur Dāržiņš un re, kur Jurjāns.
Varis Brasla: Man bija ilgs strīds ar Alvi Lapiņu un beigās es vienkārši uzvarēju ar varu. (visi smejas) Viņš bija ļoti iecerējis, un tā bija uzrakstīts arī materiālā, ka izrāde nobeidzas ar "Melanholisko", bet man šķita, ka "Melanholiskais" ir jau līdz nepieklājībai drillēts, nemaz nerunājot par to, ka reklamē kaut kādu šķiņķi un skan "Melanholiskais valsis".
Ojārs Rubenis: Ja? Es to nemaz nebiju pamanījis. Šausmas.
Varis Brasla: Tev, Diāna, "Lauztās priedes", bet man no laika gala fascinē "Mūžam zili". Man gribējās kaut kur to realizēt.
Kad mums bija pāris dienas līdz ģenerālmēģinājumam, tad Diānu apmeklēja tāds patīkams viesis kā kovids. Bija kādas dienas trīs līdz pirmizrādei.
Diāna Krista Stafecka: Maz, jā.
Varis Brasla: Tomēr liela loma, sarežģīta. Teātra direktore Evita Sniedze mani izsauc un purina, ko tagad darīt, jo Diānu nevar aiztikt. Man ir vairāki kopdarbi un ļoti patīkami bijis strādāt –un ar tevi arī, Diāna – ar Elīnu Dambi, kura tagad ir Hanzena. Viņai mazs bērniņš ir mājās. Es teicu Evita, ka, ja var Hanzenu sarunāt, tad pāris dienās mēģinām ielekt un būs pirmizrāde. Norauta pirmizrāde teātrī vienmēr ir ļoti dramatisks brīdis. Evita sazvanīja Elīnu. Šajā runā es gribēju pateikt paldies Elīnai par tiešām lielu varoņdarbu pāris dienās apgūt visu tekstu, tās padarīšanas, iepazīties ar brīnišķīgu partneri Mārtiņu un ļoti godam nostrādāt pirmizrādi.
Ojārs Rubenis: Tad jūs tagad maināties?
Varis Brasla: Nē. Tas ir fiziski grūti.
Ojārs Rubenis: Tad Diāna pārsvarā spēlē?
Varis Brasla: Visu laiku.
Diāna Krista Stafecka: Reizēm mēs esam mainījušās.
Varis Brasla: Es gribēju teikt, ka nav tā, ka teātrī visas sievietes skatās viena uz otru kā čūska uz čūsku un veči ar nažiem.
Ojārs Rubenis: Mārtiņ, tev es saku paldies par kārtējo vēsturisko personāžu! Vai tev jau ir padomā nākamais?
Mārtiņš Meiers: Varbūt. (visi smejas)
Ojārs Rubenis: Diāna, tev kā jaunai aktrisei brīnišķīgi izturēt šo lomu. Es zinu, ka spēlēt pozitīvos varoņus ne vienmēr ir labākais. Dārziņam vismaz ir tur tāds..., bet tev visu laiku ir jābalansē. Vari, un jums milzīgs paldies par, kā jūs pats diemžēl esat nodefinējis, jūsu pēdējo izrādi Valmieras teātrī un par to ieguldījumu, ko jūs esat devis šim lieliskajam teātrim! Paldies jums par latviešu kultūras vēstures izcelšanu! Man liekas, ka mēs par maz to darām. Reizēm, balstoties uz citām tautām un citām problēmām, mēs piemirstam tieši paši sevi. Tas man likās pats galvenais darbā "Es neesmu klaviernieks".
