Baiba Broka sarunā ar Ievu Struku stāsta gan par izrādi "Aspazija. Personīgi" (autore Inga Ābele, režisore – Māra Ķimele) un iejušanos citos vēsturiskos tēlos (režisora Gata Šmita izrādē "Meklējot Spēlmani" viņai divas lomas – Emīlija Viesture un Eleonora Pētersone), gan par "baletlomu" jaunākajā JRT izrādē "Melnais gulbis" (režisors Alvis Hermanis), gan patikšanu spēlēt komiskas un traģikomiskas lomas:
"Smiekli ir aktierim visātrāk uztveramā skatītāja atbildes reakcija. Es ticu, ka enerģija rada enerģiju, un tādā lomā, ja es dodu, es saņemu arī pretī. Tā ir godīga abpusēja enerģijas apmaiņa un svarīgs aspekts teātrī – kāpēc skatītāji nāk un kāpēc arī mēs darbojamies."
Ieva Struka: Kad es aicināju tevi uz sarunu, es piesaucu baletdejošanu un izrādi "Melnais gulbis". Tas kaut kādā ziņā ir joks, bet katrā jokā ir daļa patiesības. Mans jautājums ir tāds, vai ir vēl kādas lietas uz skatuves, ko tu esi darījusi, bet studējot nemūžam nebūtu iedomājusies, ka tev nāksies to darīt? Piemēram, ka tu nodzīvosi zināmu gadu skaitu un dejosi baletu?
Baiba Broka: Nu tā, visu pēc kārtas. Tas ir pilnīgi pareizi, ka tu par mani domā baleta sakarā, domājot par baletu – atceries mani. (smejas) Šajā dzīves brīdī tā ir, un es vēl šodien nāku tieši no mēģinājuma, kurā mēs atkal baletu dejojām un mazliet pārveidojām deju. Bet studiju laikā, klasiskajā apmācībā, viens no priekšmetiem ir baleta klasika, kur apgūst visus baleta pamatus ar visiem tiem nosaukumiem franču valodā. Tādā ziņā tas kaut kur dziļi, dziļi manā apmācībā ir iekšā. Taču tas, ka es savā vecumā nonākšu uz Latvijas teātra skatuves un dejošu baletu, nu tas man nekādā sapnī nebija rādījies, un tā ir kā tāda Dieva dāvana. Vai Alvja Hermaņa dāvana, jo tas patiešām ir kaut kas īpašs. Mēs to darām, cik nu vien nopietni un centīgi tas ir iespējams mūsu vecumā, statusā, dzīves situācijā un visādos citādos aspektos.
Jā, un caur Zani Teikmani, kas mums šo baletu un horeogrāfiju liek [uz skatuves], ienāk pavisam cita izpratne par baletu – no iekšpuses, un tā apziņa man ārkārtīgi patīk. Jo saskarties ar tādu pasauli, kura pati ir atsevišķa pasaule, ar ļoti striktiem, ar ļoti kanonizētiem noteikumiem, kā lietām jābūt, cik ļoti tev sevi ir jāatdod…
Te arī ir viena pasaule, kurā, kā man liekas, ja tu kaut ko dari, tad ir jādara par visiem 100% un jāatdod sevi visu, kā nu mēs katrs to saprotam un cik nu katram tas ir iespējams.
Arī tās sajūtas dēļ, ka mazlietiņ mūsu pedagoģes priekšā ir neērti par savu nevarēšanu, es cenšos izdarīt vairāk, nekā es būtu iedomājusies, ka es varu. Darbs dara darītāju, un ar katru brīdi ir vairāk apjēgsmes par to. Tas, ka varbūt fiziski tas nav un nebūs nekad, un mēs arī pat necenšamies… Es savā galvā necenšos līdzināties tām baletdejotājām, kas ir īstas baletdejotājas. Taču tas, ka manī ir tā izpratne daudz, daudz lielāka un spēcīgāka par baletu, un arī katra kustība ar katru reizi nāk apjēgtāk, un es saprotu, no kurienes tā sākas, ko tā izpauž, tā ir īpaša – tā pasaule ir īpaša. Es varētu vēl kādu brīdi runāt par baletu, esmu ar to aizrāvusies šajā brīdī. Domāju, kāda brīnišķīga iespēja! Ir taču cilvēki, kas apmeklē baleta nodarbības, pilnīgi skaidri apzinoties, ka nekad nebūs profesionāli saistīti ar šo profesiju, bet baletu kā tādu sevis izkopšanas, sava ķermeņa izkopšanas lietu dara. Man liekas, ka tas ir viens no skaistākajiem veidiem, kā darboties ar savu ķermeni, tieši caur baletu. Man šī dāvana ir dota, jā.
Bet vai ir vēl kādas lietas, ko tu esi darījusi, par kurām tu nekad neticētu, ka tev kaut kas tāds būs jādara?
Uz skatuves man uzreiz nenāk prātā, bet es skatuvi nenodalu tik ļoti no tā, ko es daru arī kino. Kino es biju čella skolotāja, kas paģēr to, ka es pati spēlēju čellu, un es tiešām to arī darīju un mācījos pie skolotājas Daces Pūces. Atkal es saskāros ar mūziķu pasauli, kas arī ir ļoti, ļoti paģēroša no cilvēka. Treniņu, mūzikas, talanta – visādā ziņā, un galvenokārt ieguldītā darba ziņā. Tad es sapratu, ka, jā, aktieris – tā ir brīnišķīga, bet tāda plānā galdiņa urbēja profesija, kura visam tā pieskaras un visu attēlo, bet… Nē, nu tā es negribētu teikt, ar pašapziņu man viss ir kārtībā, jo mēs atkal ienesam tajā kādu citu šķautni, aspektu. Atklājam to, kas varbūt nav iespējams dejotājam vai mūziķim. Tā ka tas savienojums, kurā rodas kaut kāds dramatisms, teātrim vajadzīgais, vai cits saturs, cita jēga un tā. Vārdu sakot, spēlēju čellu, ko es nebūtu domājusi, jo es neesmu apguvusi čella spēli mūzikas skolā. Kino tas ir mazliet citādi. Ja uz skatuves būtu jāspēlē čells tik daudz, cik mēs dejojam baletu, tad tik ātri, kā es to izdarīju, tik īsā laikā to nevar izdarīt.
Vai ir kaut kāds profesionālais slieksnis vai, es nezinu, vecuma grupa, kad drīkst arī beigt satraukties par to, ka tu, teiksim, kaut ko nepārvarēsi un neizdarīsi? Ka tu drīksti arī kaut ko nevarēt? Jo tagad tevī klausoties, liekas, nu jā, čellu, baletu, jebko tu esi spiests darīt vienkārši tāpēc, ka esi profesijā, kurā ir jāspēj izdarīt viss. Jā, vai drīkst arī kaut ko nevarēt?
Visu izšķir tas, ar kādu nolūku un kādu mērķi tas tiek darīts. Man vairs nav bail pateikt… Es gan vēl neesmu pateikusi, vēl nav bijis tāds [gadījums], kad man būtu jāsaka, ka es nevaru.
Tikpat labi es būtu varējusi kādā citā brīdī domāt, ka es taču nevaru baletu, nu izbeidziet, tas taču nav nopietni. Bet jā, es laikam esmu nonākusi – vai ar gadiem, vai savu dzīves pieredzi – līdz tam, ka es mazliet citādāk skatos uz to, ko es varu, ko nevaru, cik man sevi ir jāpierāda. Man vairāk sev ir jāpierāda, nevis kādam citam. Mana sajūta ir tā, ka pat ne jāpierāda, – man ir jādara kaut kas, lai man atkal ir interesanti, lai man atkal kaut kas ir sevī jāpārvar. Nu, es apmēram kaut ko jau esmu parādījusi, ko es varu, ko es nevaru, kur man ir veiksmīgāk gājis, kur man nav tik veiksmīgas lomas. Tā amplitūda, man liekas, ir diezgan skaidra. Citiem.
Man pašai ir vēl kaut kādas ilūzijas, ka es vēl kaut ko neesmu līdz galam izdarījusi. Tas varbūt nav apzināts "ko", bet es to intuitīvi jūtu, ka gan būs kāds projekts, kurā vēl kaut kādu savu šķautni atklāt vai pavērst un atvērt. Kā, piemēram, mans kolēģis. Es izstāstīšu. Kādreiz, sen jau, Andris Keišs, viņš ļoti daudz mūsu sarkanajā koridorā parodēja – pilnīgi visus dziedātājus, un šausmīgi mēs bijām pārsmējušies un laimīgi, viņš mūs izklaidēja līdz bezsamaņai. Es viņam teicu: bet Andri, nes taču to uz skatuves, tu taču vari… Nē, nē, nē. Tās viņam bija tā kā nošķirtas lietas, ka uz skatuves, tur ir tā loma, tur ir tā lomas nopietnība, kā, protams, vienā daļā tas tā ir, bet arī tā otra – tā parodijas spēja – tas ir īpašs talants, kāds piemīt Andrim. Kad viņš to tā ar laiku saprata, tad viņš tagad ar to var ļoti daudz izdarīt. Tas ir tāpat kā es nesapratu uzreiz par to balsi. Tās iespējas vēl veras vaļā darot, un kaut kā liekas, ka ir vēl kaut kas ir atklājams. Ne velti ir tik daudz spēka. (smejas) Ar kaut kādu nolūku tas ir iedots, un jauna māja, un jauni kolēģi, un tik daudz vēl neizzinātā. Tāda ir mana sajūta.
Runājot par, jāsaka, raksturlomām, izrādē "Fēlikss, Anatolijs un Ilona" tev tāda ir, arī izrādē "Desmit iemeslu apmeklēt Kauci", es teiktu, ka arī "Krizantēmās". Mans jautājums ir tāds, vai šādas priecīgas lomas padara aktiera dzīvi vieglāku, vai tomēr lielākais prieks tiek skatītājiem?
Padara. Es saprotu, ka zem tā ir kaut kāds tāds zemteksts, – vai tad tu negribētu spēlēt kādu lielu, nopietnu, traģisku lomu, kurā tu varētu ielikt visu, ko jūti? Tādā ziņā ir tas jautājums.
Tā tas izskanēja?
Nē, nu varbūt es pati par to domāju, bet es ticu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek. Šajā brīdī es domāju, ka tas nav mazs uzdevums aktierim – būt par to, kas nes prieku skatītājiem. Ne tādā banālā veidā, prieku var nest dažādi, bet tieši kā tevis pieminētajās izrādēs – caur savu spēli, caur azartu, caur saspēli ar partneri, caur to, ko tas tēls saprot. Man liekas, ir daudz tādu lietu, kur es kā cilvēks, kā personība, kas kaut ko domā, par kaut ko interesējas, kaut ko izjūt par pasauli… Visu to ieliekot [lomā], var ne tikai tādā racionālā līmenī nodot skatītājam to prieku, bet arī tādā iracionāli enerģētiskā līmenī iepriecināt skatītāju, dot kaut kādu apliecinājumu dzīvei vai kaut kādu ierosinājumu.
Es ticu, ka teātris ir arī par tādu enerģētisku apmaiņu starp cilvēkiem. Es zinu, ja kāds – un es pat nevaru izskaidrot, kāpēc – dod man prieku, atraisa manu enerģiju, es viņam esmu ļoti pateicīga.
Jo mēs jau viens no otra smeļamies to enerģiju. Man ir gluži vienalga… Ne nu gluži vienalga, bet no noteiktām lietām mēs saņemam [enerģiju] un no citām nesaņemam, un no tāda vāja, banāla humora vai kaut kādas darbības es pie labākās gribas nevaru to saņemt. Pat ja tā ir domāta kā priecīga enerģija un smiekli. Bet kāda gudra komēdija, tā man var iedot dzīvesprieku, kaut kādu apliecinājumu tam, ka viss nav tik slikti, kā rādās, un ka turpat visam ārprātam blakus ir arī ārprātīgs prieks. Ka mūsu uzdevums varbūt… Es arī to kā savu uzdevumu varbūt [uztveru], ka mans uzdevums ir nevis cilvēkiem rādīt, cik slikti ir, bet [paust pretējo] – nu nekas, es zinu, ka ir slikti, es jau tepat arī dzīvoju, bet varbūt, ja mēs mazliet citādi paskatāmies uz to visu, mēs varam tomēr… Jo mums ir jādzīvo. Mums ir kaut kā tā dzīve jāved uz priekšu.
Man liekas, ka mūsu uzdevums ir meklēt to prieku, to dzīvotgribu. Tas ir kaut kādā ziņā pienākums.
Kaut kādā ziņā es to izjūtu arī kā, neteiksim, misiju, bet varbūt, ka man ir iedota atslēdziņa šajā komplektā, no kura katram ir izdalītas kaut kādas atslēdziņas. Man ir iedota tā atslēdziņa, ar kuru tu vislabāk varēsi atslēgt un piekļūt pie skatītājiem un iedot viņiem to noti. Es nevaru iedot visas notis. Tagad man vairs nav kauns pateikt, savos gados, ka es ļoti labi apzinos, kāds komplekts man ir iedalīts. Ja tu mācoties, studiju gados gaidi, ka kāds cits tev pateiks, ka pedagogs tev pateiks, kāda tu esi aktrise, kāds ir tavs ampluā, un kas tad nu tu būsi, tad tagad es pēc gadu prakses to saprotu.
Tas nav tikai tā, ka iet vieglāko ceļu – nu tev jau tas padodas. Nē, es eju tajā, kas man padodas, un es eju arī tajā, kas man nepadodas, bet es kaut kā intuitīvi jūtu, ka varu vairāk cilvēku sasniegt, kad viņi smejas un raud vienlaicīgi. Traģikomēdija, traģikomiskais žanrs tas ir. Man ir mazlietiņ žēl, ka kādreiz to nenovērtē, bet to es nevienam nepārmetu, jo ne visiem ir iedalīta humora izjūta vienlīdz vienādās daļās, un kādam tā traģisma izjūta, tā traģiskā dzīves izjūta vai dramatiskāka dzīves izjūta ir iedota vairāk, un viņš tad atsaucas traģēdijas žanram. Nu tā kaut kā, kā no grieķu traģēdijām.
Baiba, es jau absolūti nedomāju, ka komēdijas ir kaut kādā ziņā sliktāks žanrs, turklāt ir jau arī vēl tas teiciens – cilvēki raud par vienu un to pašu, bet smejas par ļoti dažādām lietām. Tā jau īstenībā ir milzīga māksla, publiku iepriecināt. Es par to vaicāju tiešām no tāda profesionālā viedokļa. Ir arī šis slavenais teiciens, ka āksti ir visskumjākie cilvēki. Ņemot vērā, cik daudz šādu spilgtu, kolorītu un priecīgu lomu tu spēlē, vai tas arī dod to prieku tev kā cilvēkam?
Zini – jā, man dod. Skumstu es citos brīžos, nevis tad, kad ir šīs lomas. Man tās patiešām ir visas mīļas un vieglas, un man patīk, ka katru reizi ir ar partneriem tā sadarbība, jo tur jau tas uzplaukst, tie nav tādi monologi. Jā, un tur katrā no tām ir smalks darbs. Tas darbs ar skatītāju, kā viņam pārraidīt tos smieklus, ir ļoti uzmanīga lieta. Tad, kad es nāku un skaidri zinu, ka šeit būs smiekli, ka es taču zinu tās vietas – nekā. Ļoti daudzi aktieri to ir teikuši, ka tu tā kā sagatavojies un kļūsti jau iedomīgs, ka es jau zinu, kā ar to publiku darboties un tā, ka tieši tajā brīdī tu tos smieklus nedabū.
Tās ir smalkas, enerģētiskas lietas, kurās ja tu kaut ko tur par daudz izdari, kaut ko… Skatītājs tādā ziņā ir ļoti godīgs, un man tas patīk.
Smiekli ir visgodīgākā, viena no godīgākajām reakcijām, kuru tu uzreiz arī sajūti. Ja man nav smieklīgi, es nesmejos, un tas nekas, ka jūs esat komēdiju uztaisījuši. Jā, tas savā ziņā ir arī nežēlīgi.
Piemēram, kādā dramatiskā izrādē vai traģiskā tu to skatītāju emocijas mazāk jūti vai uztver, jo sēdošs skatītājs var būt viss iesaistīts, bet tikpat labi iekšēji gulēt vai domāt par rītdienas un vēl šī vakara darbiem, kaut ātrāk beigtos izrāde… Vārdu sakot, jā, smiekli ir aktierim visātrāk uztveramā skatītāja atbildes reakcija. Es ticu, ka enerģija rada enerģiju. Un tādā lomā, ja es dodu, saņemu arī pretī. Tā ir godīga abpusēja enerģijas apmaiņa un svarīgs aspekts teātrī – kāpēc skatītāji nāk un kāpēc arī mēs darbojamies.
Brīnišķīgo Andri Keišu pieminēsim vēl vienreiz, bet citā aspektā. Proti, runājot par vēsturiskajām vai dokumentālajām lomām, ja tā varētu teikt, Keišs ar Znotiņu jau ir kļuvuši par tādu etalonu kā vēsturiskas personības atveidot. Viņiem ir vairāk šādas pieredzes, īpaši Kasparam, bet tomēr tāda ir arī tev, tā ir Aspazija un "Meklējot Spēlmani" pat divas lomas – Emīlija Viesture un Eleonora Pētersone. Kā ir ar tām vēsturiskajām lomām, cik tev tas ir viegli? Es tiešām varu izteikt tikai apbrīnu par to precizitāti, ar kādu jūsu teātrī veido šos vēsturiskos tēlus, nu tā ir apskaužama. Bet puišiem to ir iznācis darīt biežāk nekā dāmām Jaunajā Rīgas teātrī. Kāda ir tava pieredze attiecībā uz tām vēsturiskajām personām?
Nu tādēļ, ka vīriešu personības vienmēr ir vairāk interesējušas, tas ir viens aspekts. Līdz šim, kamēr nenotika tas pavērsiens arī [attiecībā uz] sieviešu personībām un sieviešu pasauli – interese par to. Tā es gribētu skaidrot, kāpēc ir mazāk to sieviešu vēsturisko personību. Jā, bet tā ir ļoti, ļoti svarīga lieta tomēr, ka aktiera mūžā vai aktiera ceļā… Ka manā ceļā ir bijusi Aspazija, un tā būs vienmēr, to vairs nekas nevarēs mainīt. Tas paliks ar mani vienmēr kā ļoti svarīga pietuvošanās, iedziļināšanās.
Es domāju, ka tas bija arī būtisks pavērsiens manā visā aktrises darbā, jo Māra Ķimele to laikam tā fiksēja, ka
te nu sanāk kopā viss, ko esmu līdz šim darījusi, viss ceļš, kuru esmu gājusi un trenējusies.
Gan ar balsi, balss dažādas izmaiņas trīs dažādos Aspazijas vecumos, gan tieši tā vecums – "Garajā dzīvē" spēlējot, "Latviešu mīlestībā" dažādus tipāžus. Tas viss kaut kādā ziņā ir bijis ceļš, lai varētu iespēt vispār mēģināt Aspaziju attēlot tādā veidā, kā mēs to darījām – iemiesojot. To jau varēja darīt arī citādi, bet mūsu gadījumā mēs to darījām, tiešām iemiesojot, iemiesojot trīs dažādos vecumos, un es par to domāju ļoti apzināti. Tas, pie kā es pieķēros, no kā es to valdziņu sāku virpināt vai ārdīt, vai adīt, kā nu mēs to ņemam, vienalga, tā bija Aspazijas balss. Aspazijas balss, un no tās kaut kā… Jo likās, ka tas apjoms ir tik liels, nu kādā vispār veidā… Viens ir dramaturģija vai tas, ko Māra ar Ingu Ābeli kopā izcels, kādus notikumus Aspazijas dzīvē, bet kādā veidā pieķerties, kur to cilvēku aizķert, kā tad tikt iekšā tajā Aspazijā… Negāja viegli. Tas bija tāds ļoti trauksmains tapšanas process, bet mēs turējāmies. Turējos pie tās balss, kas ir vecumā, tās sajūtas, visā, ko es lasīju – gan dienasgrāmatas lasīju, gan… Nu jā, tomēr tā materiāla ir ļoti daudz.
Vēl tāda lieta, kas ir vēsturiskām personībām, kas ir labi tādā ziņā tām, kas ir jau aizgājušas, tas ir kaut kāds aptverams, noteikts brīdis – no piedzimšanas līdz aiziešanai. Tas ir apjoms, ko tu, ieguldot vairāk vai mazāk darba, vairāk vai mazāk ierokoties tajā, vari aptvert. Tad tālāk var dalīt tajos periodos vai izcelt tos notikumus. Jo jebkurā gadījumā tas atkal ir mūsu stāsts par Aspaziju. Mūsu gadījumā tā bija vēlēšanās viņai atdot savā ziņā parādu, atdot viņai to vietu, kas viņai pienāktos, ja nebūtu dažādu politisko spēļu un viņa nebūtu nonākusi nežēlastībā un padomju laikā kaut kā apzināti nostumta malā. Nu jā.
Par vēsturiskām personībām [izrādes] var taisīt dažādi. Var mēģināt atmaskot un atrast – no pjedestāla nocelsim un jums visiem parādīsim, ka tā jau nu tas nebija. Dažādas var būt tās sākuma, izejas pozīcijas, ar kādām mēs ķeramies klāt. Man prieks, ka mums ar Māru un Ingu Ābeli bija kaut kāda tāda dziļa sajūta, ka [nepieciešams] dot to gandarījumu par tik daudz ciešanām, par to pārdzīvoto un savā ziņā netaisnīgi pārdzīvoto Aspazijai. Tas ir tādā cilvēciskā līmenī, bet aktierim ir tas cilvēciskais līmenis, un tos citus slāņus var būvēt tikai tad, kad tas pamats vai tas kodols ir sabūvēts, kad es pilnīgi izjūtu gan psiholoģiski, gan fizioloģiski, gan dažādos līmeņos to cilvēku un pielāgoju sev.
Es Aspazijai aizdevu uz to brīdi savu ķermeni, savu balsi, savu apziņu. Nu tā tas notiek. Es nezinu, varbūt, ka ir kaut kādi citi veidi, bet šajā gadījumā man tas bija ļoti, ļoti svarīgi.
Es arī sajutu to, ko es nekad nebiju citās lomās tā tik dziļi izjutusi. Nu jā, kā es runāju par šo lomu, tā es uzreiz bīstos no visādām tādām ezotērikas pieskaņām, bet nav tur ko bīties, ka noteiktā tādā apziņas, zemapziņas vai cilvēka laukā nonākot, tu saskaries ar to, ka saproti, ka tas nav mans, ka tā ir kaut kāda cita [cilvēka] pieslēgums vai sajūta.
Ir kaut kādas lietas, par kurām skaidri zinu, ka tā ir jādara, un tas nenāk no manis. Mēs – aktieri – esam instrumenti. Es esmu tikai medijs tajā teātra pasaulē, tas raidītājs, caur kuru plūst informācija. Citreiz racionāla, citreiz iracionāla, citreiz – atklājot kādu personību… Jā, es esmu instruments, tāpat kā mūziķiem ir viņu instrumenti, tā es esmu instruments, caur kuru bija jāatnāk Aspazijai.
