Voldemārs Šoriņš un Zanda Mankopa tiekas sarunu ciklā "Teātra Atlanti cauri laikiem. Teātra garša". Sarunā Zanda Mankopa atklāj, no kādām izrādēm viņa baidās un kāpēc tas ir tā. Abi arī runā par to, kas aizkustina teātrī un kā līdz ar pieredzi mainās aktiera attieksme pret darbu.
Voldemārs Šoriņš: Sveiki, Zanda!
Zanda Mankopa: Sveiki!
Voldemārs Šoriņš: Es tev teikšu atklāti – es tiešām esmu uztraucies par šo sarunu.
Zanda Mankopa: Es arī, tā ka viss ir ļoti labi.
Voldemārs Šoriņš: Jo es neesmu radis tā gari, plaši kaut ko filozofisku runāt. Es esmu darītāja tips. Kā tu?
Zanda Mankopa: Ja runā tieši par runāšanu vai kaut ko tādu, tad es esmu mazāk runātāja nekā klausītāja. Kādam tas varbūt liksies kā mīnuss vai kā – "ko tu tur klusē, maz runā" –, bet man tas ir ļoti vērtīgi – vairāk dzirdēt, klausīties, nekā pašai kaut ko [teikt].
Voldemārs Šoriņš: Tu akumulē tā sevī kaut ko, ja?
Zanda Mankopa: Jā, tāpēc mani arī biedēja šis pasākums, jo intervija – tas ir viens: tev uzdod jautājumu, tu atbildi vai varbūt neatbildi, ja tev negribas, bet saruna – tas jau ir kaut kas vairāk.
Vispirms – par nāvi
Voldemārs Šoriņš: Jā, nu saruna.. ir vieglāk runāt ar zināmiem cilvēkiem, kad ir kaut kādas kopīgas tēmas, kas mūs saista. Mums tomēr ir šī kopīgā tēma – tas ir teātris. Lai gan starp mums ir gadu simti, bet nu tomēr tas teātris – viņš ir. Es tev teikšu godīgi, es esmu sagatavojis tādus atkāpšanās ceļus. Man ir sagatavoti daži standarta jautājumi. Ja nu gadījumā mēs nonākam kaut kādā bezdibeņa malā, tad es vienkārši nekaunīgi uzlikšu savas labākās brilles, un tur palasīšu, un tad kaut ko ļoti, ļoti gudri pajautāšu. Bet tu vari arī neatbildēt vai to jautājumu atsūtīt man atpakaļ. Tu esi astoņus gadus tagad teātrī Daugavpilī, ja?
Zanda Mankopa: Teātrī man ir astotā sezona. Vispār Daugavpilī es esmu desmit gadus. Divus gadus es mācijos un astoņus es strādāju.
Voldemārs Šoriņš: Kā vispār ir būt Daugavpilī?
Zanda Mankopa: Es esmu pilnībā rīdziniece, un, atbraucot uz Daugavpili, es sapratu to, ka es Rīgā vairs negribu dzīvot. Negribu, jo tur [Daugavpilī] ir miers, tur ir labi. Tā kā Daugavpili es jau saucu par savām mājām nu jau desmit gadus.
Voldemārs Šoriņš: Astoņi gadi teātrī, gandrīz var teikt desmit gadi teātrī, tas ir diezgan liels [cipars].
Zanda Mankopa: Tas ir daudz, kad to pasaka vārdos. Man, piemēram, pēc sajūtām neliekas, ka tie ir astoņi gadi, jo tas laiks tik ļoti ātri paskrien teātrī, darbā, visur. Kad es pasaku skaļi astoņi gadi, tad ir tāds – oho! –, ir tomēr kaut kas.
Voldemārs Šoriņš: Tur es tev piekrītu, jo man, tagad ar maniem četrdesmit deviņiem gadiem [teātrī]..
Zanda Mankopa: Dievs dod man tik ilgi!
Voldemārs Šoriņš: Man arī liekas, ka es teātrī esmu strādājis apmēram piecus gadus, jo daudz kas dzēšas, notikumi, paliek tikai kaut kādi svarīgākie. Es kādreiz neticēju, kad es lasīju kaut kādas liecības vai stāstus par to, ka cilvēks pirms miršanas saka – kā, un tas ir viss? Un es tev teikšu – es pilnīgi saprotu. Man droši būs tāda sajūta, ja es vēl būšu pie sajēgas tad, kad man būs jāpārkāpj šis slieksnis, ka es varēšu uzdot šo jautājumu – kā, un tas ir viss? Tieši laika ziņā.
Zanda Mankopa: Bet nav bail no tās sajūtas? Nav kādreiz bijis tā, ka tāda biedējoša sajūta, ka kaut kas tik ātri paskrien, ka tie gadi ir tik ātri paskrējuši tajā darbā un ka kaut kādi notikumi, kaut kas...
Voldemārs Šoriņš: Tu zini, nē, tā biedējošā sajūta droši, ka nē. Vienīgais, es pieļauju, tad mums būtu jātaisa vēl viena intervija īsi pirms manas aiziešanas.
Zanda Mankopa: Pēc daudziem, daudziem, daudziem gadiem.
Voldemārs Šoriņš: Un tad es varētu teikt: "Klausieties, tā lieta ir tāda..." Drīzāk varbūt varētu būt kaut kādas sajūtas, ka varēja vēl kaut ko izdarīt, ka kaut kā ir pietrūcis, kaut kam paiets garām. To jau arī saka, ka cilvēki... Vai... ko mēs par nāvi runājam tagad!
Zanda Mankopa: Baigi iesākām.
Voldemārs Šoriņš: Mēs pilnīgi sākam... Bet nu tas ir ļoti normāli,
ka cilvēki saka, – viņi nožēlo vairākas lietas: pirmkārt, ka ir veltīts mazs laiks tuviniekiem, ka viņi maz ceļojuši un ka viņi ļoti daudz strādājuši. Šīs trīs lietas nožēlo.
Tā kā tu vēl esi jauna, padomā par to!
Zanda Mankopa: Paldies.
Kas tevi te notur?
Zanda Mankopa: Man ir jautājums, kāpēc tu esi šajā profesijā? Bet ne jau, kāpēc tu sāki, kas tevi uz to aizveda un tā tālāk, bet kāpēc tu vēl joprojām esi šajā profesijā? Kas ir tas, kas tevi te notur?
Voldemārs Šoriņš: Nu pirmkārt man patīk to darīt, kas reizēm nav viegli un reizēm nav patīkami, bet man patīk to darīt. Man pēc mana rakstura ir svarīgas pārmaiņas nepārtraukti. Es nevaru būt uz vietas. Teātris man dod šo iespēju, jo tur katra diena ir cita, katra minūte, katra stunda ir cita, katra izrāde ir cita, katrs mēģinājums cits, katrs partneris savādāks, katrs režisors citādāks. Tā ir nepārtraukta atmosfēras, attiecību, apstākļu mainība. Par to es esmu teātrim pateicīgs, jo es domāju, ka šajā ziņā tā ir mana vieta. Jā, man ir bijuši sapņi. Es gribēju būt jūrnieks, braukt ar kuģiem, bet nu es nevarētu.
Zanda Mankopa: Tagad varbūt arī kādā brīdī.
Voldemārs Šoriņš: Jā, es varētu mazgāt klāju.
Zanda Mankopa: Nē, es domāju par to tieši, ka... Vēl tad, kad es sāku vispār to visu, tur arī runa bija par trim dažādām profesijām. Es teicu – es esmu teātrī – es tagad varu būt jebkurā profesijā; es varu vienā izrādē būt ārsts... Kaut kādas tādas domas.
Voldemārs Šoriņš: Uz skatuves, protams, jā. Uz skatuves es esmu bijis arī uz kuģa. Tā ka, varētu teikt, es savu sapni esmu piepildījis.
Zanda Mankopa: Nu redzi, kaut kā tu esi izgājis bišķiņ cauri tam.
Voldemārs Šoriņš: Jā, nu tā... Es ne mirkli nenožēloju. Esmu pateicīgs liktenim, jā, jo es uzskatu, ka mani atveda uz šejieni liktenis, kaut kāda griba, ka es esmu šajā profesijā. Tiesa, ar laiku mainās attieksme pret to visu. Ja agrāk, teiksim, nu tavos gados un varbūt vēl, kad es vecāks biju, es vairākās intervijās esmu postulējis, es nevaru iedomāties sevi bez teātra. Tagad man vairs tā nav. Man viņš ir svarīgs, man ir svarīgi tur aiziet, būt, viņš mani uzlādē, viņš mani disciplinē, bet man arī patīk brīži, kad man arī tā vairs nav, kad es varu sēdēt dīvānā. Bet tā dīvāna lieta ir bīstama, tāpēc, kamēr vien ir iespēja, vajag spēlēt teātri, strādāt vismaz šajā žanrā. Kā tev liekas, pa šiem astoņiem gadiem teātris, tas, ko tu esi redzējusi, ir ļoti mainījies?
Zanda Mankopa: Pa astoņiem gadiem es varbūt nejūtu to tik ļoti. Man nav tādas sajūtas, ka tur kaut kas ļoti ir pamainījies. Man patīk tas, ka kaut kādā ziņā teātris paliek drošāks un drošāk runā par kaut kādām tēmām – atklātāk un atvērtāk. Varbūt citiem cilvēkiem, tieši skatītājiem, var likties ļoti, ka teātrī tik skaļi un tik atvērti nedrīkst runāt ar skatītājiem, tik atklāti, bet es laikam izrādēs ļoti vērtēju – ja es pati skatos un arī ja es pati tur piedalos – to, ka mēs esam atklāti pret skatītājiem, pret cilvēkiem.
Voldemārs Šoriņš: Tu domā tā provocējoši?
Zanda Mankopa: Nu varbūt ne provocējoši.
Es ticu – ja mums liekas, ka mēs vienkārši atklāti un reāli runājam ar skatītāju, tad skatītājam tas var likties kā provokācija. Tā ir bijis, jā.
Voldemārs Šoriņš: Šobrīd man liekas, ka jaunā laika teātris ir diezgan provokatīvs. Viņš neļauj skatītājam it kā tikai sēdēt un vērot, bet bieži vien ļoti tieši iedarbojas.
Zanda Mankopa: Bet es laikam kā skatītājs to neuztvertu kā provokāciju. Respektīvi, tā kā man tas patīk, es to vairāk tiešām uztveru, ka ar mani vienkārši atklāti runā. Nevis, ka tā ir provokācija, bet ar mani atklāti runā, kas man arī patīk, ka mēs atklāti apspriežam kaut kādas tās tēmas kopā.
Ko nozīmē "interesanta" izrāde?
Voldemārs Šoriņš: Ko tu kā skatītāja gribētu teātrī redzēt?
Zanda Mankopa: Es esmu tāds sajūtu cilvēks, arī kā skatītāja, jo es pilnībā atbalstu ideju par to, ka maņas veido mūs kā cilvēkus, jo maņas veido mūsu atmiņas, maņas ir tās, kas uz mums visvairāk iedarbojas. Man galvenais ir teātrī sajust kaut ko, ka uz mani iedarbojas kaut kā iekšēji, liek man domāt, līdzpārdzīvot. Es laikam esmu tāds skatītājs, kurš vēlas sajust sevī kaut ko iekšā. Man liek domāt, kaut ko pārdomāt, man liek sajust, kaut ko aizķert un tā. Tu bieži ej uz kādām izrādēm, skaties izrādes kā skatītājs?
Voldemārs Šoriņš: Tā kā tu savā intervijā, ko es lasīju, teici, ka tu bērnībā negāji uz teātriem un pēc tam kļuvi par aktrisi, man jāsaka, ka man tagad ir šajā [dzīves] galā tā – es vairs neeju uz teātriem. Es paskatos mūsu teātrī jauniestudējumus – ne visus, jo to ir tik ļoti daudz un bieži vien tādi viendienīši. Es nezinu, vai tas ir labi vai slikti – es esmu kļuvis tāds pašpietiekams. Droši, ka tas ir slikti. No vienas puses, vajadzētu turēt roku uz pulsa un saprast, kas notiek, kas mainās. Brīžiem man liekas – tam nav vērts tērēt laiku. Es pilnīgi piekrītu tev. Es arī esmu par to, ja uz mani šeit nedarbojas tas, kas tur notiek... Es varu paskatīties piecas minūtes un pateikt: kolosāli izdomāts, kolosāls multimedijs, aktieri tehniski strādā, dejo, dzied – super! Paldies jums, mīļie draugi! Es pēc desmit minūtēm varu iet mājās, jo šīs sastāvdaļas es varu paskatīties atsevišķi. Teātris, manuprāt, tā ir vienīgā dzīvā māksla, kur arī dvēsele vai gars runā un tas notiek šajā brīdī, tas nebūs vairs rīt vai parīt, tā nav kā glezna vai grāmata, kas paliek, bet tas ir šeit. Un, manuprāt, šī kontakta dēļ arī vērts ir strādāt un šī kontakta dēļ arī skatītājs, manuprāt, nāk uz teātri. Nē, nu, protams, interesanti jau ir redzēt visu.
Zanda Mankopa: Nē, nu es ticu, ka ir kādam vajadzība piektdienas vakarā atnākt unapskatīties kādu koncertuzvedumu atpūtai vai ko tādu.
Voldemārs Šoriņš: Jā, jā. Man liekas, ja jautā, kā tev patika izrāde, ja atbild – "interesanti", vai, kā mēs vienreiz runājām, kad izrāde nepatīk un tev jautā viedokli, tad ir tāda universāla formula – "bija ļoti interesantas vietas".
Zanda Mankopa: Jā.
Un zini, kas vēl šausmīgi izklausās? Kad tev pasaka – "bija interesanti, varēja redzēt, ka tu centies". Nu paldies, draugi!
Voldemārs Šoriņš: Man interesētu, kāda ir tava attieksme pret komēdijām?
Zanda Mankopa: Man kā skatītājai?
Voldemārs Šoriņš: Nē, kā aktrisei.
Zanda Mankopa: O!
Voldemārs Šoriņš: Tev patīk spēlēt? Tu gribētu?
Zanda Mankopa: Es spēlēju kaut kādas komēdijas, bet tas ir ļoti... ir grūti, tāpēc, ka es sevi neuzskatu par smieklīgu. Es sevi uzskatu par ļoti garlaicīgu aktrisi.
Voldemārs Šoriņš: Beidz! Tu varētu būt ļoti smieklīga.
Zanda Mankopa: Es esmu, nezinu, ne nopietna, ne kāda – cilvēks kā cilvēks, nu es necenšos baigi tur kaut ko tādu darīt.
Voldemārs Šoriņš: Tas, kā tu tagad to saki, tas jau arī ir komiski.
Zanda Mankopa: Tas ir laikam tas – mani ieliek komēdijās un es tiešām, jā, man tā kā vienkārši [sanāk], bet cilvēki smejas.
Voldemārs Šoriņš: Komēdija jau jāspēlē ļoti nopietni.
Zanda Mankopa: Jā. Man ir bail no komēdijām, bet ne tik bail kā no bērnu izrādēm.
Bērni – īsti skatītāji
Voldemārs Šoriņš: Kas tevi tur baida?
Zanda Mankopa: Mani baida tas, ka es saprotu, ka man tūlīt priekšā būs ļoti daudz īstu skatītāju. Viņi aizmigs, ja viņiem būs garlaicīgi, viņi nedomās par to, ka viņi ir teātrī. Ja viņam nebūs interesanti, bļaustīsies, sāks skraidīt.
Mani laikam biedē tas, ka man tagad ir uzlikta tā atbildība, ka es arī ļoti vēlos, lai tam bērnam ir interesanti un lai viņu arī kaut kādā veidā kaut kas aizķer, un lai viņš arī dzīvo kopā ar mums.
Voldemārs Šoriņš: Bet vai tu piekrīti domai, kas tagad reizēm tiek proponēts, ka mūsdienu bērni ir tehnoloģiju bērni un ka teātra izteiksmes līdzekļi viņus vairs neskar, viņi to nejūt.
Zanda Mankopa: To, ka viņi ir ļoti daudz tehnoloģijās un tajās visās – jā. Bet es domāju, ja tos bērnus biežāk vestu uz teātri un iepazīstinātu ar kultūru biežāk, tad arī viņus tas kaut kādā veidā aizskartu un viņiem tas sāktu kļūt interesanti, un viņi sāktu par to interesēties, jo ir ļoti daudz tiešām tādu bērnu, kuri, piemēram, atnāk uz mūsu izrādēm un tu jūti un redzi, kā tas bērns ir iekšā tajā visā. Tajā brīdī viņš ir aizmirsis par visām tehnoloģijām un to visu. Es vienkārši uzskatu, ja tu ar bērnu darbosies un vedīsi kaut kur vai rādīsi ko tādu, ieinteresēsi bērnu, tad viņam tas arī interesēs, viņam nebūs vajadzība pēc kaut kādām tehnoloģijām un tādām lietām.
Voldemārs Šoriņš: Es arī tev tur pilnīgi piekrītu. Tagad nesen mēs atkal rādījām "Sudraba slidas".
Zanda Mankopa: Vasarā jums ir "Skroderdienas", un ziemā jums ir "Slidas". Tas man liekas tik forši, tāda tradīcija.
Voldemārs Šoriņš: Mēs ziemā slidojam, un vasarā mums ir meijas. Šajā izrādē arī tādi padsmitnieki, tīneidžeri, kā tu saki, – viņi ir pārņemti un viņi piedalās visā tajā un dzīvo līdzi un saprot. Pēc tam bija organizēta laikam viena skoliņa, un tie bērni bija uzrakstījuši tādas atsauksmes – ko viņi ir sapratuši no tās izrādes. Protams, tas ir bērnišķīgi piecos teikumos, bet tā ideja viņus ir aizķērusi. Tāpēc es arī uzskatu, ka šīs atrunas, ka bērniem vajag uz skatuves rādīt robotus, kaut kādus šitos te... Elementāras, vienkāršas, saprotamas, cilvēciskas attiecības – viņi to tver un saprot. Bet mēs nez kāpēc izlemjam viņu vietā. Jeb mums pašiem tas liekas interesanti? Nu ko tur spēlēs "Sarkangalvīti", meiteni ar sarkanu cepurīti un tur vilks un kaut kas... tur mums vajag, teiksim, "Alisi Brīnumzemē", kur uztaisa šausmas, kur mūzika ir depresīva. Šinī sakarībā viens gadījums bez uzvārdiem. Viens kolēģis no mūsējiem spēlēja arī tanī "Alisē Brīnumzemē", bet viņam ir jāpiedalās tikai pirmajā cēlienā un viņš pēc pirmā cēliena iet mājās. Izgājis ārā, viņš pie teātra satiek vienu mammu ar trijiem bērniņiem, kas arī ir izgājuši no tās izrādes, un tā mamma viņam saka: "Māksliniek, jūs arī neizturējāt?" Smieklīgi.
Zanda Mankopa: Ārprāts!
Voldemārs Šoriņš: Bet redzi, tas bērna prāts, tas mums tajos aktieros jau laikam ir vajadzīgs.
Zanda Mankopa: Ir.
Nervu plēšana
Voldemārs Šoriņš: Zini, ko vēl es iedomājos, par tām bērnu lietām runājot? Nu ir šī tēma aktieriem, ka grūti iziet no lomas. Tev, starp citu, ir tas?
Zanda Mankopa: Ir izrādes, kurās – jā, ir tādas, no kurām – nav tā, ka grūti iziet, bet pēc tam vienkārši ir grūti.
Voldemārs Šoriņš: Paliek kaut kādas nosēdas tur, ja?
Zanda Mankopa: Paliek emocijas droši vien kaut kādas, vairāk tas, jā.
Voldemārs Šoriņš: Un es, par tiem bērniem runājot: tad, kad mēs redzam, bērnam arī, kad viņam sākas kaut kādi emocionālie brīži, nu viņš taču maksimāli – vai viņš kaut ko negrib, vai iestājas, vai grib, bet tikpat pēkšņi viņš to izslēdz un viņam nav vairs nekādu palieku. Un es domāju – kas tā ir par tehniku. Un šī tehnika ir jāapgūst arī aktieriem, jo tas, ka tu plēs savus nervus pa īstam... Jā, tavi nervi tur piedalās, tavas emocijas tur piedalās, bez tā tu tur galā netiec, bet tur ir jābūt vēl kaut kādai atslēdziņai, kurai ir šī...
Zanda Mankopa: Tas bišķiņ saprāta stāvoklis, kas tevi noved pie tās apziņas pēkšņi, kas varbūt arī izslēdz to.
Voldemārs Šoriņš: Man liekas, ka ir jāuztver tas spēles elements. Man tā bija jaunībā. Mēs taisījām vienu televīzijas iestudējumu bez mēģinājuma, un man tur bija jāspēlē diezgan tāda pasmaga loma. Es arī, nu labi, nu tad slēgšu, ja jau – tad jau. Un vienu nakti es pamostos un šitā kratos, visa nervu sistēma ir izplēsta. Tiesa – kad es pēc tam skatījos to ierakstu, (es pats sev gandrīz vienmēr nepatīku, skatoties no malas) toreiz man likās – ā, nu ja tu tā vari, nu tad tas tā varētu būt cienīgi. Bet es sapratu – ja tā strādā, nu tad ir tiešām psihene vai nodzeršanās. Ir jābūt šai skolai. Ne velti šī ir spēle. Un, kad vēlāk man bija Merkucio loma, kur slavenais nāves skats, kur viņu nodur, es to skatu spēlēju ar kaifu, brīžiem pat tik iekšēji nekaunīgi, ka man likās – kā es laižu, cik tas ir forši! Jā, tu esi noguris, jā, tur viss notiek, bet ka tas nav, ka tu esi ielaidis to sevī tik dziļi, ka tas jau tevi jau žņaudz nost.
Zanda Mankopa: Man tas vēl ir jāmācās, jo es esmu mazohiste šajā profesijā. Es nevaru citādi.
Voldemārs Šoriņš: Tev patīk, ka tevi moka?
Zanda Mankopa: Es nemāku citādāk.
Es nemāku paņemt virspusēji to visu, es nemāku. Es tik ļoti strādāju pie tās lomas, ļoti pieķeros viņai. Kas man ir arī svarīgi cilvēkos, ka man ir jāsaprot, kas cilvēkos iekšā notiek, kāpēc tas viss notiek.
Nevis tikai paņemt to ārējo kaut ko, bet iekšēji, kāpēc tu to dari, kāpēc tu esi tāds, kāpēc tu tā dzīvo. Es ļoti pie tā strādāju, un es ļoti aizeju tajā visā, sākumā jau tajā lomā visā un tad arī izrādē, un es to visu kaut kādā veidā tā kā laižu caur sevi, bet ne caur sevi. Nu tā kā tas iet caur mani. Ir bijuši periodi, kas mani ir tādā veidā kaut kā padedzinājuši, bet es nevaru, es nemāku citādāk.
Voldemārs Šoriņš: Nervi tev vēl veseli.
Zanda Mankopa: Kaut kā man to vajag iemācīties, bet kā to izdarīt?
Voldemārs Šoriņš: Protams, mēs visi esam ļoti dažādi kā cilvēki un visiem viena recepte neder. Arī es savā mūžā esmu redzējis, kā aktieris sadeg. Viņš tik šausmīgi grib visu patiesi. Es tagad tevi neatrunāju no tava mākslinieciskā piegājiena darbā. Kad jau partnerim ir grūti, viņš tev – nu, nu, pagaidi, mēs taču te kaut ko citu darām. Bet nē, vajadzīga patiesība, nu tāda!!!
Zanda Mankopa: Nē, tā man nav.
Voldemārs Šoriņš: Tik traki nav vēl, ja?
Zanda Mankopa: Nē, tā man nav. Man tas ir it kā veselīgā stadijā vēl.
Voldemārs Šoriņš: Tu labi pateici – it kā.
Zanda Mankopa: Nu nē, man tas ir veselīgā, bet ir kaut kādi brīži, kad es jūtu, ka es vēlētos, lai man tas būtu vieglāk viss.
Voldemārs Šoriņš: Nu pažēlo sevi kādreiz!
Zanda Mankopa: Vai ne? Nu jāsāk, jā. Tev vienmēr ir bijis tā viegli izslēgties?
Smiekli – tas ir veselīgi
Voldemārs Šoriņš: Nu teiksim, ir fiziskais nogurums, ir garīgais nogurums, bet tā [nav bijis], ka man jāsaka, ka man ir kaut kas jāiedzer vai jāpīpē (jo es arī nesmēķēju), [lai izslēgtos]. Varbūt man arī nav gadījušās tādas lomas, jo tādas milzīgi kaut kādas sevi plosošas, jāsaka, izņemot to jaunības gadījumu, man nav bijušas. Es tā kā vairāk uz tādām romantiskajām, uz komēdijām, kas man patīk.
Man patīk komēdijas, jā. Es uzskatu, ka tas ir tik nepareizi, ka it īpaši tagad, es nezinu kāpēc, mēs mūkam no komēdijām.
Cilvēki grib smieties, un nav runa tikai par kaut kādu fizisko izpausmi, kratīt savu diafragmu, bet tas taču ir atzīts, ka smiekli – tas ir veselīgi, un turklāt caur komēdiju var daudz ko ļoti precīzi pateikt par lietām, par attiecībām, par laiku, jo komēdija, tas nemaz nav tik vienkārši – uz nopietnu lietu paskatīties no komiskās puses. Tur ir jābūt īpašam redzējumam un domāšanai. Bet smieties var pilnīgi par visu. Ņirgt nevajag, nē – tas ir cits jautājums.
Mēs ar manu kolēģi [Zigurdu] Neimani ilgstoši strādājām teātrī, kad bija šī prakse, kad mirušos kolēģus izvadīja no teātra Baltās zāles. Tad, ja bija aizgājis kāds nopelniem bagātais, tad bija apmēram stundu tas atvadīšanās process un bija jākārto tās goda sardzes, kas stāv. Mēs bijām tie, kas formējām tos goda sardzes sarakstus. Nu tā ir vesela komēdija. Bēres, bet tas ir vienkārši līdz smieklīgumam, ka cilvēkiem tajā brīdī arī ir svarīgi – "tajā goda sardzē mani ar to kopā nē, mani lūdzu ar to". Vai arī atnāk cilvēks, kurš ir pilnīgi zināms, ka viņam tas cilvēks, kas ir miris, ir pilnīgi aiz ausīm bijis, bet viņam vajag parādīties – tagad mani lūdzu noteikti ielieciet tajā iekšā. Un visādas lietas. Bēres, tas ir, manuprāt, vienas no komiskākajām lietām, izņemot pašiem tuviniekiem – tā ir cita lieta. Ar to es gribu teikt, ka humors ir pilnīgi visā, tikai viņš nedrīkst būt slimīgs, ļauns, un tā ir cilvēkam ļoti nepieciešama krāsa, kas viņam ir vajadzīga.
Uztaisīt komēdiju nav viegli. Katrs nevar spēlēt komēdiju, tāpat kā katrs nevar spēlēt dramatiskās lomas, tur tomēr ir šī atšķirība, bet ir daži, kas var gan to, gan to.
[..]
Sapņi, vērtības un izdegšana
Voldemārs Šoriņš: Paklau, es tev gribēju pajautāt, nu – darbs, darbs, mums visiem ir darbs, mēs šo profesiju esam izvēlējušies. Bet bez šī darba tev ir kaut kādi sapņi, ko tu gribētu piepildīt?
Zanda Mankopa: Es laikam esmu tāds ļoti parasts cilvēciņš. Es ļoti vēlos būt šajā profesijā. Man tas ir ļoti svarīgi. Es negribu būt nekur citur, kā tikai šajā profesijā. Kaut kādā ziņā es bēgu, esot šajā profesijā.
Voldemārs Šoriņš: Piedod, bet no kā tu bēdz?
Zanda Mankopa: Es laikam sapratu, ka es vēlos būt aktrise, jo es kaut kādā ziņā bēgu prom no sevis.
Voldemārs Šoriņš: Tu sev nepatiki?
Zanda Mankopa: Nē. Kaut kā es sevi nevarēju tā pieņemt, un laikam teātris bija tas, kur es varēju nebūt es, es varēju būt kāds cits. Jau kopš bērnības man ir bijis tā, ka es atdarinu citus cilvēkus, domāju, ka es varētu būt kaut kas cits.
Voldemārs Šoriņš: Tu tā kā baidies būt pati?
Zanda Mankopa: Es domāju, ka jā. Tas nāk no bērnības. Nē, bet tagad nē. Baigā tēmiņa. Nu labi, nu neteiksim tā, ka es tagad bēgu. Es vienkārši nevaru iedomāties neko citu. Teātris ir tas, kas mani glābj no visa. Teātris ir tas, kas mani paceļ kaut kādā ziņā, kas man dod to kaut kādu dzīvību iekšēju, elpošanu, brīvību. Tas ir mans. Es nevaru sevi atdalīt no teātra, un viss. Mēs esam kopā un viss – mēs esam kopā. Bet ir kaut kas arī mainījies.
Ja sākumā tajos savos pirmajos piecos gados teātrī man pirmajā vietā bija teātris, viss tikai par un ap teātri, nekas cits, tad bija kaut kāds tāds moments, kad man tās vērtības pamainījās, un tagad jau pirmajā vietā sāk kaut kas domāties par kādu ģimeni un tādas lietas.
Voldemārs Šoriņš: Es tieši gribēju jautāt, vai tu esi domājusi par ģimeni?
Zanda Mankopa: Jā. Šobrīd jau es esmu, man ir tā sajūta, ka es jau vēlētos.
Voldemārs Šoriņš: Tas tev, iespējams, dotu pilnīgi citu pieredzi un tu varbūt atrastu vēl vienu atspēriena punktu. Es jau gribēju par to teikt – vai tas nav bīstami, ka, kā tu saki, man ir tikai teātris, tas ir mans glābiņš, tikai tur un es sevi citur neredzu. Tas jau tā kā izklausās, piedod, pēc apmātības.
Zanda Mankopa: Es saku, man pirmos piecus gadus teātrī tā bija, līdz man bija tāds punkts, kas mani piebremzēja un kas man pateica – Zanda, tā nevar vairs. Es saprotu, ka mēs pirms tam runājām par iziešanām no lomām, to, ko es stāstīju par sevi, ka es ļoti ieeju tajā visā tajā iekšā, laikam ne tik ļoti, kā tas bija pašā sākumā. Es tagad tā stāstu, un tad man liekas, ka pašā sākumā tas vispār bija kaut kādās tādās pakāpēs. Vai, cik grūti runāt par sevi tik daudz!
Voldemārs Šoriņš: Par sevi vienmēr grūti.
Zanda Mankopa: Man vienmēr ir grūti runāt par kaut ko, kas man ir svarīgs.
Voldemārs Šoriņš: Nu tātad viens sapnis tev teorētiski varētu būt pie apvāršņa, ja?
Zanda Mankopa: Jā, jā.
Voldemārs Šoriņš: Un kas tad bija tas punkts, kas tev lika apstāties?
Zanda Mankopa: Tā bija izdegšana.
Voldemārs Šoriņš: Kā tas tev izpaudās?
Zanda Mankopa: Es atļaušos neiet nekādā tādā dziļumā, bet nu es sevi novedu līdz tam, ka man bija pārstrādāšanās ļoti liela, ļoti daudz darba man bija. Es ļoti gāju tajā visā iekšā, un man tas bija svarīgi. Loma bija grūta, izrāde bija grūta, un es sevi vienkārši nodzinu. Tas viss vienkārši atspoguļojās veselībā.
Voldemārs Šoriņš: Vai tu pati to nejuti, ka tev ir kaut kā par daudz? Tā bija kaut kāda tāda centība – man sevi jāpierāda, es neko nedrīkstu šobrīd atteikt, man to vajag, – jeb tas bija kaut kā uzspiesti – tev vienkārši deva lomas un viss?
Zanda Mankopa: Es esmu baigā perfekcioniste. Man ir jāsajūt, ka es esmu izdarījusi labi, ka es esmu izdarījusi pietiekami daudz un labi un tā, lai man pašai patiktu. Un, ja es to nejūtu un ja man vēl no malas varbūt kāds pasaka, ka vēl vajadzētu varbūt kaut kā tā – viss, es spiežu uz maksimumu. Tad man tiešām nebija vienalga.
Voldemārs Šoriņš: Nu bet tagad tu drusciņ to kontrolē tomēr, vai ne?
Zanda Mankopa: Tas mani izmainīja diezgan, jā. Kā jau es teicu, man tas vēl joprojām ir svarīgi, viss, kas notiek teātrī, un viss, ko es daru. To tik viegli neizņemsi ārā, bet tagad es uz to kaut kā mierīgāk skatos, vairāk cenšos domāt, ka tas ir darbs, kurā tu ieej, no kura tu iznāc.
Voldemārs Šoriņš: Un audzini meistarību. Kā saka, neplēs iekšas! Ir daži režisori. Mums bija Mihails Kublinskis. Viņam bija tas slavenais teiciens "Veries vaļā, veries vaļā!" Un tev liekas – es jau tā, nu ko vēl. Viņš saka – vēl.
Zanda Mankopa: Un tad aiziet tas spīts, ka man to vajag. Man, piemēram, ir sajūta, ka es jūtu, ka es esmu izdarījusi, pieņemsim, uz 150% un man vēl kaut nedaudz pasaka, nu vēl bišķiņ, vēl bišķiņ un tad viss, tad man aiziet dusma un tad es tā kā, nezinu, rauju sevi vaļā un rauju vēl vairāk. Bet tagad es esmu iemācījusies arī pateikt bieži vien "nē". Pirms tam man tā nebija – nevarēju es pateikt "nē". Tagad es jau sāku filtrēt kaut ko.
Voldemārs Šoriņš: Tev ir kaut kāda, protams, pieredze jau, tu jau to jūti, kur tu sev dari pāri, kur ne. Es esmu skatījies izrādes ar saviem kolēģiem arī, kur kolēģi spēlē ar tādu 300% atdevi, ka es skatos un man tas jau liekas slimīgi. Jo dzīvē tās mūsu izpausmes arī traģiskās lietās, viņas ir, es pat teiktu, racionālākas, bet kad mēs laižam savu fantāziju vaļā, kad mums liekas – mums vajag spēlēt kaut ko nu... Nu tad tur ir!!! Un tad man liekas, ka tas aktieris jau nu tik ļoti to visu dara, man kā skatītājam nav vairs vietas. Es skatos – ak, Dievs, kaut tik viņš noturētos līdz skata beigām! Kādas jums ir attiecības ar vecākiem kolēģiem jaunākajai paaudzei?
Katram laikam savs teātris
Zanda Mankopa: Mums ir labas attiecības visiem. Mēs esam maza trupa vispār Daugavpils teātrī.
Voldemārs Šoriņš: Vai jums šie kolēģi ar pieredzi šķiet kā kaut kādas autoritātes, nu tādā ziņā, ka viņi zina kaut ko vairāk, viņi prot kaut ko vairāk jeb tas tā nav, vienkārši viņi ir kolēģi, viņi dara kā viņi.
Zanda Mankopa: Es laikam to tā nejūtu. Es viņus jūtu kā kolēģus. Es vienmēr ieklausīšos padomos kaut kādos, ja man sniegs, bet tur jau es tālāk pati eju uz to, vai es tajā visā pēc savām sajūtām ieklausos vai ne, jo arī skolas ir dažādas. Katrs jau arī pieiet pa savam, katrs pa savam redz to, ko mēs uz tās skatuves darām.
Voldemārs Šoriņš: Jā. Es atceros, kad mēs ienācām teātrī, mums bija mutes vaļā uz tiem lielajiem meistariem, kas spēlēja. Es domāju – kaut mēs varētu tā kā viņi. Dažiem tas izdevās, dažiem ne. Bet pareizi, es tev piekrītu, ir mainījies laiks, ir mainījušās šīs skolas, bet ir kaut kādas, manuprāt, lietas, kurām ir jāpaliek un kuras nedrīkst pazaudēt. Es tagad negribu kaut ko konkrētu uzskaitīt. Caur to, ka, ja šīs lietas nerespektē, šis jauno laiku teātris, viņš paliek nabagāks un plikāks. Protams, katram laikam savs teātris, tas ir viennozīmīgi skaidrs, to es tagad esmu sapratis, un tur nav ko tur buktēties vai puktēties, ka tagad jaunie spēlē tā. Viņi tā spēlē, un tur neko nevar mainīt.
Ir jaunie režisori, kas tā iestudē lugas, un ir jaunie aktieri, kas tā spēlē. Tas ir viņu laiks, un, ja viņus tas apmierina, ja apmierina arī skatītājus un kritiķus, – viss ir kārtībā.
Mēs spēlējām savādāk, mums ir izpratne par daudzām lietām citāda. No mana viedokļa man liekas, ka vecais teātris, viņš bija nu kaut kā dvēseliski bagātāks. Viņš varbūt nebija formā tik spilgts. Bet, ņemot vērā, kā vispār attīstās pasaule, teātris ir tikai mūsu dzīves daļa un viņš nekur neizpaliks, viņš arī ies tam visam līdzi. Un, kamēr vēl ir tie vecie degunradži kā mēs un vēl vecāki par mums, tikmēr varbūt šīs krāsiņas vēl šur tur saglabāsies, ja viņas tiks izmantotas, nu un tad, kad mēs aiziesim un skaitīsim, cik tad mēs gadus esam dzīvojuši, tad, protams, viss aizies tā, kā viņš ies. Un savukārt pēc gadiem 50, lai Dievs dod, jūs teiksiet – klausieties, tas teātris, ko spēlē tie jaunie... Es tagad jau runājos ar dažiem jauniem kolēģiem, nu kuri vairs nav jauni, kuriem arī ap 30 jau, kuri runā par jaunākiem, kas ienāk – kā viņi spēlē... Es saku – o, tu arī sāc palikt vecs. Tas ir tas mūžīgais strīds, kas nekad nebeigsies. Faktiski tur pat nav, ko strīdēties. Tur ir galvenais iespēju robežās rast to savstarpēju sadarbību un kontaktu, un šo spēju spēlēt kopā, un, ja jūt, ka nu vairs nevar, tad ir jārauj pušu un jāiet katram savs ceļš – tur neko nevar darīt. Tas ir dialektiskais process.
Teātris ir ļoti izmainījies attieksmē pret lietām, pret pašu telpu. Varbūt jums Daugavpilī tas ir mazliet savādāk. Mums teātris, tā bija slēgta iestāde. Tur nevarēja ienākt cilvēki sveši no malas. Pirmizrādes kaut kādās pasēdēšanās, tur bijām tikai savējie, tie, kas spēlēja. Un tad tā prakse mainījās. Tad šīs pirmizrāžu svinēšanas kļuva tādas kā atvērtas, kurās bija pilns ar cilvēkiem, kurus tu vispār redzi, no kurienes viņš atnācis, kāpēc, vai viņš priekšniecībai vajadzīgs vai kas, vai tā un tā. Un tas mūsu teātris, viņš tiešām bija viena ģimene. Tas nenozīmē, ka viss bija ideāli – nekādā gadījumā. Iedomājies, mums štatā bija 80 cilvēki, tas taču ir vesels bataljons. Tiem visiem vajadzēja dot darbu, visiem, protams, lomu nepietika. Tur bija neapmierinātības un tamlīdzīgi, jo reāli kaut kādi cilvēki 20 bija tas kodols.
Nu, lūk, un viens no tiem punktiem, ko mums mācīja, – skatuve ir svēta vieta.
Zanda Mankopa: Jā.
Voldemārs Šoriņš: Teikšu godīgi. Nu es nevaru teikt par visiem citiem – par sevi. Mums jāizliekas, ka tā ir svēta vieta, kamēr vecākiem kolēģiem tā tiešām bija. Es jutu pēc tās attieksmes. Viņi nekad negāja pāri skatuvei mēteļos. Viņi vienmēr mainīja apavus. Tad, kad uz skatuves notika mēģinājums, apkārt visos koridoros bija klusums, neviens neatļāvās kaut kādus skaļus vārdus. Garām jau mēs tur ejam, bet tas viss bija čukstus, jo uz skatuves bija mēģinājums. Tagad brīžiem nevar saprast, kur tas mēģinājums notiek, vai koridorā vai uz skatuves. Vai tu uzskati šo skatuvi vienkārši par telpu, kurā mēs mēģinām, vai tas tomēr ir kaut kas biškucīt vairāk priekš mums pašiem?
Zanda Mankopa: Man tā nav parasta vieta, noteikti nē. Neteikšu šo skaļo vārdu "svēta vieta", bet man ir respekts pret to, pret skatuvi un vispār pret teātri. Kā es ieeju iekšā, tas ir tas pats... Es tur varu dziedāt un koridoros bļaustīties vai kaut ko tādu, bet es, ieejot teātrī, respektēju aktierus, kad viņi strādā, darbiniekus – es visu teātri respektēju, turu lielā cieņā un neatļaujos darīt tur kaut kādas nelabas lietas.
Vai teātris var mainīt cilvēku?
Voldemārs Šoriņš: Mums teātrī sarīkoja uz skatuves jaunā gada svinības ar galdiem un ēšanu. Es arī neesmu kaut kāds svētulis tādās lietās, bet man liekas, tas ir tā kā iekāpt ar kājām, ar dubļainiem zābakiem gultā. Nu ir jau tā, ka varbūt mēs paši šo savu darbu, to savu profesiju šausmīgi, tik šausmīgi piepaceļam, kas man arī ir ienācis prātā. Vai nu mēs esam tik šausmīgi neaizvietojami un vienreizēji! Katrā profesijā ir sava spēcīgā puse. Vai nu tas mūsu drusku mākslinieciskais narcisisms (es, protams, nerunāju par visiem), bet mums pašiem liekas, ka mēs esam tik vajadzīgi, ka bez mums šī pasaule neizdzīvos, ka mēs pateiksim kaut ko tik būtisku, ka tas izmainīs... Tu vispār uzskati, ka teātris var izmainīt cilvēku?
Zanda Mankopa: Oi, es ļoti neticu tam. Mēs varam likt kaut ko padomāt, kaut ko izvērtēt, varbūt paskatīties kādu situāciju no malas un tā, palīdzēt, tīri pamācīt kaut kādā tur tādā ziņā, iemācīt kaut ko jaunu, bet, lai mēs izmainītu dzīvi...
Nezinu, es uz to ļoti skeptiski skatos, kad man cilvēks tā pasaka – "viss, man tagad mainījās dzīve, noskatoties šito izrādi".
Tas ir forši saņemt tādus vārdus un ka mēs esam iedarbojušies uz to cilvēku, tas ir ļoti patīkami un ļoti vērtīgi, bet, ka mēs mainām tur kaut ko, – nezinu.
Voldemārs Šoriņš: Man liekas, ja cilvēks vispār ir spējīgs mainīties, tas ir ļoti liels darbs pie sevis. Teātris var dot grūdienu, es pieļauju, tāds fakts var būt, bet tāda garīga sevis pārveidošana, ja mēs nerunājam par ārējām lietām, tas ir ļoti smags, grūts darbs.
Ar ko mēs varētu nobeigt mūsu gaišo sarunu? Nu vienojamies, ka tu vari teikt, ka tava izvēle principā tevi šobrīd nav pievīlusi.
Zanda Mankopa: Nē. Es esmu savā vietā un, dod, Dievs, man tik ilgi un tev vēl ilgāk.
Voldemārs Šoriņš: Man jau vairs tik ilgi nesanāks. Kā mēs sakām – ar nāvi sākām, ar nāvi beigsim. Mēs vēl droši varam vienoties, ka šī teātra māksla, viņa ir skaista, viņa ir grūta, viņa ir aizraujoša. Ir vērts tās dēļ tērēt savus nervus un savu veselību. Katrs, kas ar to ir saindējies, es domāju, viņš to nenožēlo. Pie noteikuma, protams, ja viņam ir darbs, ja viņu redz režisori – nu kaut kā tā. Tu piekrīti?
Zanda Mankopa: Jā, es piekrītu. Es vispār šobrīd klausos, es domāju, cik patīkami, ka mēs te esam un es esmu iepazinusies ar tevi, jo mēs ar tevi tiekamies pirmo reizi, un parunājām tik atklāti.
Voldemārs Šoriņš: Izrādās, ka mēs esam tīri sakarīgi cilvēki.
Zanda Mankopa: Kaut kā mēs te runājam, – mēs – nerunīgie.
Voldemārs Šoriņš: Divi nerunīgie kļūst runīgi.
"Teātra garša"
Saruna tapusi Latvijas Teātru darbinieku savienības projektā "Teātra Atlanti cauri laikiem 2. cikls Teātra garša" ar Valsts kultūrkapitāla fonda un alus darītavas "Valmiermuiža" atbalstu.
Sarunas tekstu sagatavoja Madara Melne-Tomsone.
