Publikas mīlestība
Dailes teātris šoruden aicina uz savu jau 105. sezonu, kas solās būt muzikāla, koša un daudzveidīga – plānoti gan darbi jauniešiem, gan klasikas iestudējumi, gan mūsdienu dramaturģija.
Lūgts raksturot pašreizējo noskaņojumu teātrī, Žagars norādīja, ka teātrī valda labs noskaņojums tikmēr, kamēr tas bauda publikas mīlestību.
"Tas ir ārkārtīgi svarīgi, ka es sāku ar publikas mīlestību un publikas attieksmi pret mums, jo mēs strādājam nevis sev, bet publikai. Tikmēr, kamēr publika mūs mīl, tikmēr aktieri ir laimīgi, un tālāk atkal viss kolektīvs ir laimīgs.
Tālāk sākas nākamā ķēdīte – ja publika mūs mīl, viņa pērk biļetes. Ja pērk biļetes, mums ir nauda. Ja mums ir nauda, mēs varam samaksāt labas algas, un atkal noskaņojums ir labs," skaidroja Žagars.
Viņš uzsvēra, ka līdz ar to publikas mīlestība katram teātrim ir pats svarīgākais, bet vispirms tā ir jānopelna, un Latvijā tas nebūt nav viegli.
"Latvijā nestrādā tas princips, ka publika tevi mīl, bet tu vari ražot lētu produktu un nodarboties ar tādu tīru komercteātri. Latvijā tā tas nestrādā. Latvijas publika ir citāda, un tu nevari iegūt publikas mīlestību, ja tev nav mākslinieciski augstvērtīgs produkts. Ir cita lieta, citreiz tev gadās tiešām veidot mākslinieciski kvalitatīvu produktu, kas neiekaro publikas mīlestību. Tā arī diemžēl gadās. Mums pagaidām, liekas, ir izdevies izvairīties no tā," atzina Žagars.
Kā iet uz priekšu?
Tam, ka Dailes teātrī, uzsākot jauno sezonu, noskaņojums šoruden ir labs, piekrita arī mākslinieciskais direktors, režisors Viesturs Kairišs, norādot, ka to gan ietekmē vairāki faktori.
"Atgriežoties teātrī, vienmēr var just, vai tas darbs tevi iztukšo vai tas tevi piepilda. Jo tiešām, varētu teikt, ka tu visu laiku pavadi tajā procesā, un tas ir kaut kā jāsaprot, kā tu fiziski un garīgi vari balansēt šo procesu ar savu dzīvi. Jo neviens jau negrib izdegt. Bet jā, tas
piepildījums kaut kā caur to visu situāciju veidojas, un liekas, ka darbs tiešām ir nesis un nes augļus. Jāskatās, kā mēs to varam turpināt," pauda Kairišs.
Teātrim nepārtraukti jāaug un jāattīstās, tāpēc, viņaprāt, tas ir galvenais jautājums, uz kuru šobrīd jāmeklē atbilde – kā kustēties tālāk, kā iet uz priekšu?
"Nevis teikt – o, mēs esam jauki, forši džeki, un mums ir jauks kolektīvs, kurš arī jūtas labi. Nē, tāpēc ir ļoti svarīgi sākt labi, un, manuprāt, mēs to darām, jo mums ir "Kodiena" pirmizrāde," vērtēja Kairišs.
Teātris kā prieka terapija
Kairišs analizēja, ka šobrīd teātrim jārunā ne tikai par svarīgo un aktuālo, bet kopā ar skatītājiem arī jāvirzās uz priekšu un jāpriecājas
"Mums ir jādomā par skatītāju un mūsu attiecībām, par to, ka mēs esam skatītājam arvien vairāk un vairāk nepieciešami, bet mēs negribam viņus pārbiedēt un pārgruzīt.
Mēs gribam ar viņiem tiešām sarunāties tādā veidā, kas mums ir svarīgs, bet arī asprātīgs un dinamisks. Jo šobrīd slikto ārējo un arī iekšējo apstākļu dēļ mēs varam ieslīgt mazliet tādā kā bezizejas tunelī. Mums liekas, ka mēs to nedrīkstam darīt, mums tiešām ir jāvirzās uz priekšu un jādomā, kā attīstīties tālāk un kopā priecāties," skaidroja Kairišs.
Viņaprāt, kopā būšanas vai prieka terapija, ko skatītāji, sanākot visiem kopā, var iegūt teātrī, šobrīd kļūst par arvien svarīgāku teātra funkciju. "Mums tā ir liela atbildība, bet tiešām mēs to izjūtam arī kā lielu prieku. Ir jāsaprot, kādā veidā to kopt un kustēties," secināja Kairišs.
Žagars piebilda, ka tiešām – teātris galu galā ir brīvā laika pavadīšanas veids, nevis mācību stunda vai dzīves skola. Tas ir brīvais laiks, kas tiek pavadīts kvalitatīvi, bet tas arī nenozīmē, ka skatītājiem teātrī visu laiku būtu jāsmejas.
"Es diezgan bieži ielienu zālē un skatos izrādes. Vakar atkal noskatījos "Leopoldštati". Vēlreiz un vēlreiz. Nu par ko tur tā priecāties? Bet cilvēki priecājas par mākslas pārdzīvojumu. Arī par pārdzīvojumu, par tiešām māksliniecisku baudu tu vari priecāties. Ja cilvēks no teātra neiziet priecīgs par tām trim stundām, ko viņš tur ir pavadījis, mēs kaut ko darām nepareizi," atzina Žagars.
Nedomāt par ko jaunu būtu garlaicīgi
Lai teātris virzītos uz priekšu, vienmēr jādomā par kaut ko jaunu, ko turpināt atklāt un parādīt. Tāds ir arī Dailes teātra šīs sezonas mērķis.
"Uz jauno un jaunradi vienmēr ir jātiecas. Tas ir teātra mākslas pamats. Ir skaidrs, ka nevar teikt, ka tagad mēs atklāsim kaut ko jaunu, bet tiekties uz to vajag.
Galu galā – pašiem tiekties uz sevi jaunu, tas ir ļoti svarīgi. Mums vajag par jaunu pašiem sevi atklāt un tomēr meklēt tēmas, materiālus, kaut kādas kontroversijas, tiešām interesantas lietas, kuras varam parādīt," pauda Kairišs.
Tostarp tas nozīmē gan pievērst lielāku uzmanību jauniešu auditorijai, gan jaunajai teātra aktieru paaudzei. Tā ir tikai loģiska virzība uz priekšu, vērtēja Kairišs.
"Nedomāt par kaut ko jaunu ir garlaicīgi, tāpēc vienkārši vajag mēģināt to mūsu dzīvi, kamēr mēs vēl teātrī esam, mums vēl ir viena gada līgums, pavadīt pēc iespējas interesanti. Bet es neteiktu, ka mēs tagad liekam uzsvaru uz jauniešiem. Nē, tas tā noteikti nav, tas nav nekāds uzsvars," norādīja Žagars.
