Renāte Lazdiņa: Vispirms varbūt pajautāšu, kā tad ir pagājis šis, teiksim tā, īpašais gads?
Māra Zaļaiskalns: Šis jautājums skan tagad ļoti bieži. Tad, kad vēl nebija pienācis tas laiks, janvārī mēs sākām plānot festivālu, kas ir starptautisks, un visa informācija tika ievietota Pasaules amatierteātru asociācijas mājaslapā. Vairāk nekā kā 20-30 kolektīvi no visas pasaules pieteicās. It sevišķi ļoti vēlējās līdz pašam pēdējam brīdim, jau pēc aizliegumiem, ierasties Itālija, Francija, Argentīna.
Cilvēkiem likās, ka robežas jau ir vaļā un ka mēs varam turpināt strādāt, kā agrāk, bet izrādījās – kā agrāk nevaram. Tāpēc bija piedāvājums no Nacionālā kultūras centra un arī mana iekšējā pārliecība, ka tā varētu notikt festivāls, jo parasti mēs uz festivālu esam aicinājuši labākās izrādes Latvijā plus ārzemju kolektīvi – 50 pret 50. Un, tā kā puse apmēram bija uzaicināti, kas bija atzītas skatēs par labākajām izrādēm vai izvirzītas finālam, tāpēc nolēmām, ka mēs veidosim šo festivālu kopā. Un tagad tas saucās Starptautiskais teātru festivāls, kuram ir pieslēdzies “Gada izrāde 2019” fināls.
Parasti fināls ir bijis Rīgā, Dailes teātrī, bet sakarā ar šo situāciju tas ir pie mums. Parasti, un mēs to arī turpināsim, šajā festivālā būs vēlās vakara sarunas.
Mēs runāsim par dzīvi tagad, pirms, pēc, par sajūtām, par cilvēku, kas mēs esam, kur mēs esam, caur dramaturģisko materiālu.
Un šis dramaturģiskais materiāls ir pasaules materiāls, jo tur ir gan autori no Krievijas, gan no Itālijas, gan no Anglijas, Amerikas un tā tālāk, tāpēc saglabājas tas starptautiskais.
Kādā no iepriekšējām intervijām, stāstot par iepriekšējo festivālu, jūs teicāt, ka šis festivāls ir tāda iespēja soli pa solim Rēzekni – un ne tikai – iepazīstināt ar tādu teātru daudzveidību. Cik daudzveidīgs šogad būs festivāla repertuārs?
Dažādas formas, dažādi piedāvājumi – istabas teātris, lielās formas izrādes, komēdijas, groteska un melnā komēdija, pat autori un arī teātri, kuriem ir savs skatījums uz notikumiem. Manuprāt, ir ļoti, ļoti interesanti. Teātri no visas Latvijas – Ventspils, Liepāja, Jūrmala, Rīga, VEF Kultūras pils un bez šaubām Rēzekne, un vēl daudzi citi kolektīvi.
Festivāla moto – “Es esmu, tu esi. Viņš/viņa ir?” Kāpēc šāds moto, un cik to plaši var interpretēt?
Jebkurā gadījumā es, tu, viņš, viņa, mēs esam cilvēki. Mēs esam cilvēki šajā laikā, šajā vidē. Un katrā dramaturģiskajā materiālā ir šis cilvēks. Cik lielā mērā mēs viņus sajūtam? Cik lielā mērā aktieri un skatītāji mijiedarbībā spēj uztvert šo cilvēku? Vai viņš ir? Jo man liekas, ka ļoti interesants ir šis repertuārs. Manuprāt, tāpat kā mīlestība ir katrā dramaturģiskā materiālā, tāpat arī cilvēks. Un vienmēr pastāv jautājums – būt vai nebūt. Kur esmu es, un kur ir viņš, šis cilvēks?
Un kur ir arī jūsu skatītājs, auditorija?
Jā, es domāju, ka viņš būs.
Un viņš gribēs runāt, un man ļoti gribētos, lai šajā festivālā – kā vienmēr – skatītāji pēc izrādēm diskutētu, sarunātos, jo mums ir arī eksperti, kuri vērtēs šīs izrādes.
Un viņi būs atvērti sarunām ar skatītājiem. Es domāju, ka tās sarunas var notikt arī starp izrādēm. Kāpēc ir jānovelk robeža, jo arī eksperts ir skatītājs un jebkurā gadījumā viņam ir sava dzīves pieredze, sava dzīves uztvere, viņš varbūt tikai vairāk zina par teātri, par tām niansēm, kurām vajadzētu atklāties izrādes laikā.
Nedaudz vairāk par tām vakara sarunām. Piektdien un sestdien vakarā festivāla dalībnieki un teātra interesenti var pievienoties sarunām, kuras šoreiz vadīs komunikācijas speciālists Raimonds Platacis. Varbūt jūs varat iezīmēt, kādas jums ir atmiņas vai iespaidi no, piemēram, iepriekšējā gada – vai cilvēki vispār ir gatavi atvērties, dalīties savos iespaidos, pārdomās?
Tieši tāpēc, ka cilvēki vienmēr klausās gudros cilvēkus, tas ir, ekspertus, un nemāk paši izteikties, lai arī viņiem, es domāju, ka ir ko teikt. Jā, bet kautrējas latvietis pēc savas būtības, viņš labāk varbūt uzrakstīs kādu jautājumu. Un tāpēc ir Raimonds, kura uzdevums ir ar noteiktu spēli – tās būs speciālas spēles, kas iedrošinās diskusijas dalībniekus, kuri galvenokārt būs apmeklētāji plus festivāla dalībnieki, aktieri, režisori un eksperti. Spēlē, un ir speciāla dāvana katram kolektīvam, caur kuru mēs izspēlēsim šīs vakara sarunas, runājot par katras dienas izrādēm, cilvēkiem šajās izrādēs un savu vietu šajās izrādēs. Man, kad es skatos kādu režisora darbu, vienmēr ir jautājums režisoram, ar kuru es gribētu parunāt. Man ļoti gribētos, ka arī šeit būtu tā, ka skatītāji vienkārši parunāt ar šo režisoru vai ar kolektīva dalībnieku, vai arī ar ekspertu. Jo man liekas, ka arī eksperti ir ļoti interesanti, savdabīgi cilvēki. Šeit būs aktrise, režisore Inese Pudža, kura ir piedalījusies kā režisore un aktrise pirmajos mūsu festivālos. Tad ir Mārtiņš Eihe, kurš ir arī režisors, un parādīs savu darbu, un par to mēs varam runāt. Tad ir publicists, vēsturnieks Eduards Liniņš. Pilnīgi dažāda profila cilvēki.
Kā jūs vispār vērtējat šībrīža teātra tirgu, kā attīstās amatierteātri, arī neatkarīgās teātra trupas?
Es domāju, tāpat kā amatieru teātris ir brīvs savā izpausmē, viņi var improvizēt, jo viņi nav atkarīgi no valsts budžeta pieprasījuma, un tas nozīmē – arī no finansiālā atdevuma.
Manuprāt, tas pats ir arī ar šiem neatkarīgajiem teātriem, kuri ir interesanti ar to, ka viņi meklē kaut kādu savu nišu. Meklē savu skatītāju, un galvenokārt tie ir viņu kopdarbi, nevis autora darbi, un man liekas, ka arī amatierteātru kustībā ir ļoti daudz tādu teātru, kuri nevis izlasa autora darbu, varbūt ļoti pat profesionāli, bet meklē savas domas, savas izrādes. Tāpēc veidojas kopienu teātri, kuri runā par vietu, kurā dzīvo šie cilvēki, atrodas šis teātris. Teātris ir ļoti daudzveidīgs, un tagad, it sevišķi pandēmijas laikā, parādījās vēl arī virtuālais teātris.
Varbūt jūs varat iezīmēt, kāda ir tā Rēzeknes Tautas teātra vieta te visā? Jāpiemin, ka festivālā “Soli pa solim” un arī skatē Rēzeknes Tautas teātris uzstāsies ar Antona Rupaiņa “Dzymtā zemē” – latgalisku, skaistu darbu.
Mēs nesam šo latgalisko, jo mēs runājam autora vārdiem, kas ir no Latgales, no Rēzeknes, tas ir Trasuns, tas ir Rupains, tas ir Vaļpītrs, nu ļoti daudz dažādu materiālu. Un arī dzejā – Anna Rancāne, visi dzejnieki gan latgaliski, gan latviešu valodā ir skanējuši no mūsu teātra skatuves, un mēs jebkurā gadījumā meklējam vienmēr šo saikni ar savējiem.
