Režisore Zanda Vītola iedrošina savējos pirms pirmās lielās uzstāšanās. Stāsts par Parīzes dievmātes katedrāles zvaniķi, atbaidošo Kvazimodo un skaisto Esmeraldu uz dažādām skatuvēm ir stāstīts dažādos veidos. Ogres un Ikšķiles jaunieši to dara tā, kā māk viņi.
"Mūs mamma Zanda māca. Un Ukrainis Vitālijs," stāsta aktieris Arvīds Deniss. "Es biju labais karalis. Uzstāsies viens puika un cīņas būs."
"Es spēlēju vientuļu cilvēku, kurš dzīvoja pilī, izdomāja, ka viņam jānāk paskatīties uz šo pasauli. Viņš visu laiku pa logu skatījās, kas notiek tajā pasaulē. Un pēkšņi viņš izdomāja, ka viņam jānāk ārā," stāsta Viktors Petrovs.
"Viņi redz šo pasali savādāk nekā mēs. Ja mēs katrs atšķiramies, arī viņi katrs atšķiras. Tā ir taisnība, ka lielākā ikdienas daļa viņiem paiet mājās, savā čauliņā, ģimenē, savā mazajā lociņā," stāsta režisore Zanda Vītola.
Daudziem ikdiena paiet sociālās mājas istabā, mēnesi mēģinot izdzīvot ar aptuveni 150 eiro lielo invaliditātes pensiju. Tāpēc iespēja satikt pasauli līdzīgi redzošus cilvēkus un kopā spēlēt teātri viņiem ir ļoti svarīga. Un aizbraukt uz Viļņu, uz ārzemēm, arī.
Lai mazo teātra trupu atvestu uz Lietuvu, bija vajadzīgi 420 eiro. Tos iedeva privāts ziedotājs.
"Es esmu pirmo reizi kaut kur aizbraucis ārpus Latvijas, pirmo reizi esmu Viļņā. Tā nekur, tikai pa Ogri, tikai pa Latviju dzīvojos," atklāj Viktors.
"Man tas ir ļoti svarīgi, es visu mūžu sapņoju kļūt par aktieri - kādā seriālā vai kur. Man tas ir ļoti svarīgi. Es skatos raidījumus, mēģinu arī mājās aktieri patēlot," stāsta Viktors.
Sirds valoda ir universāla. Tai nevajag ne tulkojumu, ne titrus.
Latviski spēlētā izrāde konkursā saņēma nedalītu žūrijas atzinību un pirmo vietu. Viņi atgriezās mājās ar festivāla galveno balvu.
