Sāksim ar balvu. Vai nominēšana bija negaidīta vai, gluži otrādi, to gaidījāt? Vai domājat, ka uzvarēsiet?
Esmu pārliecināts, ka neviens aktieris nestrādā prēmijas dēļ. Prēmija vienmēr ir sekas. Kad atbrauca kritiķi, kolēģi jokoja – cauri ir, esi nominēts… Es tam visam lielu vērību nepievērsu, bet pēc tam uzzināju, ka, patiešām, esmu nominēts. Jā, patiešām, taču teikt, ka manī kaut kas mainījies vai esmu sācis citādi uz sevi skatīties, - nē, tā nav noticis. Mans kredo ir strādāt, neskatoties ne uz ko, uzlikt klapes uz acīm un iet uz priekšu, uz priekšu, uz priekšu… Savus konkurentus nepazīstu, neesmu redzējis viņu izrādes. Vārdi sarakstā man ir tikai vārdi. Un uz balvu pasniegšanu Rīgā diemžēl nebraukšu – man šajā dienā ir pirmizrāde Londonas krievu teātrī “Xameleon”.
Par “Xameleon” nedaudz vēlāk. Vai tiesa, ka skolas gados “saslimāt” ar KVN un skolotāji jums ieteica iestāties teātra augstskolā? Precīzāk sakot, ieteica jūsu mātei jūs tur sūtīt…
8.klasē briesmīgi aizrāvos ar skolas KVN. Līdz tam nekādos teātra pulciņos un studijās neesmu gājis, vispār biju nemierīgs bērns, un KVN kļuva par manī uzkrājušās enerģijas izeju. Mana ģimene ir pavisam neaktieriska, un, lai gan tajā netrūkst talantu, par aktiera profesiju nopietni nekad netiku domājis, man bija pavisam citi plāni… Taču lūk, kā tas beidzās…
Fakti
Starp pretendentiem uz valsts galveno teātra balvu “Spēlmaņu nakts” Daugavpils teātris ir pārstāvēts trīs kategorijās.
Kategorijā “Gada mazās formas izrāde” uz balvu pretendē iestudējums “Cilvēks parastais” (režisore – Lucina Sosnovska), bet galvenās lomas tēlotājs šajā izrādē Vadims Bogdanovs nominēts kategorijā “Gada aktieris”.
“Cilvēks parastais” pirmizrādi piedzīvoja šogad februārī. Uzvedums ir poļu radošās komandas kolektīvais darbs: režisore ir Lucina Sosnovska, dramaturģe – Patrīcija Kovaņska, scenogrāfe un kostīmu māksliniece – Paula Grohoļska.
Nominantu atlasi veica piecu cilvēku komisija – teātra kritiķe un zinātniece Edīte Tišheizere (komisijas priekšsēdētāja), teātra kritiķe Andra Rutkēviča, teātra kritiķe un zinātniece Ieva Rodiņa, teātra vēsturnieks Jānis Siliņš, dramaturgs un vēsturnieks Eduards Liniņš.
Teātra balvas “Spēlmaņu nakts” pasniegšanas ceremonija notiks 23.novembrī Latvijas Nacionālajā teātrī. Balva tiks pasniegta 25.reizi.
Ceru, ka viņai tas ir izdevies, ne man par to spriest. Es augu visai spartiskos apstākļos, un šāds mātes lēmums par manu teātra izglītību man kļuva par īstu šoku. Un tā es aizbraucu uz Sanktpēterburgu.
Jūs mācījāties Pēterburgā, bet kā pēc tam nokļuvāt Samarā?
Process, lai iestātos Sanktpēterburgas Valsts teātra mākslas akadēmijā, ir diezgan ilgs. Četras kārtas, starp kārtām – konsultācijas, tas viss turpinās pusotru divus mēnešus. Konkurss ir vājprātīgi liels – no 350 līdz 500 cilvēkiem uz vietu. Izgāju kārtas, bijām palikuši kādi 50 cilvēki, no kuriem uzņēma vairāk nekā 30, tas ir, tā jau bija finiša taisne. Un, lūk, es atceros, mūs sapulcināja, sāka nosaukt to uzvārdus, kuri ir iestājušies. Izdzirdēju savu uzvārdu un vairāk neko vairs nedzirdēju.
Bet pēc tam nosauca vēl astoņus uzvārdus, tostarp manu, un teica, lai pieejam pie rektora. Mēs piegājām un uzzinājām, ka esam iestājušies Samaras Maksima Gorkija akadēmiskā drāmas teātra eksperimentālajā kursā. Mēs mācījāmies gan klātienē, gan neklātienē: klātienē – Samarā, neklātienē – Pēterburgā; katru pusgadu uz mēnesi pusotru braucām uz Sanktpēterburgu, no Sanktpēterburgas pie mums arī brauca pedagogi, tostarp mūsu kursa kurators, izcilais Venjamins Mihailovičs Fiļštinskis (Mihaila Porečenkova, Konstantīna Habenska, Ksenijas Rapoportas skolotājs — Rus.Lsm.lv). Un pēc mācību pabeigšanas es paliku Samaras akadēmiskajā teātrī.
Zinu, ka vēl esat dzīvojis un strādājis Londonā. Sanktpēterburga, Samara. Londona… Ļoti lielas pilsētas, kultūras centri, izņemot Samaru, pasaules līmeņa. Un – Daugavpils. Nepavisam negribu mazināt savas pilsētas nozīmīgumu, taču starpība ir kolosāla, absolūti cita pasaule. Kā jūs to visu “sagremojāt”? Un vai varat salīdzināt šīs vietas?
Visu bērnību esmu nodzīvojis laukos, māte un tēvs ir no laukiem, taču, neskatoties uz to,
man ļoti patīk lielas pilsētas. Tās mani pievelk. Pievelk lielo pilsētu īpašā enerģētika.
Tās mani apbur, salīdzināt tās ir grūti. Un ļoti svarīgi ir tas, ar ko tu šajās lielajās pilsētās nodarbojies. Esmu gatavs dzīvot vismazākajā pilsētā – ar to nedomāju Daugavpili – pat laukos, ja ir nodarbe, kas patīk. Ja tev nav iemīļotās nodarbošanās, nezini, ar ko dzīvē nodarboties, būsi pats nelaimīgākais cilvēks vislabākajā pasaules pilsētā.
Londonā es nebiju savā vietā, lai gan tā ir brīnišķīga un ļoti skaista pilsēta. Teātru ar repertuāra sistēmu tur nav kā tādu, un Londonas krievu teātris ir projektu teātris. Nopelnīt ar teātri nav iespējams.
Kad atbraucu uz Londonu, strādāju par oficiantu, pēc diviem mēnešiem atradu krievu teātri, iekārtojos tur, mēģināju to visu apvienot, bet pēc tam atstāju oficianta darbu un aizgāju uz teātri. Gāju kājām uz mēģinājumiem divarpus stundas vienā virzienā, jo naudas transportam nebija.
Tur viss ir labi, taču nopelnīt ir ļoti grūti. Varbūt ar piedalīšanos masu skatos kino, bet tikai masu skatos – visam pārējam ir vajadzīga nevainojama angļu valoda. Bet es gribēju nodarboties tikai ar teātri.Pēc Londonas man bija problemātiski atgriezties Krievijā, atlika Latvija. Un, lūk, atgriezos Daugavpilī, strādāju lieliskajā Daugavpils teātrī.
Vai teātris jūs notur Daugavpilī?
Teātris. Vispār nekādu pretenziju pret Daugavpili man nav. Pilsēta kā pilsēta. Taču man ir ļoti grūti spriest, ko es te darītu, ja nebūtu teātra. Droši vien būtu pilnīgi cits cilvēks. Tagad man ir svarīga nevis vieta, bet iespēja nodarboties ar to, ko gribu. Esmu uzticīgs profesijai, un man vēl mācīties, mācīties un mācīties; iemācīties tā, lai vairs nav jāmācās, nav iespējams.
Uz Londonu braucat spēlēt izrādē “Suņa sirds”…
Pirmā izrāde tika nospēlēta pirms manis, tagad pirmizrāde ir tikai man. Mani ieved izrādē, tajā esmu doktors Bormentāls.
Vai izrāde ir daudzmaz tradicionāla vai pilnīgs avangards?
Režisors Konstantīns Kamenskis ir Romāna Viktjuka skolnieks. Ar viņu biju jau strādājis, viņš bija otrais režisors “Figaro kāzās”. Kostja no Viktjuka ieguvis savdabīgu skatījumu uz pasauli, viņš ir režisors “ar rozīnīti”, taču ne Viktjuka tipa, bet citāds. Viņš vēl nesen ieguva otro izglītību, Londonā pabeidza ļoti prestižo “Royal Central School of Speech and Drama”, taisa projektus arī angliski.
Vai uz Londonas krievu teātra izrādēm iet tikai krievvalodīgā publika?
Nе tikai. Mums tur ir vājprātīgi dārgi subtitri, uztaisīti atbilstoši jaunākajiem tehnikas sasniegumiem, un teātra mākslinieciskā vadītāja Vlada Ļemeševska velta ļoti daudz pūļu, lai “Xameleon” būtu daļa no krievu kultūras Anglijā. Zinu, ka daudziem britiem mūsu teātris patīk, pats esmu no viņiem dzirdējis augstu vērtējumu. Arī kritiķi pie mums bijuši, devuši četras zvaigznes. Tagad “Xameleon” piedalās ārzemēs strādājošo krievu teātru konkursā, iekļuvis fināla trijniekā un ļoti iespējams, ka uzvarēs.
Kas no Daugavpils teātrī spēlētā jums visvairāk patīk?
Nav iespējams izvēlēties vienu lomu un tajā dzīvot. No pēdējām lomām – Boriss Aleksandra Ostrovska “Negaisā”. Ar to notika interesantas lietas. Kad mēs tikko bijām sākuši lasīt lugu, es uzreiz sapratu, ka spēlēšu Borisu. Un viņš man nepatika. Esmu redzējis daudz “Negaisa” iestudējumu, un nevienā viņš man nav paticis. Viņš beigās tā nodod Katerinu…
Mēs ar režisoru sākām domāt, kā šo stāstu pavērst citādi. Man šķiet, esam izdomājuši. Man tur ir viena liela aina – finālā, pēc tās arī skatītājiem rodas iespaids par Borisu. Kāpēc viņš tā rīkojas? Viņš taču nav viens, viņš jūt atbildību par māsu.
Bet par mīļoto sievieti atbildību nejūt?
Māsa – tās ir paša asinis. Viņai manis dēļ nav jācieš. Un, ja atceramies par Ostrovska laikiem, tad es Katerinu nolemtu ne tai patīkamākajai dzīvei, es taču nevarēju viņu apprecēt, viņa ir precēta sieviete. Un naudas nemaz nebūtu. Tomēr mēs nespēlējām pagātni, bet tagadni. Visos iestudējumos redzēju, kā Boriss pēdējā ainā vienkārši “nosvīst”, aiziet. Mēs pamēģinājām parādīt, ka, jā, viņš aiziet, taču pārvarējis milzīgu iekšējo slieksni.
Un mana pēdējā frāze – lai Katerina drīzāk nomirtu, nemocītos. Šausmīga frāze, taču dzīvot tādās mokās ir vēl šausmīgāk. Ja gribat, tā ir žēlsirdība. Bet Boriss nedrīkst izdarīt pašnāvību – ir māsa, un viņam ir jādzīvo un jāmokās.
Man vispār patīk, kad ir daudz izrāžu, tas dod lielu enerģijas pieplūdumu. Samarā es dažkārt spēlēju 20-25 izrādes mēnesī. Man visas lomas patīk; vienkārši ir tādas, kuras grūtāk padodas. Taču tas arī ir normāli. “Cilvēks parastais”, protams, man kļuva par izrādi-atklājumu.
Un man ļoti patīk izrādes, kurās man ir mazas lomas, tajās var labā nozīmē nodarboties ar huligānismu.
Vai esat lasošs cilvēks?
Gadījās, ka man nonāca rokās “Brāļi Karamazovi”, ko nebiju lasījis, un nolēmu aizpildīt šo robu. Sāku lasīt, un man tā iepatikās, ka biju vienkārši šokā, izlasīju pāris dienās. Un pēc tam aizgāju uz bibliotēku un sāku ņemt visu Dostojevski, kaut ko pārlasīju, kaut ko lasīju pirmoreiz.
Es brīžiem esmu lasošs cilvēks. Bērnībā, kādā trešajā vai ceturtajā klasē, sāku aktīvi lasīt, izlasīju visu mātes bibliotēku. Dievinu Dreizeru, īpaši “Finansistu”, “Ģēniju’, “Stoiķi”. No “Ģēnija” izrakstīju citātus, tos mācījos un izmēģināju dzīvē. 9.klasē, kad mēs pēc vasaras bijām atsākuši mācības, literatūras skolotāja teica: “Es tagad nolasīšu fragmentu no kāda darba un tam, kurš to atpazīs, ielikšu deviņas balles.” Vienkārši ainavas apraksts. Un es teicu: “Gēte. “Fausts”.” Biju uzminējis. Skolotāja bija ļoti pārsteigta…
Studenta gados arī lasīju, šajā profesijā ir jālasa. Brīžiem esmu burtiski pārņemts, kāri lasu, pēc tam atkal pusgadu varu grāmatu rokās nepaņemt.
Kino neesat mēģinājis filmēties?
Pašlaik notiek pirmā pieredze. Tīmekļa seriāls, to rādīs “YouTube”, es pilnīgi nejauši nokļuvu vienā no galvenajām lomām. Uzņem rīdzinieki Krievijai. Esmu galvenais negatīvais varonis. “Zaglis no Kentervilas” – tāds ir seriāla nosaukums, proves notika Daugavpils teātrī. Galvenais varonis ir aktieris, viņam kaut kā īsti neiet dzīvē, un viņš iekļūst dzīvokļu apzadzēju bandā. Šīs bandas vadonis esmu es. Aktieru sastāvs pilnībā vēl nav apstiprināts.
Kino ārkārtīgi atšķiras no teātra, taču citus pieņēmumus man vēl ir par agru izdarīt. Spriežot pēc pirmajiem iespaidiem, teātris man patīk vairāk.
Man agrāk šķita, ka kino viss īsts – dari kā dzīvē, un viss. Izrādās, ka vajag zināmā veidā stāvēt kadrā un darīt citas, bieži neērtas lietas, lai būtu smuka bildīte. Un tajā jau ir ietverta nepatiesība, kino izrādās teatrālāks par pašu teātri. Teātrī ir daudz vienkāršāk eksistēt patiesībā, tas man kļuva par atklājumu.
Vai ir lomas, par kurām sapņojat?
Es ļoti gribētu nospēlēt Merkucio Šekspīra “Romeo un Džuljetā”, un man ļoti patīk Ostrovskis, viņam ir tāds personāžs Glumovs, viņš sastopams dažādās lugās. Un viena no manām mīļākajām ir “Arī gudrinieks pārskatās”, tajā es gribētu nospēlēt Glumovu. Vēl man patīk Nikolaja Erdmana “Pašnāvnieks”, Podsekaļņikova tēls.
Kādu jūs redzat sevi pēc desmit divdesmit gadiem?
Mani pievelk režisora darbs. Patīk pats process vēl no studenta gadiem. Varbūt izmēģināšu sevi pedagoģijā. Taču pagaidām vēl par agru, prāta nepietiek, jāuzkrāj pieredze.
Būtu interesanti izveidot kaut ko līdzīgu teātra laboratorijai. Man nav svarīgi, kur tas notiks, svarīgi - ar ko. Un neapstāties attīstībā, lai būtu veselīga konkurence.
