Uzvedums “Cilvēka balss. Telefons” ir jaunākais Operetes teātra projekts, kas līdz ar šo darbu uzsāk žanriski jaunu virzienu – kamerstila operu iestudējumus.
Uzvedumā būs apvienoti divi viencēliena darbi – Džankarlo Menotti monoopera “Telefons” un Frensisa Pulenka monoopera “Cilvēka balss”. Šādu salikumu jau ierasti izmanto arī citur pasaulē, jo abi darbi tapuši aptuveni vienā laikā (pagājušā gadsimta vidū) un tajos abos apspēlēta cilvēku aizraušanās ar tobrīd jauno tehnoloģiju – telefonu, kas arvien vairāk ienāca arī cilvēku sadzīvē.
Sonora Vaice stāsta, ka viņa jau šad tad bija pacilājusi šo operu notis savā plauktā ar domu, ka kādreiz tās vajadzētu nodziedāt, līdz – gluži kā viņas vēlmes saklausījusi – ar reālu piedāvājumu klajā nāca Operetes teātra valdes priekšsēdētāja Agija Ozoliņa-Kozlovska. “Mums bija “Jautrās atraitnes” izrāde, un Agija saka – Sonora, es gribu, lai tu nodziedi Pulenka “Cilvēka balsi”! Es domāju – o, super! Principā mēs jau tajā vienā vakarā visu sarunājām. Es atnācu mājās, man vairs miega nebija nevienā acī, es ņēmu notis rokā un uz rīta pusi sapratu, ka man ir skaidra režija, ko es tur gribu,” atceras Sonora Vaice. “Es zvanu Agijai un saku –
zini, Agija, būs vēl tā, ka es arī režiju taisīšu. Viņa, protams, sākumā bija pilnīgā šokā, bet es teicu – tici man, un tā būs!
Un es par to viņai esmu milzīgi pateicīga, ka viņa tam vispār piekrita.”
Sonora Vaice arī pati tiešām veidoja režiju, jo viņu vienmēr ļoti aizrāvis izrādes tapšanas process, radoši meklējumi un improvizācijas. Neatsverams viņas palīgs bija multimāksliniece Ineta Sipunova, kura veidoja scenogrāfiju un video materiālus, jo izrādei ļoti svarīga būs vizuālā puse, kas palīdzēs atklāt saturu, jo pašas operas skanēs oriģinālvalodā – angļu un franču.
Video fragmentos būs redzamas iepriekš uzfilmētas ainas no it kā galvenās varones Lusijas dzīves. Sonora Vaice skaidro: “Ineta Sipunova ģeniāli taisa scenogrāfiju, un tērpu izjūta viņai ir fantastiska. Tad, kad viņai izstāsta stāstu, viņa to momentā ierauga. Es viņai esmu ļoti pateicīga, jo šajā iestudējumā daudz kas ir atkarīgs tieši no vizuālā materiāla, kuru mēs filmējām pirms tam un veidojām sižetus. Tās video iespējas šobrīd ir daudz pārsteidzošākas, nekā es tās vispār varēju iedomāties. Un tad viss “apauga” ar visādām atrakcijām.”
Saturiski Menotti opera “Telefons” ir vairāk humoristiskāka, bet Pulenka darbs “Cilvēka balss” – eksistenciāli skaudrāks. Menotti jokojis par sievietēm, kuras tā aizrāvušās ar telefonsarunām, ka var pat nepamanīt pielūdzējus, kas nāk viņas bildināt. Pulenks savā darbā savukārt risinājis šķiršanās tēmu, kas noslēdzas ar galvenās varones pašnāvību, bet Sonorai Vaicei ļoti gribējies izbēgt no šī traģisma un viņa tēmu risinājusi tā, ka galvenā varone ir jau aizsaulē un sarunājas nevis pa telefonu – kā ir oriģinālā –, bet sarunājas ar savu sirdsapziņu vai dvēseli.
“Es sapratu, ka man būs grūti parādīt to pakāršanos telefona vados. Jo viņa izdara pašnāvību, jo viņa šķiras no sava drauga. Principā tā ir tāda monoopera, kur tikai viena sieviete visu laiku runā pa telefonu – visas viņas atmiņas, emocijas, sāpes… un tad es izdomāju, ka es gribētu “ierakt viņu vēl dziļāk” un pacelt ārā tādu sarunu starp to sievieti un viņas dvēseli.
Es esmu izmukusi šajā režijas daļā no tā traģisma beigās, jo man patīk ticēt tam, ka dzīve nebeidzas, bet mēs pārejam vienkārši kaut kādā citādākā ampluā.
Mūsu gars ir nemirstīgs,” spriež Vaice.
Otro daļu ne tik traģisku padarīs arī daži tēli, ko dziedātāja tajā ieviesusi, balstoties savā personiskajā pieredzē. Viņa stāsta: “Man tur vispār būs ieviesti vairāki spoki, kas tur dzīvosies. Tas man nāca no tā, ka man pašai mājās arī viens tāds radījums savulaik dzīvoja. Es toreiz izsaucu mācītājus, lai viņi viņu, tā teikt, “apdzied” un palūdz viņam aiziet. Bet tā jau viņš bija jauks, mums lielas problēmas ar viņu nebija. Viņš dauzīja gar sienām, klauvējās, gaismas sensorā iededza. Un tad es domāju: hmm – tad man viens tāds arī operā jāievieš, lai viņš tur paskraida.”
Kā uzsver Operetes teātra valdes priekšsēdētāja Agija Ozoliņa-Kozlovska, šāda veida izrādes ir liels izaicinājums māksliniekam, bet Sonora Vaice ar to tikusi galā ļoti labi: “To nevar kurš katrs.
Bet Sonora ir tādā profesionālajā briedumā, ar tik lielu un daudzpusīgu skatuves pieredzi un ļoti labā formā, ka viņa to var un var ļoti spoži, izcili to izdarīt.
Gan izdziedāt, gan aktieriski atklāt, gan visu šo sievietes dzīves un mīlestības izjūtu gammu parādīt.”
Uzveduma “Cilvēka balss. Telefons” pirmizrāde notiks 30. jūlijā Alūksnes pilsētas svētku laikā. Alūksnes ezera krastā būs īpaši izbūvēta skatuve, bet skatītāji izrādi vēros no laivām ezerā. Laivas varēs iznomāt uz vietas, bet nomas laivu nav daudz, līdz ar to skatītāji aicināti ierasties arī ar saviem peldrīkiem, un vēl būtu labi līdzi paņemt binokli, lai izrādi varētu baudīt pilnvērtīgāk.
Patlaban notiek sarunas arī ar citām izrāžu vietām, un iespējams, ka izrādi varēs redzēt arī Ogrē, Ikšķilē un citās pilsētās, Rīgā to plānots rādīt 3. septembrī VEF Kultūras pilī.
