Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece Edīte Tišheizere monogrāfijā “Neatkarības laika teātris. Parādības un personības gadsimtu mijā un 21. gadsimtā” Andrim Freibergam un viņa scenogrāfijas skolai veltījusi atsevišķu nodaļu. Īsumā raksturojot pētījuma pamatideju, Tišheizere atklāj: “Tajā brīdī, kad vispār radās ideja, ka jaunā monogrāfija jeb turpinājums ir jāraksta citādi, tās personības jau nāca pa priekšu. Bija skaidrs, ka vajadzētu no teātru puses paraudzīties ne tikai uz Andri Freibergu (nupat bija iznākusi Margaritas Ziedas monogrāfija par viņu), bet par visu skolu, ko viņš ir radījis.”
Scenogrāfs Reinis Suhanovs, kurš šobrīd ir lektors Latvijas Mākslas akadēmijā un strādā ar scenogrāfijas pirmo kursu, jauno monogrāfiju sauc arī par ļoti vērtīgu palīgu jauno studentu skološanā: “Kaut kā ir jāpastāsta studentiem, kas ir bijis pirms viņiem. Katrai studentu paaudzei, protams, vienmēr liekas, ka nu beidzot ir tie jaunatklājumi scenogrāfijas valodā. Ir ļoti viegli, ja tev ir grāmata un tu vari pastāstīt, piemēram, re kur 90. gados jau bija tāds un tāds mākslinieks, kas jau domāja par tām lietām un, ja tu sper to soli, tad tev tas jāsper jau tālāk, jāpadomā dziļāk, un nav nekas traks, ka idejas ir līdzīgas, jo, lūk, ir arī tava pievienotā vērtība.
Šādā kontekstā ir ļoti svarīgi, ka grāmatā nav kaut kāds izcilo notikumu apkopojums vai tikai pamatstraumes, bet ir paņemti arī problemātiskie aspekti.”
Radošie tandēmi un dialogi
Edīte Tišheizere kā vienu no Andri Freibergu raksturojošām īpašībām uzsver bezbailību, proti, viņam nepiemīt bailes būt nesaprastam, pārprastam. Esot tandēmā ar jebkuru režisoru, scenogrāfs ļoti atklāti līdzdarbojas mākslas darba dialogā. Reinis Suhanovs arī pasvītro dialoga nozīmi: “Jau no paša sākuma tiek uzsvērts, ka scenogrāfija nav pašmērķīga lieta, tas nav kaut kāds vizuālās mākslas darbs, kas diktē savus noteikumus. Tā ir tāda ģimeniska lieta – scenogrāfija iesaistās dialogā un, lai iesaistītos dialogā, abiem partneriem jābūt ieinteresētiem un abiem partneriem jābūt ar kaut kādu noteiktu vēsturi.
Tas, ko dara aktieris, – viņš tomēr veido raksturu ar savu vēsturi, savu stāstu. Mēs ar telpu varam palīdzēt.
Mēs iesaistāmies dialogā, piedāvājot stāstu, raksturu, atmosfēru, zemtekstu, kā nu kurām vajadzībām, iestudējuma estētikai vai spēles valodai nepieciešams.”
Telpa kā zemteksta daļa
Andra Freiberga radītajai telpai vienmēr piemitis zemteksts. Edīte Tišheizere turpina: “70.–80. gados bija scenogrāfijas bums. Bija svarīgi zemtekstus pateikt telpā, jo ļoti daudz ko nevarēja pateikt vārdiem. Telpa kļuva par zemteksta daļu. Man liekas ļoti interesanti, kā pēc tam, kad šis zemteksts nebija vairs vajadzīgs, saglabājās tradīcija, ka telpa runā, ka telpa stāsta, telpa virza darbību, telpa sadarbojas ar aktieri.” Šī buma laikā Freibergs darbojies spēcīgā tandēmā ar tādiem režijas profesionāļiem kā Olģerts Kroders, Māra Ķimele, Ādolfs Šapiro. Tā bija īpaša sinerģija, un šīs radošās satikšanās bija izšķiroši svarīgas. Turpretim 90. gadu trūcīgajā teātrī, ko Tišheizere aicina nejaukt ar Ježija Grotovska nabadzīgā teātra teoriju, kopumā bija novērojama režisoru un scenogrāfu ceļu šķiršanās.
Vien jaunajam gadu tūkstotim tuvojoties, atkal atsākas latviešu teātrim raksturīgā ciešā režisora un scenogrāfa mijiedarbība.
Andra Freiberga scenogrāfijas skola
Latviešu scenogrāfijas skola pilnā mērā saistīta ar Andra Freiberga vārdu kopš 1994. gada, kad Latvijas Mākslas akadēmijā nodibina patstāvīgu Scenogrāfijas katedru. Ar šo skolu sevi asociē arī Reinis Suhanovs, kurš pašreiz strādā pie izrādes Tallinas Pilsētas teātrī un bieži dzird igauņu kolēģus pieminam Latvijas scenogrāfijas skolu. “Tas ir poētisks skatījums uz telpu, saglabājot augstu estētisko kvalitāti,” tā scenogrāfijas skolu kodolīgi raksturo Suhanovs.
Pētot un domājot par Freiberga scenogrāfijas skolu, noteikti jāmin Prāgas Scenogrāfijas kvadriennāle. Tā savā ziņā paskaidro, ar ko latvieši atšķiras. “Tā ir iespēja skolu līmenī salīdzināties, sacensties, redzēt un saprast tādā pasaules kontekstā, kur mēs esam. Tieši skolu sektorā piedalās praktiski no visas pasaules.
Šajā kontekstā Latvijas skolas vārds jau ir nostiprinājies, šķiet, trīs gadus pēc kārtas ar augstākajiem novērtējumiem.
Protams, ka novērtējums sevišķi nemaina lietas būtību, bet tajā pašā laikā patīkami, ka ir tik liela interese par darbiem, ko mēs izstādām. Sanāk arī daudz sarunu par to. Ir atgriezeniskā saite,” stāsta Suhanovs, kurš ir ļoti pateicīgs Andrim Freibergam par studentiem radītajām iespējām sevi pierādīt arī starptautiski.
2015. gadā Andris Freibergs kā pirmais saņēmis Prāgas Scenogrāfijas kvadriennāles jaundibināto mentora jeb scenogrāfijas skolotāja balvu. “Tas ir ļoti liels pedagoga talants.
Nemaz tik bieži negadās, ka izcils mākslinieks ir labs pedagogs.
Te ir tā kombinācija – viņš ar savu darbu rāda piemēru un, man ir tāds teiciens – Freibergs “laikā” ir visu laiku, viņa radītais darbs ir laikmetīgs, jo viņš, strādājot ar studentiem un daudz domājot par to, sev nekad nedod atlaides,” piebilst Suhanovs.
