Neraugoties uz akcentu maiņu, baletā rosīsies arī citi populārie lugas tēli, neiztrūkstošs scenogrāfijas elements būs krāsns. Aivars Leimanis baletu veidojis neoklasiskā stilā ar laikmetīgiem akcentiem.
Baleta idejas autors ir Aivars Leimanis. Vairāk nekā 20 gadus viņam nedeva mieru doma par „Skroderdienu Silmačos” iedzīvināšanu baletā. Horeogrāfijas valodai ļoti pateicīgi šķita gan Blaumaņa sulīgie raksturi, gan viss populārās lugas sižets. Vēl viens iemesls bija tas, ka viņa tēvs
Aleksandrs Leimanis savulaik bija uzrakstījis scenāriju filmai, ko diemžēl neuzņēma, bet tagad Aivars Leimanis dažas idejas no šī scenārija izmantojis baletā.
ir ļoti gandarīts par sadarbību ar komponistu Juri Karlsonu:
„Man bija ļoti viegli strādāt ar šo mūziku. Lai arī tā ir reizēm sarežģīta, tur ir pasakainas melodijas, tā ir bagāta, tēlaina, ļoti viegli liekas virsū šiem tēliem. Vispār es domāju, ka šī luga ir ļoti pateicīga baletam, jo ir ārkārtīgi atšķirīga šī tēlu plejāde”.
No operas vadības pirms diviem gadiem uzrunāts rakstīt šo baletu, Juris Karlsons sākotnēji kategoriski atteicās. Viņam galīgi nešķita saistošs populārās lugas tiešs pārcēlums dejā, kas tikai papildinātu neskaitāmos iestudējumu variantus. Taču, daudzkārt pārdomājot lugas sižetiskos pavērsienus, viņš iedvesmu mūzikai sāka ieraudzīt Antonijas tēlā, viņas alkās pēc īstas mīlestības, kas mums ikvienam ir tik saprotamas:
„Antonijas tēls būtībā ir viena liela un skaista sievietes drāma. Visam tam cauri, kas ir sadzīvē, kā stiegra, kā uzvilkta stīga ir šī Antonijas dvēsele un viņas dvēseles vibrācija līdz pēdējai notij. Jo tas ir traģisks moments, kad Aleksis atsaka kāzas Antonijai.”
Lai arī baleta fokuss būs vērsts uz Antoniju, arī citi pazīstamie Blaumaņa tēli nekur nebūs pazuduši, tāpat kā lugas sižets.
to padarītu rotaļīgāku, Juris Karlsons vietvietām izmantojis atsauces uz Aleksandra Būmaņa mūziku:
„Es izmantoju Aleksandra Būmaņa mūzikas alūzijas. Laiku pa laikam kaut kādā situācijā šīs mūzikas intonācija ir kā atslēdziņa, atverot attiecīgā dramaturģijas skata ainiņu”.
Zinot, cik jūtīgi latvieši uztver jebkādas nobīdes no klasiskās ''Skroderdienu'' interpretācijas, Juris Karlsons sev raksturīgajā humorīgajā manierē pieļauj arī dažus sev ne visai labvēlīgus scenārijus:
„Kas tur iznāks, es nezinu, lai Dievs stāv klāt. Varbūt mani beigās pienaglos pie Brīvības pieminekļa, jo … Blaumanis? Kas tas par Blaumani? Kāda Antonija? Ko jūs tur esat sarakstījis?
Es nezinu, kā būs. Ieņemšu nervu zāles un nākšu uz pirmizrādi”.
Dejotāji stāsta, ka Blaumaņa darbā patiesi ir kas maģisks, jo, kopš notiek mēģinājumi, trupa dzīvo ļoti skaistās Jāņu noskaņās.
Antonijas lomas dejotāja Elza Leimane savu tēlu izjūt kā vitālu sievieti ar miesu un asinīm:
„Man ir ļoti interesanta viņas duālā daba. Tas it kā ārējais spēks slēpj patiesi trauslu un sarežģītu sievietes jūtu pasauli. Man šķiet, ka šis ir mīlas stāsts, tur ir tāds labs, veselīgs dullums, kas man šķiet arī ļoti saprotams un tuvs mūsu skatītājiem.”
Alekša lomas atveidotājam Arturam Sokolovam Aleksis vēl arvien šķiet ļoti noslēpumains:
„Aleksi ir grūti atrast. Nevar tā īsti saprast, vai viņš saprot, ko viņš dara, vai viņš vienkārši grib visiem izpalīdzēt un aizmirst pats par sevi”.
Iestudējuma scenogrāfs ir Mārtiņš Vilkārsis, kura radošajā biogrāfijā šī ir jau trešā satikšanās ar „Skroderdienām”. Pēc pieredzes viņš zina – ja latviešu tautai izrādē neiedos krāsni, tā nemūžam to nepiedos, tādēļ arī baletā krāsns būs.
Taču nebūs pašu „Silmaču” kā konkrētu māju, Silmači simboliski būs kā visa Latvija kopumā.
