Izrāde ļauj ieskatīties autoritārā režīma aizkulisēs, vienlaikus tā demonstrē birokrātijas absurdu un parāda nežēlīgo cīņu par saulaino nāko
Kad Pinters šo lugu 1958.gadā rakstīja, viņš to rakstīja par tādu kā bez maz vai fantasmagoriju, ka kaut kas tāds pasaulē nav iespējams, ka tas ir fantāzijas auglis. 80.gadā viņš lugu iestudēja, jo uzzināja, ka Padomju Savienībā cilvēki tādā sistēmā dzīvo. Ir pagājuši jau 30 gadi un mums tepat aiz stūra notiek pilnīgi tas pats. Tas, manuprāt, ir tā vērts, lai par to runātu," stāsta Valmieras Drāmas teātra aktieris Mārtiņš Liepa.
Izrāde sākas ar paziņojumu par kāda pacienta nāvi. Vēlāk atklājas, ka cita iemītniece kļuvusi par māti. Par iestādes priekšnieka un viņa vietnieka galveno uzdevumu kļūst vainīgo meklēšana.
Mans varonis ir vistraģiskākais tēls visā lugā, jo viņš ir ne tikai sistēmas balsts, bet pats arī ir sistēmas upuris. Visjaukāk būtu, ja skatītājs nedaudz skumtu par mani," saka Valmieras teātra aktieris Krišjānis Salmiņš.
Izrādes laikā aktieru izspēlētās emocijas mijiedarbībā ar skatītāju reakciju rada siltumnīcas efektu. Izrādes režisors Jānis Znotiņš norāda: "Brīžiem tiešām paliek karsts. Veidojas siltumnīca, cilvēki ārā neiet, visi sēž un skatās viens uz otru un paliek lēnām traki."
Izrāde ir smaga, taču reizē ironiski ļauj uz sevi paskatīties no malas un pašiem izdzīvot autoritārā režīma absurdu.
Izrāde "Siltumnīca" šajā sezonā Valmieras Drāmas teātrī skatāma 18.jūnijā.
