Sarunā ar teātra zinātnieci Ievu Struku LR3 raidījumā "Šņorbēniņi" aktrise dalās atmiņās par Riu Māras Ķimeles iestudētajā Ingas Ābeles lugā "Tumšie brieži", kas vēl studiju gados bija aktrises pirmā loma Valmieras teātrī (2001), par vienu no savām jaunākajām lomām (2021) – Aiviju Dž. Dž. Džilindžera iestudētajā Treisija Letsa ģimenes drāmā "Osedžas zeme", arī par būšanu kopā ar savām teātra māsām – Ievu Puķi un Elīnu Vāni, par jauno aktieru un režisoru ienākšanu teātrī un par ilgām spēlēt izrādēs, kas skatītājiem nes prieku.
Ieva Struka: Iemesls, kādēļ es gribēju satikties ar tevi, ir tavs pietiekami ilgais laika periods, kas nostrādāts Valmieras teātrī – uzticīgi, "neblandoties" pa citiem teātriem... Viena no nopietnākajām lomām, kas sagatavotas pandēmijas laikā, ir Aivija "Osedžas zemē". Un, runājot par šo stāstu, ir slavenā Holivudas filma. Nacionālajā teātrī bija izrāde Valtera Sīļa režijā, kas bija viņa debija uz lielās skatuves, bet Valmieras teātrī lugu iestudējis Džilindžers. Un netipiski viņam šeit nav režisoriskās pretenzijas uz to, ka viņš kaut ko grib pārinterpretēt, skatīties citādāk. Nē, īstenībā tas ir klasisks iestudējums par kādas palielas ģimenes iekšējām peripetijām, noslēpumiem, kas atklājas izrādes laikā. Varētu teikt – par to, kāda ir dzīve. Runājot par tavu varoni, Aivija no trim bērniem bijis vismazāk lutinātais, visvairāk apspiestais bērns, ar viņu vismazāk ir rēķinājušies. Tu diezgan daudzās intervijās esi runājusi par prieku un cik tas ir svarīgs, bet Aivijas prieks ir tā saucamais mazais prieks – viņa māk atrast prieku mazās norisēs. Bet viņa principā nav iemācīta priecāties par dzīvi. Ko šīs varones un droši vien arī citu lugu varoņu dzīvei dod tas, ka dzinulis dzīvē ir nevis prieks, bet izmisums vai sāpes?
Māra Mennika: Protams, tas viss manī turpina dzīvot. Mēģinājumu procesā runājām par to, ka bērns, kurš bijis vistuvāk – un es visu laiku esmu bijusi pie rokas mātei, šajā gadījumā Dacei Eversai – visvairāk arī garīgi ticis sists un bijis pakļauts mātes kaprīzēm. Ka tāds liktenis vienkārši šai meitenei pagadījies – ka viņa ir kā piesieta pie mātes būšanām un nebūšanām. Kaut kādā veidā man pašai tas sasaucas ar sen spēlēto Irinu Čehova "Trīs māsās", kur arī bija lielās ilgas izrauties projām, uz Maskavu. Šeit tas ieskanējās kā turpinājums.
Ir pagājuši daudzi gadi kopš tās izrādes, bet sasaukšanās ar to ir arī tajā ziņā, ka uz skatuves mēs atkal bijām trijatā – Elīna Vāne, Ieva Puķe un es. Un atkal trīs māsas! Tās mums sen nebija bijis – šīs kopā būšanas uz skatuves, kas mums tik ļoti svarīga.
Kaut kā nebija sanācis. Ar Ievu gan pēdējās sezonas esam gājušas roku rokā no iestudējuma uz iestudējumu, bet trijatā ar Elīnu – nē, tāpēc par to bijām ļoti priecīgas, ka tas beidzot ir iespējams, lai arī tās attiecības šajā lugā ir tādas, kādas ir. Bet tieši tas dzinulis… Man pašai tās bija ilgas pēc mīlestības, ilgas izrauties no tā visa, kur esi, un tiekties pēc prieka un laimes. Visas manas izjūtas, kas šajā lomā, kaut kā ir ļoti, ļoti sāpīgas. It kā visu laiku būtu gruzdējušas iekšā līdz galam neizteiktas – un nu ir iespēja par to runāt.
Pelēkais ir skaists
Gan Nacionālā, gan Valmieras teātra izrādē Aivijai piešķirta pelēkā krāsa. Viņa pelēki ģērbjas, viņa tiek uztverta kā tāda, kas pelēki domā, arī matu griezums vīrišķīgi pelēks, kas kaut kādā ziņā pārvērš aktrisi, kas to spēlē. Kā tev kā Mārai šķiet – vai pelēks ir skaista un bagāta krāsa, vai arī pelēks ir pelēks?
Man pašai ļoti patīk pelēkā krāsa, par ko draudzenes mani bieži nopeļ, ka atkal esmu iekšā latviskajā pelēkumā. Nezinu, es pelēkajā jūtos ļoti, ļoti labi. Kaut gan – ja pēkšņi esi pārmaiņu krāsā, tas uzreiz spēcīgāk izceļas. Bet par to Aivijas pelēkumu... Tas bija ļoti interesanti. Man bija sajūta, ka Aivija ir skaista, domā par mīļoto, gribēju viļņainus matus… Teicu Ilzei Vītoliņai, lai dod man blondo, čirkaino parūku. Viņa saka – nē, mani atlaidīs no darba, ja es tev to iedošu. Un tieši nāca Džilindžers pa gaiteni – tas bija dienu pirms pirmizrādes, domāju – paprasīsim viņam. Viņš, protams, kategoriski noliedza. Un tagad esmu viņam un Ilzei ļoti pateicīga par to ietērpu, kāda es esmu, jo, protams, tie bija mani priekšstati. Tas nebija vajadzīgs. Ļoti labi, ka esmu ietērpta bezveidīgumā un robustumā.
Man jau šķiet, ka neesmu no tām aktrisēm, kas uz skatuves vienmēr grib būt ļoti skaista, ka baidos būt neglīta – nē, tieši otrādi. Kaut arī šajā lomā man likās – es taču esmu pelnījusi [būt skaista], man ļoti to gribējās. Bet re, cik labi, ka ir, kas pasaka nē.
Domāju, ka lielākajai daļai aktieru ir ļoti svarīgs vizuālais ietērps. Tas ļoti palīdz vai gluži pretēji – traucē. Man pat bijis tā – kādā pasākumā vēl nezinu, ko tur darīšu, nav nekādas sajūtas, bet atliek tikai ieraudzīt kostīmu, piemēram, noliktavā ir tikai kurmis, un labi – es būšu kurmis! Tikko esmu apģērbusies, viss atveras un viss notiek! Pilnīgi noteikti par septiņdesmit procentiem vizuālais ietērps ir svarīgs – tas mani atraisa un iedod īsto sajūtu vai arī – neiedod.
Vēl mazliet par šo izrādi. Aivija iemīl savu brālēnu, bet izrādās, ka tas ir pusbrālis. Teorētiski lugas centrs, protams, ir mamma – Violeta Vestone. Viņa ir daudz cietusi. Viņas māsa uz to norāda viņas meitām, ka galu galā – jūsu ciešanas ir nieks, jo jūsu māte ir pazemota vēl vairāk. Kā tev šķiet – kāpēc šī luga izveidota tā, ka vecāki savas dzīves kļūdas atkārto pie saviem bērniem, jo arī viņiem ir darīts pāri. Vai tiešām tas ir vienīgais modelis? Vai tas ir neizbēgami, ka visas kļūdas, ko pieļāvuši mūsu vecāki, mēs kā viņu bērni atkārtojam?
Ārprātīgs jautājums...
Atbildi kā Aivija!
Nē, tas noteikti nav vienīgais modelis! Tas ir briesmīgi, ja tas tā notiek. Tas mēdz notikt gan slēptā, gan ļoti atklātā veidā, kā notiek šajā izrādē – ka māte tik ļoti vaino visā bērnus. Bet man liekas, ka mūsu izrādes variantā… Redzi,
Dace Eversa ir ļoti, ļoti silta būtne, un mums ar Daci ir ļoti sirsnīgas un siltas attiecības, tāpēc man šķiet, ka šīs izrādes ietvaros mēs iepludinājām vēl kaut ko klāt, ko mēs pašas gribējām.
Jo sākumā, kad lugu vēl lasījām, bija vairāk noliegumu un pārmetumu, sevišķi Aivijas virzienā. Sākotnēji man radās sajūta, ka tikai vecākā meita Barbara, ko spēlē Ieva Puķe, ir mammas mīļā meita, bet, mēģinājumiem ritot un cik nu dabūjām spēlēt, tieši cilvēciskās attiecības, kas mums abām ir ar Daci, kaut kādā veidā izmainīja arī mūsu varoņu attiecības uz skatuves. Nevaru sacīt, ka nejūtu mātes mīlestību – tas, protams, nenoliedz viņas kaprīzes un to, ka viņa grib vainot mani savās dzīves kļūdās. Bet ļoti iespējams, ka vairāk vai mazāk saviem bērniem uzveļam to, ko paši neesam piepildījuši vai arī vēlamies redzēt savos bērnos to, kas mums nav izdevies.
Mana vidējā meita man visu laiku saka – mammu, nesalīdzini, tā ir mana dzīve! Tā arī viņa man saka. Un tad es saku – jā, jā, es klusēju. (smejas)
Kas notiek pēc tam
Ikvienam aktierim pie meistarības pieder domāt par to, kāda ir tēla biogrāfija, pirms viņš parādās uz skatuves. Bet cik bieži tev nākas domāt par to, kas ar šo tēlu notiek pēc tam? Un to gribētu pajautāt tavas pašas pirmās lomas sakarā – proti, tu teātrī ienāci ar Rias lomu "Tumšajos briežos". Riai toreiz bija 14 gadi, tagad viņai pēc maniem aprēķiniem ir 36 gadi. Ja ir – to mēs nezinām. Tāpat par Aiviju. Kas notiek tad, kad aizveras priekškars un mēs aizejam mājās? Viņa aizbrauc kopā ar mazo Čārlzu vai neaizbrauc? Bet vispirms par Riu – vai esi kādreiz domājusi, kāda izvērtusies viņas dzīve?
Par Aiviju viennozīmīgi varu teikt, ka viņa aizbrauc. Man tur nav pat variantu. Jo tas ir ļoti interesanti – savā ziņā pat neprofesionāli, kas notiek ar mani kā aktrisi, kad nonāku no savas pēdējās ainas, kur visa pasaule ir sagruvusi.
Es tur sēžu aiz skatuves, raudu, un vienmēr pie manis nāk Elīna Vāne ar glāzi ūdens, lai es saņemtos iziet uz pēdējo parādīšanos pirms paklanīšanās. Tas ir tas, kas notiek ar Māru Menniku – ka es tur tā lēnām atgriežos sevī.
Bet Aivija pilnīgi noteikti aizbrauc tālu, tālu prom no viņiem visiem. Jā, un viņa ir laimīga, par spīti visiem. Bet par Riu neesmu domājusi, kaut ik pa laikam atceros viņu, protams. Sevišķi tagad, kad teātrī ienāk jaunie. Šad tad – gribi negribi – jau padalies ar to, kā tev ir gājis un kas noticis, un es redzu viņos sevi. Kā es sevi plosīju, kas ar mani notika pirms izrādes, izrādes laikā, pēc tam. Kā es vārtījos grimētavā pa grīdu, mokās ciezdama un raudādama, un nezinādama, kur rast mieru, izskrējusi visus mežus. Tagad, kad salīdzinu, tas, protams, ir ar smaidu. Bet kad ieraugu, ka [ar jaunajiem] notiek tieši tas pats, man liekas, tas ir normāli – tas ir ceļš, kuram jāiziet katram pašam cauri.
Ria... Nu, man tomēr šķiet, ka nekā laba tur nav. Domāju, arī savos trīsdesmit sešos gados viņa dzīvo, bet šis ir tas gadījums, kad bērnības un pusaudža gadu traumas ir pārāk spēcīgas, lai dzīve būtu tāda, kādai tai būtu jābūt. Tas ir interesanti – simt izrādes, man liekas, mēs nospēlējām, bet
teksti turpina dzīvot – ik pa laikam manī atskan kaut kāda frāze – ka "sliktāk vairs nevar būt" un ka "gribu dzīvot citādāk, nekā cilvēki dzīvo". Un tad saproti, ka tas vienkārši tevī ir iekšā un tu nekur nevari likties.
Tā ir tik spēcīga luga. Es arī varētu turpināt. Opis saka – "kā ir, tā ir" vai "kā tu domā dzīvi nodzīvot, sirdi rokās nepaturējis"...
Un vēl – kad ir pārāk karsts ūdens, atceros, ka "mana āda ir kā pastalas".
Bet vai tev sanāk domāt par savu varoņu pēcizrāžu biogrāfijām?
Tagad, pēc šīs sarunas, es noteikti par to padomāšu – iespējams, visu atlikušo mūžu. Jo tas tiešām ir ļoti interesanti. Par to, kas noticis pirms tam, protams, domājam vienmēr, bet par to, kas pēc tam, gan reti domāju – palieku tajā sajūtā, kas notiek izrādē.
Man tas liekas būtiski – padomājot par to, kā varētu būt, varbūt atrastos vēl kādas nianses tieši izrādes laikā. Man kā lugas tulkotājai šķita, ka viņa tālāk par staciju neaizies… Tāpēc arī ļoti interesanti par to domāt. Man liekas, kaut ko cilvēkā var aizlauzt tā, ka viņš var sacelties uz to vienu brīdi, bet patiesībā viņam nav vairs tik daudz enerģijas, spēka, lai kaut ko kardināli dzīvē mainītu.
Pēc četrdesmit viss tikai sākas!
Bet, runājot par jaunajiem aktieriem un jūsu trijotni, – vai un cik lielā mērā tevi stiprina vai arī bažas rada tas, ka nu jau esat vidējā paaudze? Ja pirms tam vēl varējāt lolot kādas ilūzijas, tad, ienākot jaunajam kursam, ir diezgan skaidrs, kurā vecuma un lomu kategorijā iedalāties. Ko aktieriski tas nozīmē, ka tu kādam posmam esi pielicis punktu un skaties uz nākamību? Kāda ir sajūta – būt vidējās paaudzes aktrisēm Valmieras teātrī?
Redzi, te laikam ir tā dīvainība, ka
es, tāpat kā, pieļauju, daudzi aktieri, gadu ziņā esmu "aizmirsusies". Dzīvē vēl nejūtos kā vidējā paaudze, līdz ar to arī uz skatuves tā nejūtos, un tas laikam ir tas posts…
Ar prātu, protams, apzinos, ka tas tā notiek, bet nekādā veidā neuztveru to sāpīgi. Īpaši jau tad, kad atceros – savulaik spēlēju Sarkangalvīti, un Oļģerts Kroders kā dublanti Ināras Ieviņas vietā ielika Elīnu Vāni… Tā ka Elīna spēlēja manu māti jau pirms divdesmit gadiem. Jā, man pašai jau diezgan daudz bijušas arī mātes lomas. Bet nekādā veidā mani tas neuztrauc.
Kā mūsu mīļā aktrise Ruta Birgere ir teikusi – Māriņ, tev tikai pēc četrdesmit viss sākas! Un arī pēc sešdesmit tie skaistākie gadi vēl tikai priekšā. Tā jau ir – katrā vecumā ir sava bagātība un skaistums.
Vienīgais – es nesen Ievai Puķei prasīju: kā tu domā, vai tie jaunie uz mums skatās kā uz tādām tantēm? Un Ieva teica – noteikti... (smejas) Mēs jau tā nejūtamies, protams, absolūti nejūtamies! Vienkārši cerams, ka būs kāds blakus un laicīgi pabrīdinās, ka ir lietas, ko nevajag darīt. Bet citādi – tas mani nesatrauc. Mēs visas arī esam stipri atšķirīgas un nekad neesam izjutušas savstarpējo konkurenci. Tāpēc arī runāju par to, cik liels prieks, ka varam būt kopā atkal uz skatuves. Runājot arī par Aivijas lomu – man tajā blakus ir Rihards Jakovels, kurš ir ļoti sirsnīgs un labs partneris. Kā Elīna reiz teica – ja viņai Rihards ir partneris, tad viņa varot nospēlēt šo lomu atmuguriski un rāpus, un tas tiešām tā ir.
Bet faktiski šim jautājumam ir konteksts, jo līdzās jaunajiem aktieriem ienāk arī jaunie režisori. Nerunāsim par kādām iebildēm, ko prasa skola, kamēr tu iemācies kādas lietas noformulēt un pateikt, ko īsti gribi no aktiera. Bet kas ir tas, ko vidējās paaudzes aktieris var paņemt no jauna režisora? Vai arī tu, vidējā paaudze, esi tikai devēja radošajā procesā? Tu šobrīd mēģini pie jaunā režisora Henrija Arāja.
Pilnīgi noteikti esmu arī ņēmēja! Pirmkārt, tā mums zināmā veidā ir iespēja atgriezties skolas laikā, atgriezties pie kādām ābeces lietām, pie tā, kas mums mācīts. Šis tas ir piemirsies, un tas ir ļoti svētīgi, ja ir tāda iespēja atcerēties. Protams, nāk līdzi jaunā režisora enerģija, entuziasms, ar kādu viņš metas darbā. Un te nu rodas tā sajūta, ka es saprotu vai vismaz varu nojaust, kā viņš jūtas un ko viņš vēlas, tikai es ar savu pieredzi zinu, kā to izdarīt vieglāk, bez mocībām, vienkāršāk. Bet es to nedrīkstu teikt, jo tas ir viņa ceļš, un viņam tas ir jāiziet.
Un man, ja esmu uzaicināta piedalīties kā ceļa biedrs šajā ceļā, dažos brīžos jāpaklusē un jāļauj viņam pašam iet šis ceļš, kaut dažkārt man liek nest smagas somas.
Bet tas ir jādara, tas vienkārši tā ir jādara! Tas ir iemesls, kāpēc pieķeros grāmatām par aktiermeistarību, jo pēkšņi gribu sajust, kādā valodā viņš runā, lai varu tajā pašā valodā viņam atbildēt un lai viņš mani dzird. Līdz ar to tas vien jau ir vērtīgi.
Viens grib lasi, cits – bukstiņputru
Un visbeidzot – pie tās prieka tēmas, par kuru tu tik bieži runā. Uz komēdijām jeb traģikomēdijām, par kurām skatītāji zālē priecājas, režisorus ir tik ārkārtīgi grūti pierunāt... Es ar to saskaros savā ikdienas darbā. Un nav tā, ka aktieriem nepatiktu tādas lomas spēlēt. Kā tev šķiet, kāpēc tik reti publikas gaidas tiek apmierinātas? Kāpēc mēs tik reti domājam par cilvēkiem, kas to vēlas skatīties? Tu, protams, neesi vainīga, ka režisori neiestudē komēdijas, bet kas ir tavs impulss – būt uz skatuv es komiskajā vai raksturlomā? No kā tu šādos darbos gūsti gandarījumu un prieku?
Man ļoti patīk cilvēkiem sagādāt prieku – tu to zini. Reiz man viens gudrs teātra cilvēks teica, ka komēdijas netiek iestudētas tāpēc, ka režisoriem vajag apmierināt savas ambīcijas. Tas mani kaut kādā veidā nomierināja. Es absolūti tam piekrītu!
Man arī Henrijam Arājam vienbrīd gribējās pateikt – ja gribi, lai tevi tauta mīlētu, uztaisi komēdiju! Ja tev ir svarīgi, ko domās cilvēki. Viņi priecāsies, ieraugot tavu vārdu afišās...
Bet viņiem, šiem jaunajiem, ir savi meklējumi, un tas ir saprotams. Reiz pirms izrādes frizētavā smējāmies – cik tas būtu jauki: lai cilvēkus iepriecinātu, vienu sezonu, piemēram, rādīt tikai komēdijas. Tā, lai viņiem tiek. Lai cilvēki ir priecīgi. Ja es būtu teātra vadībā, man šķiet, es teiktu – lūdzu, nu darām tā, jo cilvēki tik ļoti to gaida. Un to arī ļoti jūt, spēlējot drāmu vai jebkādu nopietnu gabalu – ka cilvēki gaida tos brītiņus, kuros viņi var iesmieties. Tas ir ļoti vajadzīgs – man šķiet, ka tauta būtu mums ļoti pateicīga. Bet es arī saprotu, ka katram vajadzīgs savs – viens grib grilētu lasi, cits – bukstiņputru.
Bet veselu sezonu komēdijas – tas nebūtu tāpat kā pārtikt tikai no lauku tortes un putukrējuma?
Protams, ka būtu, – tieši tāpēc jau smejoties mēs to teicām. Vispār esmu ļoti laimīga, ka šos gadus esmu bijusi un esmu Valmieras teātrī, kur mums ļoti ilgus gadus repertuārā bijusi klasika. Tagad mazāk, bet tas ir fantastiski, ka tā bija! Jo klasikā jau ir viss – tur arī tu spēj atrast šos prieka brīžus. Kā Aigars Vilims man reiz teica – teātris ir rotaļa. Un tas ir tik ļoti svarīgi, ka mēs visi kopā gribam to darīt – veidot rotaļu: vai tā būs bēdīgāka vai priecīgāka, bet tieši – kopā. Tas, par ko esmu aizdomājusies un daudz par to esam runājušas arī ar Ievu Puķi un Elīnu Vāni – ka
ir ļoti svarīgi, lai teātrī mēs katrs darītu savu darbu. Es apzinos to, ka ļoti vēlētos spēlēt kādā gruntīgā komēdijā. Tas ir vairāk nekā skaidrs. Bet ir arī ļoti svarīgi, lai būtu tādi režisori, kas spēj izveidot šīs komēdijas,
un par to esmu milzīgi pateicīga Edmundam Freibergam, kurš pie mums ir ieradies un kurš to dara. Mēs esam ļoti laimīgi, ka pie mums atkal ir vecmeistars, pēc kā bijām kādu brīdi noilgojušies – savulaik bijām izlutināti ar viņiem, un tagad, kad kādu mirkli mums viņu nebija, mēs
Edmundu Freibergu sagaidām ar atplestām rokām. Esmu laimīga. Kā viņš pats ir teicis – viņam vairs nekas nav jāpierāda. Viņš ir tas, kurš spēj dot – dot aktieriem, dot skatītājiem, tik daudz nedomājot par sevi.
Pietiekami klasisks teiciens ir tas, ka cilvēki raud par vienām un tām pašām lietām, viņiem sāp viens un tas pats, bet smejas tomēr par ļoti atšķirīgām lietām. Humora izjūtas atšķiras. Droši vien tam ir dažādi iemesli, sākot ar nacionalitāti: kāpēc viena tauta smejas par to, bet cita – par kaut ko citu. Ņemot vērā tavu pieredzi un arī to, ka Valmieras teātris ar viesizrādēm ļoti daudz brauc pa visu Latviju – vai tu kā aktrise no skatuves jūti, kas cilvēkus sasmīdina vai iepriecina?
Protams! Ir daļa skatītāju, kas smejas vienmēr. Bet interesanti arī, kāda publika iegadījusies attiecīgajā izrādē. Mums bija konkrēts piemērs. Devāmies nedēļas izbraukumā ar iestudējumu "Kaķis uz nokaitēta skārda jumta". Spēlējām to katru dienu, un tik izteikti varēja just, kā kurā vietā šo izrādi uztver.
Vienā pilsētā pēkšņi mums likās, ka spēlējam komēdiju... Visu izrādi publika smējās, pa vidu aplaudēja, un mēs domājām – vai tiešām spēlējam to pašu izrādi?!
Nekad tā nebija bijis. Tā bija milzīga zāle, un nebija tā, ka būtu kāds kolektīvs skatījies, nē. Tieši tāpat mums bija ar izrādi "Apjukums" Viestura Meikšāna režijā, ko spēlējām Valmierā. Tā ir absurda dramaturģija, par ko bieži mums savulaik jautāts – kā nu jums Valmierā šī izrāde aizies, te jau lauku cilvēki... Un šie "lauku cilvēki" smejas par absurdo dramaturģiju! Aizbraucām ar to uz Rīgu, pie "inteliģences", un viss aizgāja pilnīgā kapa klusumā – nesaprata.
