Ciešā tuvumā ar skatītājiem Dailes teātra jaunajā Stikla zālē ieskanas atkailinātas dvēseles stīgas, vientulība, sapņi un dzīves pretrunas. Aktieris Aldis Siliņš stāsta:
"Tāpat kā Kamerzālē šeit jūt skatītāju, un tas ir cita veida kontakts, cita veida komunikācija, ka tu jūti katru elpu vai garlaicības brīdi, žāvu.
Es kā aktieris to jūtu, šīs saikne ir ļoti tuvu. Un, ja es to jūtu, esmu pārliecināts, ka arī viņi jūt, vai es mānos vai saku patiesi."
Viņš arī pauž, ka tēls ir savijies kopā ar pašu un liek domāt par savu vecumu.
Režisors Henrijs Arājs atklāj, ka stāsts beigu beigās nav par kontrabasistu: "Stāsts ir par jebkuru no mums, kas ir attapies kaut kādā dzīves posmā un skatās, ka ir tā, bet varēja būt citādāk. Kontrabasista tēls ir diezgan pretrunīgs, ja mēs dzirdam tekstā kaut ko vienu, un viņš saka, ka ir samierinājies ar savu likteni, skaidrs, ka tur apakšā ir pat riebums pret to, kā ir. Skaidrs, ka viņš nav samierinājies ar to, ka dzīve ir tāda. Un dejotāji ir spēcīgs atsvešinājuma elements, kas pagriež visu šo izrādi citādāk, ka ārējā pasaule ap viņu nav tāda, kādu viņš to iztēlojas Kaut kādā ziņā viņš pat melo sev. Dejotāji ir ļoti labs veids, kā iedot [līdzīgi] kā Brehta teātrī bija – atsvešinājumu, kas iedod mums kādu komentāru par skatuvisko darbību, ko mēs dzirdam, un kā kustība pat kontrastē vārdam un nevis paskaidro vārdu, bet kā kustība iet pretrunā vārdam."
Savukārt izrādes otrajā daļā režisore Laura Upeniece īstenojusi Dailes teātra direktora Jura Žagara ideju izveidot monoizrādi aktrisei Ērikai Eglijai-Grāvelei, kurā viņa varētu izpausties gan aktieriski, gan vokāli. “Dziesmās tukšai vietai” ar dzīvo mūziku četros stāstos savijas vienkāršo sieviešu sastapšanās ar kādu no pasaules mūzikas zvaigznēm – Edīti Piafu, Džūdiju Gārlendu, Patsiju Klainu un Billiju Holideju.
"Tā ir tāda pašai satikšanās ar sevi. Tāda monoizrāde man nekad vēl nav bijusi, ar dziesmām, kas ir man tāds ļoti sirdij tuvs pasākums. Tas arī ir tas grūtākais, ļoti daudz jautājumu pašai sev bija," atklāj Ērika Eglija-Grāvele.
Režisore Laura Upeniece stāsta, ka viņu interesē "parasto" cilvēku stāsti, tajos var atrast ko saistošu. Izrādi veidojusi par saņemšanos piepildīt savus sapņus. Viņai ļoti svarīgi bija izrādē iekļaut dzīvo mūziku.
