Izstādē Andris Freibergs turpina 2016. gada operas iestudējuma ”Iemūrētie” tēmu, kas vēstīja par Gaismas pils celtniecību – cik pa dienu uzceļ, tik pa nakti sabrūk, un saskaņā ar mītu, lai celtne turētos, ir jābūt upurim, par kuru kļūst arhitekta un bibliotekāres nedzimušas bērns un mīlestība.
Operas finālā mākslinieks īstenoja pats savu “mazo uzdevumu” – “Kāpnes uz debesīm”, kādu daudzu gadu garumā bija devis pirmā kursa studentiem Latvijas Mākslas akadēmijā.
Izstādē “136 kāpieni” Freibergs gan ideju attīstījis tālāk.
“Es atļāvos būt drusku režisors, man negribējās nokopēt to, kas bija operā uz skatuves… Kaut ko darīt pēc likumiem, ko diktē pati izstādes telpa un izstādes formāts,” stāsta mākslinieks. “Es sapratu, ka man jāizgudro savas, Freiberga trepes, šis modelis ir kāpnes augšā.
Parasti kāpnes aizved uz kaut kurieni, uz dzīvokli, biroju, vai kāpnes uz debesīm aiziet. Bet manas trepes augstākais punkts ir šeit un pēc tam ved atkal lejā. Tad ir baltā puse, parādes puse, kāda ir ļoti daudzām kultūras iestādēm, tai skaitā Mākslas muzejam vai arī operai, un ir… dienesta trepes.”
“Arsenāla kāpņu sākumā ir gaismas laukumiņš, kurš nozīmē, kā Anita Vanaga rakstīja katalogā: “Kur notraust ikdienas putekļus”. Es praktiskāk saucu - par kājdeķīti vai kājslauķi. [..]Tā metafora – gaismā noslaucīt kājas un tad nākt iekšā,” atklāj Andris Freibergs.
Kāpiena augšā meistars skatītājiem sagādājis vēl vienas kāpnes, nevajag kautrēties un tās apiet, bet droši soļot pāri, tā piedaloties Andra Freiberga scenogrāfiskajā izrādē.
Freibergs stāsta, ka pamatā ir ideja par kalnu un trepēm kā kalnu.
“Ļoti svarīgi ir to kalnu sacerēt no jauna un lai tā mana autorība piedalās, lai tā nav parafrāze par kalnu vispār, jo kāpnes kā tādas uz skatuves ļoti patīk režisoriem, tur ērti kārtot mizanscēnas, arī idejas un metaforas labi strādā, var kāpt augšā lejā, var to šaha spēli izdarīt bez lielas radošas piepūles,” pauž mākslinieks.
Freibergs atzīst, ka viņu ilgi nodarbinājis jautājums: "Vai es esmu scenogrāfs vai tēlotājmākslinieks, uz kuru pusi mana profesija lielāku lauku ieņem?"
Viņš atzīst, ka, gribot negribot, teātris tomēr esot viņa zona. "Tajā pašā laikā skatuves telpa un telotājmāksla ir tā, kas visu akumulē un satur kopā," stāsta Freibergs. Viņš uzskata, ka daudzie saņemtie apbalvojumi lielākajā no scenogrāfijas mesēm - Prāgas kvadriennālē - pamatojami tieši ar viņa spējām tēlotājmāksā. Gleznošana, zīmēšana, proporciju izjūta, līnijas un gaismēnas - tas viss teātrī ļoti palīdzot.
Freibergs ar telpu strādā kā ar aktīvu spēlētāju – gan teātrī, gan ikdienā – viņš to padara par aktīvu sarunu biedru:
“Es telpu mēģināju kaut kādā veidā teatralizēt… izmantot telpas psiholoģiju, lai viņu padarītu juteklisku. [..] Tā telpa piedalās spēlē, nav tikai sienas, kur uzkārt gleznas, viņa ir kā spēlētājs.”
Ilgus gadus strādājot Latvijas Mākslas akadēmijā, Andris Freibergs pirmā kursa studentiem regulāri deva vienu un to pašu uzdevumu – izdomāt savu personisko versiju par “kāpnēm uz debesīm”. Kopš pagājušā mācību gada Freibergs vairs nav Mākslas akadēmijas pasniedzējs – viņš saka, kā atzīst, nedaudz ar nostalģiju: “Es pats saprotu, ka tā ir ļoti liela atbildība, jo jauno mākslinieku likteņi lielā mērā atkarīgi arī no manis, tā ir investīcija ilgtermiņā. Man likās, ka pareizāk ir - teātris vispār pieder jaunajiem.” Mākslinieks arī norāda, ka Mākslas akadēmijas jaunie talanti esot izcilās rokās, jo tur turpina strādāt Monika Pormale un Reinis Suhanovs.
