Moderna teātra dzimšana
19. novembris pirms 100 gadiem uzskatāms par Dailes teātra dibināšanas datumu. To atklāja ar Raiņa lugas "Indulis un Ārija” iestudējumu, kas bija Eduarda Smiļģa pirmā režija. Dailes teātris darbu sāka ar milzu entuziasmu. Eduarda Smiļģa un Dailes teātra teorētiķa Jāņa Munča sadarbībā veidots formas teātris, kurā valda aktieris, kustība un ritms. Pēc četriem teātra darbības gadiem 1924. gadā pie Dailes teātra tika izveidota 1. studija. Līdz mūsu dienām tādas pavisam ir deviņas.
Dailes teātra gadimts
1920. gada 19. novembrī tika dibināts Dailes teātris. Pamatus jauna veida teātrim lika Eduards Smiļģis un Jānis Muncis, kurš pie teātra izveidoja studiju jaunu aktieru uzņemšanai.
Par pirmo un otro aktieru studiju lasi šeit.
Par trešo aktieru studiju lasi šeit.
Par ceturto un piekto studiju lasi šeit.
Par sesto un septīto studiju lasi šeit.
Par astoto un devīto studiju lasi šeit.
“Induļa un Ārijas” pirmizrādes vakars pienāca drēgns un nemīlīgs. Teātrī bijis tik auksts, ka lugas autors, teātra literārais direktors Rainis, kurš apsaldējies, vēlējies iet skatītāju zālē mētelī, ko vietu ierādītājas gan negribējušas pieļaut. Starpgadījums tomēr nokārtojies. Rainis ar izrādi esot bijis ļoti mierā. Teātra zinātnieks un Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāstīja, ka Rainis novērtējis režisora darbu un palīdzējis Smiļģim nonākt teātra mākslinieciskā vadītāja amatā: “Pēc arhīvu materiāliem ir rakstīts, ka trešajā direkcijas sēdē Rainis ir teicis, lai direktori ieceļ Eduardu Smiļģi. Rainis to vienu sezonu nostrādāja Dailes teātrī un aizgāja uz Nacionālo teātri par direktoru, redzot, ka ir Eduards Smiļģis un Jānis Muncis. Rainis jau teātri kā institūciju, kā organismu nepazina.
Nu un Smiļģis, manuprāt, ir tā personība, kura sākumā tandēmā ar Munci ārkārtīgi spēcīgi darbojās, jo viņiem bija viens vizuāls un idejisks priekšstats par to, kādam ir jābūt teātrim."
Siliņš arī skaidroja, ka Smiļģa un Munča vīzija par teātri sakrita. Smiļģis jau pašā sākumā fiksētajās deklarācijās uzstāja un jauna tipa teātra veidošanu: “Nost ar naturālismu, lai dzīvo forma, bet forma nevis tajā vienkāršākajā veidā, bet forma tajā teatrālajā, izteiktajā veidā. Arī viņu moto: “Vienkāršība, skaidrība, kaislība”, tā jau nav radusies tā, ka viņi apsēdušies un pateikuši, tas ir pēc tam noformulēts.”
Dailes teātra pirmā studija
Sākotnēji Smiļģis darbojās kopā ar Jāni Munci, un tieši Jānis Muncis mudinājis veidot Dailes teātra studiju.
Lai arī Dailes teātris darbu sāka ar milzīgu entuziasmu, aktieru, kas sevi apliecinājuši, nav daudz – tāds ir pats Eduards Smiļģis, Gustavs Žibalts, Tija Banga.
Dailes teātra pirmā studija tika izveidota 1924. gadā, un tajā pieteikušies ap 180 cilvēku. Studijas izveidi ietekmēja gan tas, ka Jānis Muncis bija saskāries ar studiju darbu Krievijā, gan praktiska nepieciešamība papildināt trupu.
“Studijas vadītājs ir Muncis, ne jau Eduards Smiļģis, jo Eduards Smiļģis nekad nodarbības nav vadījis. Un Emīls Mačs jau bija pedagogs arī šajā pirmajā studijā,” skaidroja Siliņš.
Trīspadsmit pirmās studijas aktieru tika uzņemti teātrī kā honorāristi vai ārštata aktieri. No tiem Jānis Siliņš izcēla Artūru Filipsonu kā īstenu Dailes teātra tēlu vēlākos gados. Viņa lomu sarakstā arī Lāčplēsis Raiņa lugā "Uguns un nakts”, Spīdolas lomā – Lilita Bērziņa.
“Smiļģis kopā ar kolēģiem tomēr ieraudzīja, kuri aktieri viņiem kā tēli vai, kā Rainis teica – rīki, kādā izrādē ir nepieciešami,” atzīmēja Siliņš.
Dailes teātra otrā studija
Stāsts par Dailes teātra 2. studiju ir stāsts par tādām teātra personībām kā Vija Artmane, Eduards Pāvuls, Harijs Liepiņš, Valentīns Skulme un citām. Šīs studijas audzēkņus uzņēma 1946. gadā, taču izmēģinājuma uzņemšana bijusi jau gadu iepriekš, tad pat, kad Drāmas teātris uzņēma savus audzēkņus.
Arī otrās studijas sastāvā uzņem trīspadsmit jaunu aktieru.
Aktrise un režisore Venta Vecumniece kādā intervijā atcerējās, ka studijas dalībnieki bijuši ļoti gaidīti, jo pēc kara, izsūtījumiem, trimdas, nebija jaunu aktieru.
Arī sirsnība, labi vārdi viņai palikuši atmiņā, it sevišķi no vecākās paaudzes.
Eduards Pāvuls un Vija Artmane bija studijas jaunākie aktieri – abiem bijuši tikai sešpadsmit gadu. Jānis Siliņš citēja Vijas Artmanes atmiņu fragmentus par iestājpārbaudījumiem studijā, kuros aktrise stāstīja, ka izvēlējusies lasīt Edvarda Virzas “Straumēnus” un skaitīt Friča Bārdas dzejoli “Svešinieks”, nezinot, ka šie autori tajā laikā nebija atzīti.
Jānis Siliņš arī deva ieskatu protokolu izrakstos, kuros atklājas gan rūpes, gan arī pasniedzēju diskusijas, vienošanās un pārdomas par dažādiem studentiem. Neskatoties uz to, Siliņš norādīja, ka otrās studijas aktieri veido Dailes teātra zelta fondu, lielo piecinieku, kurā ir Vija Artmane, Rasma Roga, Eduards Pāvuls, Harijs Liepiņš un Valentīns Skulme, piebilstot: “Otrā studija pavērsa Dailes teātri tajā zelta griezumā.”
