Bezsirdīgā atklātība
Kustību izrādes "Ļoti labas minūtes" iedvesmas avots kustību māksliniekiem un izpildītājiem Elīnai un Rūdolfam Gediņiem ir grāmata "Maskavas dienasgrāmata". Tās ir viena no divdesmitā gadsimta spilgtāko domātāju – ebreju izcelsmes vācu filozofa Valtera Benjamina (1892-1940) – piezīmes par Maskavā pavadīto laiku 1926./1927. gadā. Turp domātājs bija devies, lai nopelnītu ļoti labās minūtes divatā ar Asju jeb Annu Lācis (1891-1979), latviešu izcelsmes teātra režisori, ar kuru nejaušības kārtā vai likteņa vadīts bija iepazinies 1924. kādā Kapri salā, palīdzot sievietei iegādāties mandeles un nogādāt tās uz mājām (tiesa, turzu saturu turpat neveikli izberot zemē).
Benjamina tuvs draugs Izraēlas filozofs, vēsturnieks Geroms Šolems šīs piezīmes nodēvē par nedezinficētu tekstu, saucot to par vispersonīgāko, caurcaurēm un bezsirdīgi atklātu dokumentu, kas vēsta par svarīgu Benjamina dzīves nogriezni. Lasāma šī dienasgrāmata, kura tapusi par liecinieci ne vien pāra attiecību ģeometrijai, bet arī divdesmitā gadsimta divdesmito gadu Maskavas konstrukcijām, kļuva tikai pēc Asjas nāves.
Saklausot šajās piezīmēs mīlestības tektoniku, Gediņi pārvērta šīs piezīmes kustību dramaturģijā, ar kuru tālāk vizuālās dramaturģijas radīšanai iedvesmoja vēl vienu pāri – Kristu un Reini Dzudzilo. Kā liecina izrādes kabatas formāta programmiņā divkārt nostrīpotie pirmizrāžu datumi, tas licis rūdīt pacietību, profesionalitāti un pašu attiecības divus gadus. Vēl viens gājiens un "Sieg!". Te nu izrāde "Ļoti labas minūtes" beidzot ir piedzimusi.
Kinētiska glezna
Dailes teātra Lielajā zālē, iestājoties tumsai un nozibsnījot sarkanu domino punktiņu kombinācijām, skatītāja priekšā paveras skats uz sarkanu kubu kā saspēle ar avangardista Maļeviča sarkano kvadrātu. Tam sānos, kā kāršu kavā izvietoti balti lielizmēra simboli "V" – augšup un lejupvērsti, varoņu iniciāļi. Pats kubs tiklab var būt metamais kauliņš ar ierakstīto neprognozējamību, bet tikpat labi arī maza, sarkana, samtaina dārglietu kārbiņa, kādā varētu būt paslēpts bildinājuma gredzens, ja reiz stāsts par attiecībām.
Kļūda. Telpiskajam priekškaram paceļoties, nokļūstam kuba iekšienē. Telpā, kura atgādina cīņas laukumu, bet vienlaikus no pārējās pasaules norobežo pāri – mēteļos, dūraiņos un vateņos ievīstīto Elīnas un Rūdolfa Gediņa iemiesotu sievieti un vīrieti. "Šeit mēs pirmo reizi uz dažām minūtēm palikām vienatnē zem viena jumta," raksta Benjamins 9. decembra piezīmēs "Maskavas dienasgrāmatā". Ainu pa ainai izpildītāji loba nost kārtu pa kārtai, iekarstot attiecību spēlē un tuvojoties viens otram. Zem biezās kārtas pakāpeniski atklāj baltām strīpām rotātus sarkanus treniņtērpus, vēlāk jau sarkanus, pieguļošus peldkostīmus.
Kubs ar pārsteigumu ir iecienīts scenogrāfa Reiņa Dzudzilo paņēmiens teātra un attiecību spēles laukumam, piemēram, baltais, logu izcaurumotais, trīsstāvīgais kubs "Hedas māja" Andrejsalā. Toreiz, 2011. gadā, skatītāji, katrs pa savu logu, ieskaujot aktierus no visām četrām pusēm, reiz varēja noraudzīties Ibsena radīto varoņu attiecību nogriežņos. Turpretī vēlāk Valmierā tapa "Raudupiete" (2013) grozāms kubs, eksponējot uz katras no četrām sānu skaldnēm citu ainu un pārsteidzot ar "pildījumu" – kapu smiltīm. Balts, mūzikas piepildīts kubs, kurā ļauts iekāpt, bija arī pāra instalācija "ZRwhdZ" (2019), ko dēvēja arī par milzu mūzikas lādīti.
Pasaulē, kas ir tik pilna ne vien ar vārdisko, bet arī ar vizuālo troksni, minimālisms ir tas, kurš ļauj atgūt elpu un vienlaikus liek apbrīnā sastingt. Skaistais ir precizitātē.
Apzināties telpu un laiku, kurā esam, un vienlaikus piešķirt šai telpai daudzslāņainību. Veidojas saspēle starp formu un telpu. Tas Dzudzilo pārim, ko teātra kritiķis Normunds Naumanis savulaik nodēvēja par "telpogrāfiem", izdodas bez sānsoļiem, neatsakoties no domas tīrības, vienlaikus atstājot vietu skatītāja domai.
Taču sānsolis, nenoliedzami, ir pati kustību izrāde "Ļoti labas minūtes" uz Dailes teātra Lielās skatuves, laužot ieradumus un atklājot ceļu uz laikmetīgā teātra daudzpusību.
Teksta vietā uz Latvijā lielākās teātra skatuves galvenajā lomā ir Dzudzilo pāra veidota vizuāla, kinētiska glezna mijiedarbē ar drosmīgiem Gediņu pāra kustību triepieniem, kam gaismēnas pieliek un ko tumsā ierāmē gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš.
Uzdevums ģeometrijā
Gaiss ir sastindzis. Adatai nav kur nokrist. Tik pilna ir telpa. Ainava ir piesātināta, bet kaila. Aizturēta skatītaju elpa un tikai daži ventilācijas klikšķi, kuri atduras pret skatuves klusumu. Šķiet, ka pat no 11. rindas var sadzirdēt sviedru lāsītes pakšķi, niansētu nopūtu, žestu švīkstoņu līdzīgi gulbju spārniem pārlidojumos, čīkstošo grīdu. Pat mūzika šai tumīgajā spriedzē top lieka. Ritmu diktē kustības, nevis otrādi. Domino kauliņu klaboņa uz "tumbočkas" kā starpspēle pirms nākamo kaislību viļņa.
Spilgti sarkanais ir gan revolucionārpolitiskais laiks, kurā dzīvoja izrādes varoņi latviešu izcelsmes teātra režisore Asja Lācis un ebreju izcelsmes vācu filozofs Valters Benjamins, tikpat spilgti sarkanas ir arī kaislības, kuras virmo šai kubā. Sarkanais ļauj nolūkoties uz attiecībām, noņemot divdesmitā gadsimta divdesmito gadu politisko uzslāņojumu un depersonalizējot redzamo pāri, vai tieši pretēji noraudzīties, kā sociālpolitiskais fons sakarsē attiecību plaknes.
Ģeometrija ir klātesoša ne tikai kustībās, bet arī skatuviskajās formās, pašiem izrādes māksliniekiem atsaucoties uz 1915. gadā Krievijā Kazimira Maļeviča aizsākto supremātismu jeb tādu mākslas kustību, kurā būtiskas bija tieši vienkāršākās ģeometriskās pamatformas kā kvadrāts un aplis. Skatuves risinājumā kuba asums līdzāspastāv ar apļu plūdumu.
Robustums mijas ar maiguma uzplaiksnījumiem kā mēģinājumi tuvoties tuvāk gan fiziskajā, gan domu telpā, kurā abi varoņi ir ieslodzīti.
Kā 16. decembra piezīmēs raksta Benjamins savā "Maskavas dienasgrāmatā": "Kad viņa ienāca, gribēju viņu noskūpstīt. Neizdevās, kā jau lielākoties."
Ainu no ainas kā galīgā laika atskaite gan dzīvē, gan domino spēlē iezīmē lielizmēra cipari. Tie kļūst par multimediju platformu – atsevišķas frāzes vai vārdus izrunājošu, atkārtojošu ekrānu. Krievu un vācu valodā. Divas vēsturiskas sociālpolitiskās un kultūrtelpas, kuras satiekas cīņā izrādē un ir satikušās cīņā arī Latvijas teritorijā, piešķirot valodu izvēlei vēl vienu nozīmes slāni. Asja dzīvo starp šīm trim – vācu, latviešu, krievu – kultūrām, bet Benjamins cenšas saprast gan Rīgu, gan Maskavu. Tuvoties svešajam, lai saprastu un varbūt iemīlētu to.
Asjas Lācis pretrunīgi vērtētai personībai ekspozīcijas veltījis kurators Andris Brinkmanis, tiecoties ne vien atklāt viņas saikni ar Rietumu intelektuāļiem, kā tas bija redzams izstādē Vācijā Kaselē laikmetīgās mākslas skatē "documenta" (2017), bet arī izgaismot Asjas Lācis neatkarīgo, tam laikam avangardisko domāšanas veidu Rīgas ekspozīcijā "Asja Lācis. Avangarda inženiere" (2019). Ja izstādēs kurators tiecās mainīt priekšstatu par Asju kā liktenīgo sievieti ietekmīgiem tā laika domātājiem un māksliniekiem vīriešiem, atklājot viņas domu oriģinalitāti un neatkarību, kura vēsturisku apstākļu dēļ joprojām nav līdz galam novērtēta, tad izrāde "Ļoti labas minūtes" ieslīd atpakaļ attiecību maršrutos. Portretē šo divu intelektuāļu attiecības, bet vienlaikus vispārina, vispārcilvēcisko tās.
Vārdu horeogrāfiskums
Vai varu būt tik precīza kustībās, kā domātājs Benjamins bija precīzs vārdos? Šādu jautājumu, lasot "Maskavas dienasgrāmatu", sev uzdevusi Elīna, apbrīnojot Benjamina vārdu horeogrāfiskumu. Lai arī intervijā Elīna norāda, ka savā radošajā biogrāfijā neierakstīs Asjas lomu, tomēr kustību izrādē šī loma izpaužas, spilgti atspoguļojot šīs personības raksturu attiecībās ar vīriešiem. Emociju kamols. Ieturētība, kas provocē un padara traku vīrieti, liekot viņam sekot sievietei tā, kā to darīja Benjamins.
Šī sieviete varētu būt abstrakta, taču Asjas Lācis ekstravagance un aristokrātiski valdzinošais spēks izpaužas Elīnas iemiesoto kustību stāstā.
Izteiksmīgi. Tāpat kā Maskavas dienasgrāmatas ierakstu atbalsis nolasāmas Asjas kustību raksturā. Precīzi. Cietoksnis, kuru līdz galam Benjaminam tā arī neizdodas iekarot, sastopoties ar grāmatā piesaukto erotisko cinismu. Pat filozofa eseju krājumā "Vienvirziena iela" (1928) Benjamins titullapas veltījumā rakstījis, ka "Šo ielu sauc par Asjas Lācis ielu, kura kā inženiere to izlauzusi cauri autorā".
Abi kustību mākslinieki un izpildītāji, neraugoties uz attiecību dinamiku, spēj tajās ietvert arī pa veselīgai pilei pašironijas un komisma (īpaši skatienu dramaturģijā).
Jau Elīnas Gediņas (toreiz – Lutces) diplomdarbā "Melot nedrīkst izlikties" (2011), kurš, starp citu, arī bija skatāms Dailes teātrī, tiesa, toreiz Mazajā zālē, humors un pat absurditāte bija klātesoša stāstā par divu cilvēku attiecībām, horeogrāfiskā dramaturģijā pētot, cik tālu divi cilvēki var iet emocionālo spēļu vārdā. Attiecības kā stratēģiska spēle turpinās arī šajā kustību izrādē desmit gadus vēlāk.
Kustību mākslinieki un arī to izpildītāji Gediņi šajās minūtēs nodemonstrē plašu emocionālo un kustību paleti: no kokaina, lelliska robustuma un stīvuma līdz pārpasaulīgai plastikai sengrieķiski spartiskā ķermeņa dailē.
Skatienu horeogrāfija, kurai iespējams izsekot pat atrodoties Lielajā zālē. Skulpturālas mizanscēnas, kuras atklāj, cik iesprostoti esam savos ķermeņos. Arī to, cik trausli var būt emocionālie agregātstāvokļi, kad ārēji tiecamies būt vēsi, bet iekšā izvirst vulkāniskas ilgas pēc otra. Pēc tā, kurš ir tepat viena rokas pastiepiena attālumā, bet vienlaikus nedodas rokā. Retu reizi, uz pāris minūtēm, abu kustības top sinhronas, signalizējot par domu vienotību, bet visu pārējo laiku ir tuvcīņa. Abi ir ķildu varā, vienam pie otra laužoties un taustoties tumsā.
Benjamins 20. decembrī raksta: "Uzliesmoja neliels strīds, taču tad lūdzu viņu uzspēlēt ar mani domino."
Šī ir arī iekšēja cīņa, īpaši Benjamina prātā un ķermenī, starp šo lielo dižgaru un mazo, emocijās sapinušos vīrieti, kurš ilgojas ne vien pēc ierastās domino partijas, kas ļauj būt viens pret viens, bet arī pēc divdesmit četru stundu gulēšanas uz Asjas.
Par domino kauliņu baltiem rimbuļiem, uzvelkot tos priekšā sejai, kādā brīdī top arī viņi paši: meistarīga gaismas un plakņu sazobe izceļ ķermeņu palēnināto plastiku. Tā ir iegrimšana spēlē, vienlaikus tās dalībnieku personību izdzēšana, ļaujot to vietā iedomāties jebkuru citu pāri.
Kopdarba jauda
Izrāde iedarbojas maģiski – tur spriedzē un gaidās skatītāju.
Izrāde, kas uzdrošinās atteikties no mūzikas un liedz paļauties uz vārdiem, ievelk savā kaislību tumsā.
Saldās uzvaras kausa vietā pār Asjas augumu izrādes izskaņā nolīst zeltīta kleita, rotāta bārkstīm, kā atsauce uz pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem. Džeza laikmets, kurā par etalonu bija kļuvusi bezrūpīgā, jaunā, drosmīgā sieviete.
Šis dumpnieciskums un nemiera gars, kurš valdīja Asjā, ir dzīvs uz skatuves. Līdzās vīrietis, Benjamins, šīs sievietes apburts un divatnes noilgojies.
Pēc sešdesmit deviņu minūšu kaislību priekškars nolaižoties pēkšņi izlīst pār skatuvi kā nejauši nogāzta sarkanvīna glāze (Dzudzilo pārsteiguma efekts, kas sagaida skatītāju nesagatavotu).
Palaižot taureņu mākoni tumsā, noplok sarkanais kokons, no kura piedzimusi mīlestība. Tā, kurai nekad nav viena seja.
Vēstot par domātāju Benjaminu, profesors Igors Šuvajevs izteicis varbūtību, ka daži teksti, kuri figurē kā Benjamina teksti, varētu būt abu kopdarbs, kas ar laiku atklāsies. Vizuālais teātris "Ļoti labas minūtes" ir atklāts kopdarbs, kur divi pāri – Elīna un Rūdolfs Gediņi un Krista un Reinis Dzudzilo – uz skatuves stāsta par trešo pāri, sapludinot autorību vienā veselā mākslas faktā. Šo izrādes askētismā un precizitātē balstīto pilnību lielā mērā panāk mijiedarbība – gan vienam ar otru, gan ar "Maskavas dienasgrāmatas" ierakstiem, gan ar katra profesionālās valodas tīrību.
Tīrs, precīzs stāsts, kurš, gribētos domāt, ir dzimis no mīlestības, nevis no mokām.
Lai arī izrādes izskaņā kā sabojāta plate uz riņķi griežas vārds "Конец" (beigas), tomēr… Ja tā ir mīlestība, tad beigu laikam jau nemaz nevar būt. To arī apstiprina pēdējais vārds, kas izskan tumsā.
