Ģertrūdes ielas teātrī, ievērojot pulcēšanās noteikumus, publika nelielajā zālē izsēdināta ar distanci. Tāpēc Janas Jacukas solo deju iestudējuma “Baiļu rutīna” pirmizrādi apmeklēt varēja neliels skatītāju loks. Izrāde ir ļoti personisks stāsts par bailēm, ar kurām jaunā horeogrāfe cenšas sadzīvot ikdienā.
“Viegli nav nostāties priekšā visiem un izstāstīt savu stāstu, kas ir patiess.
To es jau vakar sapratu, kad bija ģenerāmēģinājums un es pirmo reizi sastapos ar publiku. Šodien jau bišķiņ drošāk. Bet tā ir tā pieredze, kas man ir jākrāj,” atklāj izrādes autore.
Jana Jacuka skaidro, ka izrāde ir par situācijām, kas rosina bailes, atzīmējot, ka bailes “ir no kaut kādām rētām vai situācijām, kuras ir bijušas. Viņas nav tāpat.”
Lai arī iestudējuma autore ir horeogrāfe, galvenās varones monologi izrādē mijas ar kustībām un pat dziesmām. Kā atzīst Jana Jacuka – viņa ar tekstu strādājusi līdzvērtīgi kā horeogrāfs ar kustību.
“Šajā izrādē ļoti svarīgi ir konkrēti skatītājiem dot tēmu, lai viņiem ir skaidrs, par ko ir izrāde, kur ir problēma, kur ir konflikts.
Tad kustību valodā es varu vest viņus jau abstraktākā pasaulē, tajā mākslinieciskajā pasaulē, ko varam izveidot, pateicoties teātrim un skatuvei,” norāda māksliniece.
Izrādi novērtēt paspējuši pirmie skatītāji. Režisors Viesturs Kairišs uzsver:
“Man liekas, ka izrāde ir satriecoša. Tas ir jāatzīst. Nebiju gaidījis, ka tas būs tik spēcīgi. Nu ko lai te pasaka – tas ir nopietni.”
Savukārt horeogrāfe, dejotāja Elīna Lutce vērtē: “Līdz ar to, ka izrāde sākās ar tekstu, man šķita, ka kustība nonāk otrā plānā, un man nebija tik viegli satikties ar formu. Bet, kad pieņēmu tos spēles noteikumus, ka tas tā būs, tad man kļuva vieglāk. (..)
Vizuāli patika daudzi risinājumi, ka viņa spēja arī kaut kā saglabāt to ironiju, pat ja situācija pietiekami traģiska.”
Cik pasargāta jūtas jauna sieviete pieaugot? Vai vispārpieņemtie stereotipi par “vājo” dzimumu vienmēr atbilst patiesībai? Uz šiem jautājumiem Jana Jacuka izrādē "Baiļu rutīna" piedāvā savas atbildes.
