Kaut Latviju baletdejotājs mīl no visas sirds, kopā ar dzīvesbiedri un kolēģi Juku Mijaki-Sokolovu un abiem bērniem viņš drīz pārcelsies uz Japānu. "Pienācis laiks kaut ko mainīt savā dzīvē. Jābūt jaunai pieredzei – jūtu, ka man vajadzīga kustība," rūpīgi izsvērto lēmumu pamato mākslinieks.
Inta Pīrāga: Vispirms apsveicam jūs ar valsts augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni!
Arturs Sokolovs: Liels paldies jums!
Pieņemu, ka esat jau paspējis saņemt daudz apsveikumu – kāda bija jūsu pirmā reakcija, kad par to uzzinājāt?
Bija desmit no rīta, un pirmais, šķiet, mani apsveica diriģents Farhads Stade, un tad sākās – telefons bija karsts...
Talanta sakarībā vietai nav nozīmes
Artur, var teikt, ka pusi sava mūža esat saistīts ar Balto namu – gandrīz divdesmit gadi veltīti mūsu Operai un baletam, kas ir viens no galvenajiem Latvijas kultūras dzīves centriem. Vai uzskatāt, ka Latvija patiesi ir tā vieta, kurā ir ļoti labvēlīga augsne, lai talants varētu plaukt, zelt un attīstīties?
Domāju, ka talanta sakarā vietai nav nozīmes. Runājot par baletu, jau 26 gadus esmu šajā profesijā: jau no pirmajiem skolas gadiem mēs te nākam, piedalāmies izrādēs un dejojam. Vienmēr atceros, kā ar Palmīru Dzērvi mēs te staigājām, kā viņa mūs grimēja… Tas bija īsts pārdzīvojums – operas smarža, mūzika, baleta mākslinieki. Īpaša sajūta – it kā mums būtu svētki. Nu, ne jau katru dienu, protams, varbūt reizi vai divas mēnesī, bet – tie bija svētki.
Bet talanta sakarībā vietai patiesi nav nozīmes. Ir laiks, ir vieta, un, ja cilvēkam izdodas atrast savu profesiju un [izjust] mīlestību tajā, viņš saskata mērķi un redz, kā dēļ jāstrādā, viņam izdosies jebkurā vietā.
Bet Latvija – tās ir mājas. Te ir pilnīgi viss nepieciešamais, lai sasniegtu to, ko gribi, un pat vairāk.
Kādā intervijā teicāt, ka baletdejotājam jābūt pietiekami apdāvinātam, tomēr pats galvenais ir gribasspēks, ticība sev un daudz, daudz, daudz darba. Vai secība ir pareiza, kā uzdodu jums šo jautājumu?
Protams, tas ir ļoti grūts darbs. Ir daudzi faktori un sakritības. Daudz atkarīgs gan no paša, gan cilvēkiem, kas tev apkārt. Katram cilvēkam ir sava vēsture, kā viņš ticis pie mērķa. Tāpēc nevaru īsti pateikt, kas tieši ir tas izšķirošais faktors. Domāju, ka man tie ir cilvēki – pedagogi: Vladimirs Ponomarjovs, Ignats Ančāns, Aleksandrs Kolbins, sākumā – Olga Žitluhina. Vēl arī Valentīns Bļinovs, Regīna Kaupuža, Sarmīte Jakse, Haralds Ritenbergs. Man veicies, ka apkārt bijuši tādi cilvēki, kas devuši savu pieredzi.
Protams, ne vienmēr esmu bijis paklausīgs, un arī tagad dzīvē cenšos nestresot. Jo viss laikam ir tā, kā tur, augšā, nolemts. Vienkārši katru dienu jācenšas būt arvien labākam. Kļūdu ar gadiem paliek mazāk.
Vienkārši jāiet uz priekšu un nevajag baidīties ne no kā – jārunā ar skolotājiem, vecākiem, jālasa un jāklausās, lai sasniegtu to, ko īpaši vēlies.
Jābūt spējai arī mācēt kontaktēties ar Operas un baleta vadību – nebaidāties un nekautrējaties paust savu viedokli?
Kā teicu mūsu baleta vadītājam Aivaram Leimanim, šī gada laikā esmu vairāk nācis pie viņa ciemos nekā visā savā baleta mūžā teātrī... Bet – nē, mums teātrī tā nav ierasts, ka staigājām un daudz runājam. Mums vairāk pasaka, ko un kad darīt.
Darbā jau kopš bērnības
No malas jau izskatās, ka jūsu ceļš uz baleta mākslu ir bijis ļoti, ļoti gluds: tūlīt pēc Rīgas Horeogrāfijas skolas absolvēšanas atradāt savu vietu baleta trupā, drīz jau sekoja arī galvenās lomas – jums uzticējušies gan horeogrāfi, gan baletmeistari. Bet vai pašam dzīvē tomēr ir bijis arī tāds brīdis, kad nākas par kaut ko izšķirties, pārdomāt?
Laikam jau nē. Jau no skolas laikiem esam pieraduši, ka mums vienmēr ir kāds uzdevums. Strādājam lielā komandā, kur katram ir sava loma. Kas ir labi – ka mēs viens otru pazīstam jau no baletskolas, un domāju arī, ka intrigu mums ir ļoti, ļoti maz – zinām cits cita plusus un mīnusus, mums ir ļoti viegli piemērot katram savu lomu un "izrēķināt", kas būs ar to cilvēku, kas atnācis no skolas vai jau ir teātrī. Runājot par lomām... Protams, gribējās kaut ko ātrāk sasniegt un ātrāk nodejot, bet man paveicās, ka bijis tik daudz darba, ka daudz par to neesmu domājis. Tagad uzdevāt šo jautājumu... Vajadzēs kaut kad uzrakstīt grāmatu un atbildēt pašam sev uz šiem jautājumiem (pasmaida).
Bet es vienmēr saku, ka mums bērnībā nebija problēmu ar pubertāti vai tamlīdzīgi – mēs jau no bērnības visu laiku strādājām: jau no desmit gadu vecuma katru dienu līdz pieciem sešiem nostrādā baletskolā, atgriezies mājās, mācies parastos priekšmetus, izgulies – ja izgulies – un atkal uz skolu, viss pa apli. Nav laika domāt par to, kas nepatīk, jo visu laiku esi darbā!
Man šķiet, tas ir ļoti pareizi, ka bērns visu laiku ir aizņemts, jo no tā, ka bērniem ir daudz brīva laika, rodas daudz problēmu.
Var teikt – viņiem ir pārāk daudz laika, lai neko nedarītu.
Kā pa kāpnēm, tieši laikā
Cilvēkiem, kas saistīti ar skatuvi, tēlu loks, kādā nākas iemiesoties, ir ļoti plašs. Tā ir arī jums. Cik daudz prinču nav izdejoti – gan "Riekstkodī", gan "Apburtajā princesē" un "Žizelē". Turpat blakus ir vesels arsenāls ar kalpiem un zaldātiem. Ir arī tādas kolorītas lomas kā Pērs Gints, kā arī Natanaels "Smilšuvīrā" – varoņi, kuri īsti nevar izvēlēties, kādu ceļu dzīvē iet. No daudzveidīgā piedāvājuma, kas jums bijis uzticēts – kas jūs pašu saistījis visvairāk? Un kā jūs tiekat lomai visvieglāk klāt? Tas notiek kopā ar kustību, vai arī vispirms apdomājat kontekstu, situāciju, atmosfēru? Vai arī tas notiek paralēli?
Ļoti labs un arī ļoti grūts jautājums... Domāju, man dzīvē paveicies ar to, ka pārdzīvojumi un lomas ir sakrituši... Jautājums – kas vispirms ir svarīgākais? Manuprāt, viss kopā, un diezgan veiksmīgi viss sanācis. Protams, tā varēja arī nebūt, bet pēc iekšējām sajūtām – viss gājis kā pa kāpnītēm, viss sakritis tā, ka vai nu cilvēki, kas mūs vada, visu tā bija izdomājuši, vai arī dzīvē tā sanācis, ka viss bijis tieši tajā laikā, kad vajadzēja saņem konkrēto lomu, pārdzīvot to un iet tālāk ar jau lielāku pieredzi.
Aktieriem bieži ir tā, ka pozitīvos varoņus spēlēt ir prestiži, tomēr daudz interesantāk un izaicinošāk viņiem pašiem šķiet iemiesoties negatīvajos personāžos. Kā tas ir jums?
Tomēr nē. Man arī tos negatīvos personāžus nav iznācis dejot. Lai gan – Dons Žuans… Kaut jutu viņu negatīvu, manā interpretācijā viņš nesaprata, ko viņš dara (smejas). Hm, varbūt vienīgi burvis Rotbarts "Gulbju ezerā"? Vai Hans Girejs "Bahčisarajas strūklakā"…
Bērnībā vienmēr bijāt tāds paklausīgs?
Nē, nē, nē, bērnībā, šķiet, galīgi nebiju paklausīgs! Man likās, ka man vienmēr un visur ir taisnība un neviens mani nesaprot... Varbūt arī tagad daudzi mani nesaprot.
Pirms baletskolas biju pat ļoti nepaklausīgs, tāpēc mani atdeva baletā, lai kaut kā nomierinātu (smejas).
Bet vai tagad, veidojot tēlus, jums ir būtiski ievērot visus kanonus un priekšrakstus, ar ko šī loma saistās arī mūsu baleta vēsturiskajā griezumā?
Vienmēr gribu dejot oriģinālu, kas ielikts pamatos daudzu gadu garumā. Varbūt kaut ko var mainīt, bet man ir ļoti, ļoti svarīgi nodejot oriģinālu. Pēc tam ar laiku, ja gribas kaut ko parādīt vairāk un ja visi tam piekrīt, to var mainīt, bet oriģināls ir oriģināls – tas ir skaisti.
Tad jūs esat no tiem, kuriem par katru cenu tiekties pēc kaut kā inovatīva nav raksturīgi.
Pilnīgi noteikti – nē! Jau no skolotājiem manī ieliks, ka vajag darīt tā, kā jau gadu gaitā rūpīgi pārdomāts.
Tomēr jums bijis pietiekami daudz iespēju spert arī "sānsolīšus" inovatīvu horeogrāfu vadībā – jau pieminētais "Smilšuvīrs" Kristiana Špuka vadībā, bet arī citu horeogrāfu vadībā bijusi iespēja patrakot.
Runājot par Špuku, manai pieredzei tas bija fantastisks pārdzīvojumu ceļš, jo viņš pats ir fantastisks, tik viegls!
Tā enerģija, kas no viņa nāk... Viņš tev dod impulsu, gandrīz neko nerādot.
Pozitīvā attieksme un ātrā izskaidrošana, ko viņš grib no tevis, bija ļoti labs pārdzīvojums manā dzīvē. "Smilšuvīrs" ir viens no maniem mīļākajiem baletiem. Un, protams, arī "Pērs Gints" horeogrāfa Edvarda Kluga vadībā. Tehniski tur viss bija līdz sīkumam pārdomāts, tur nevarēja ne pa labi, ne pa kreisi, viss bija kopā ar visu trupu – ar partneriem, kordebaletu. To, ko aktieriski varēja pārdzīvot – jā, tur katram ir iespēja ielikt to, ko jūti. Bet tehniski tur viss bija pārdomāts. Ļoti grūts balets, bet nodzīvot to uz skatuves bija fantastiski. Tā ir liela veiksme, ja izrādi vari izdzīvot no paša sākuma līdz galam, itin kā atrodoties citā dimensijā, citā dzīvē.
Saprasties bez vārdiem
Piederat māksliniekiem, kuri ir ievēroti un bagātīgi apveltīti ar nominācijām un balvām. Jums tikusi gan "Spēlmaņu nakts" balva, divreiz – arī "Latvijas Gāzes" balva, nupat Dejas balvu saņēma izrāde "Hamlets. (Ne)stāsti man pasakas", kurā piedalāties arī jūs. Šķiet, dzīve jūs tiešām savedusi kopā ar izciliem meistariem, kas saprot drēbi un jūt, ka jums var uzticēties.
Runājot par izrādi "Hamlets. (Ne)stāsti man pasakas" un tā horeogrāfi Elzu Leimani, mēs kopā esam dejojuši ļoti, ļoti daudzus gadus. Kad dejojām, sapratāmies bez vārdiem, vienkārši pēc sajūtām. Tā ir liela laime, ja tev ir partneris, ar kuru dejojot nekad nav stresa, nekad nav jāpārdzīvo, ka viņš nesapratīs kādu tavu kļūdu, vai tu nesapratīsi viņējo.
Agrāk bija tradīcija, ka baleta premjeriem partneres bija uzticīgas gadu desmitiem – tās nemainījās, lai tur vai kas. Jūsu gadījumā tomēr tā nav, jo jūsu partneres ir ļoti atšķirīgas, mainīgas. Vai to uzskatāt par lielu veiksmi, vai arī tā ir mūsu 21. gadsimta baleta tradīcija?
Jā, arī šis ir labs jautājums. Man tiešām veicies, ka partneru bijis daudz un visas – izcilas. Kad atnācu uz teātri, bija Ketija Buša, kura mūsu teātrī vairs nestrādā. Pēc tam daudz dejoju ar Margaritu Demjanoku, kura arī ir fantastiska un ielika manī daudz saprašanas par baletu. Protams, Jūlija Gurviča, ar kuru man arī paveicās strādāt. Fantastiski cilvēki, fantastiskas balerīnas, talantīgas. Es neesmu tik talantīgs, cik viņas, bet – man paveicās, jā. Tālāk jau Elza Leimane, Alise Prudāne. Tagad ar viņām strādāju un pārdzīvoju.
Esmu laimīgs cilvēks.
Par katru balerīnu varētu runāt ļoti ilgi – par lomām, kustībām. Tā ir vesela dzīve.
Vajag kustēties!
Vai ar savu dzīvesbiedri Juku Mijaki-Sokolovu arī nācies uz skatuves dejot kopā?
Diemžēl kopā dejot mums iznācis ļoti maz. Iznāca nodejot gan "Zilo putnu" un "Smilšuvīru", vienreiz dejojām arī "Riekstkodī" Japānā. Tā sanācis, ka mūs neliek kopā. Juka jūt pārliecību par mani, bet man tomēr ir lielāks stress – jūtu lielāku atbildību... Laikam vienkārši par maz esam kopā dejojuši, lai saprastu, līdz kuram līmenim abi varētu aiziet tieši baleta profesijā.
Toties savus spēkus liekat kopā, lai audzinātu abas atvasītes, no kurām viena jau sākusi iet skolā.
Jā, mums ir burvīgi bērni. Leo ir septiņi gadi, bet Marijai – trīs, viņa vēl iet bērnudārzā. Visi kopā mācāmies.
Vai to, ka drīzumā esat nolēmis atstāt Latviju un kopā ar ģimeni pārcelties uz Japānu, ietekmējusi pandēmija, vai arī šis lēmums briedis ilgāku laiku?
Šis lēmums briedis jau daudzus gadus.
Jau tad, kad ar Juku satikāmies, domāju, ka dzīvē vēlētos kaut ko mainīt. Tā sanāca, ka palikām šeit un ļoti labi pielāgojāmies.
Tagad vienkārši domāju, ka pienācis laiks pārcelties un kaut ko mainīt savā dzīvē. Laikam pats sev to noformulētu tā, ka jābūt kādai jaunai pieredzei – jūtu, ka man vajadzīga kustība.
Ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvē?
Jā, tāds kā liels grūdiens. Pats sev līdz galam neesmu to pilnīgi izskaidrojis, bet kaut ko gribas mainīt. Laikam tā.
Uz kādu pilsētu pārcelsieties, un vai japāņu valodu esat jau labi apguvis?
(Runā japāniski). Drusciņ, protams, saprotu, bet jāmācās, jāmācās... Manuprāt, pārcelšanās ļoti ātri pacels runāšanas līmeni un valodas saprašanu.
Pārcelsimies uz Toijotu, kur dzīvo Jukas vecāki. Nedomāju, ka šodienas straujajā pasaulē tas būtu kas īpašs. Ja ir iespēja pamēģināt sevi kaut kur citur, kāpēc gan nē? Vajag kustēties!
Braucam, mācāmies, varbūt atbraucam atpakaļ, esam kaut ko jaunu iemācījušies, un varam dalīties un darīt mūsu valsti labāku.
Vai mainīsiet kaut ko savā dzīvē arī attiecībā uz dejošanu?
Pagaidām nē, jo vajadzēs pielāgoties, mācīties un mācīt. Redzēsim, laiks parādīs. Pielāgosimies. Baleta mākslinieki ir gatavi darbam. Vienkārši nevajag apstāties, bet kustēties – tā, kā mēs vienmēr to darām.
Mums atliek cerēt, ka ar Latviju saites pavisam nesarausiet…
Protams, ka nē! Es mīlu Latviju, un esmu enerģētiski saistīts ar ģimeni. Arī sakari ir tādi, ka varam sazvanīties un runāties stundām. Visu iespējams izdarīt, pateicoties tehnoloģijām.
Kas pēdējā gada laikā jums palīdzējis motivēt sevi?
Mums ir bērni – tā ir galvenā motivācija. Tā ka brīvā laika īstenībā nav bijis. Ir vairāk laika, ko pavadīt ar mazajiem, kaut tas nav viegli, protams, ja esi pieradis strādāt, nekā sēdēt mājās un kārtot mājas darbus. Ja agrāk pastaigāties gājām stundu vai divas, tagad – trīs vai četras, ar Leo spēlējam futbolu. Šis laiks man palīdzējis padomāt, pasapņot. Mūsu profesija ir globāla, to saprot visā pasaulē. Mums ir tādas megaiespējas kustēties pa visu planētu un runāt ar skatītājiem! Skatītājs man ir galvenais, kam strādāju. Protams, arī sev, jo man tas patīk. Kad viss tā sakrīt kopā, esi laimīgs cilvēks.
Deviņpadsmit gadi teātrī aizlidojuši kā viena diena. Domāju, esmu laimīgs cilvēks.
Un ir liels prieks, ka man apkārt ir fantastiski cilvēki, kuri enerģētiski mani papildina un ceru, ka es papildinu viņus. Man veicas…
Tāds ļoti pozitīvs noslēgums mūsu sarunai. Paldies, ka atvēlējāt laiku arī "Klasikai"!
Liels paldies arī jums! Visiem vēlu veselību un līdz drīzai tikšanās reizei Operā un citos lielos pasākumos!
