Askētiskā scenogrāfija ir pirmais, ko ierauga skatītājs. Uz skatuves redzama vien tāda kā rampa, pa kuru reālajā dzīvē lēkā BMX riteņbraucēji vai skeiteri. Bet te izliektā laiktelpā gluži vai akrobātiskām kustībām jāspēj manevrēt arī aktieriem. Šādu scenogrāfiju režisors Viesturs Meikšāns veidojis apzināti:
„Mēs esam Bernardas Albas pasaulē; veidojot šo scenogrāfiju, es vadījos no laika, kad šī luga tika rakstīta, kad ir Salvadors Dalī un Bunjuels, viņi ar Lorku draudzējās. Tas ir sirreālisma laikmets. Izrādē skatītājs redzēs nosacītu pasauli, bet tā ir ļoti poētiska, jo Lorka ir dzejnieks. Mēs centīsimies ievest skatītāju pasaulē, kur ir daudz spēles, kaisles un alkas.”
Izliektā laiktelpa ar rampas virsmu pieprasa skriet augšup, lejup, šļūkt un rāpties, režisora vārdiem sakot, tā ir nokļūšana bērnības pasaulē, kuru aktrises jau sāk izbaudīt. Šāds risinājums ir izaicinājums tēlotājām un viņu tērpiem, kurus veidojušas kostīmu mākslinieces Evija Pintāne un Baiba Litiņa. Aktrisei Elzai Gaujai, kura lomai tika izvēlēta izsludinātajā atlasē, tā ir debija Liepājas teātrī:
„Zilumi ir, bet trešajā dienā jau pārstāja sāpēt viss ķermenis, pielāgojas. Esam iepraktizējušies – profesionāli šļūkāt. Tērpi ir diezgan slīdīgi un palīdz, bet žēl šuvēju, jo ik palaikam nākas šūt nobružājama un caurumiņu dēļ.''
Elza Gauja ir iejutusies Liepājas teātra aktrišu kolektīvā un izrādē „Bernardas Albas nams” izspēlē jaunāko meitu Adeli.
„Viņa ir brīvības cīnītāja, viņa cīnās par savu brīvību un savām tiesībām, lai varētu dzīvot tā, kā viņa grib, nevis pēc mātes uzstādītiem noteikumiem vai kā to vēlas sabiedrība.”
„Bernardas Albas nams” ir stāsts par sievietēm vīriešu pasaulē,
kaut gan vīriešu tēls izrādes laikā tā arī uz skatuves neparādās, tajā pašā laikā nevaram apgalvot, ka vīriešu uz skatuves nebūs. Sieviešu lomās iejūtas aktieri Viktors Ellers un Pēteris Lapiņš.
Pēc vīra nāves Bernardas Albas namā tiek pasludinātas sēras. Meitas ir pakļautas mātes noteiktajiem likumiem, kontrolei un dzelžainajai kārtībai. Kad vecākai meitai tiek dota iespēja saderināties, Bernardas nama pamati sāk šķobīties – tās ir gan māsu savstarpējās nesaskaņas, gan pastiprinātā interese par māsas līgavaini. Dzelžainās mātes loma uz skatuves jāizspēlē aktrisei Inesei Kučinskai:
„Materiāls ir ļoti ietilpīgs, bagāts ar noskaņām. Tādas mūžīgās tēmas – mīlestība, nāve. Man bija svarīgi iepotēt mīlestību šajā skarbajā tēlā, kas man bija jāspēlē, turklāt mīlestībai ir ārkārtīgi daudz formu.”
Caur Bernardas Albas lomu patriarhālās idejas izgaist, uzsver režisors Viesturs Meikšāns:
„Latvijā tomēr ir dominējoša šī vīrišķīgā pasaule. Mēs dzīvojam vīriešu pasaulē, kur tiek ignorētas ļoti svarīgi viedokļi un idejas, kuras varētu mainīt mūsu sabiedrība. Es uzskatu, ka tā ir problēma Latvijas sabiedrībā - mums ir spēcīga patriarhāta sakne. Es ceru, ka ar šo izrādi šis laikmets varētu tuvoties galam, un mēs būsim iecietīgāki un spēsim ieklausīties jebkurā cilvēkā.”
Lorkas lugu latviešu valodā tulkojis dzejnieks Edvīns Raups, skaņu mākslinieks Māris Dejus, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis, scenogrāfa asistente Marija Rozīte.
