Arī Latvijas Radio šīgada "Spēlmaņu nakts" mūža balvas ieguvējus var saukt par savējiem, un tas nav melots, apliecina Aina Matīsa. Vēl pavisam nesen izcilā pedagoģe Radio mājā mācījusi runas prasmes, līdz kovids procesu nobremzēja. Savukārt Edmunds Freibergs cieši saistījies ar Radioteātri gan kā režisors, gan kā aktieris. Rosināts atsaukt atmiņā, kad ticis pie pirmā darba Radio, viņš teic: "Tas bija pirms vairāk nekā 60 gadiem. Man bija kādi 12 gadiņi, kad es pirmoreiz ienācu 6. studijā – lielajā dramaturģijas studijā. Toreiz es vēl nevarēju iedomāties, ka tajā studijā pavadīšu ļoti lielu savas dzīves laiku. Tur ir tapuši ļoti daudzi ieraksti gan bērnu raidījumiem, gan pieaugušo raidījumiem, gan bēdu gabali, gan prieka gabali – komēdijas, un tā līdz šim brīdim. Es esmu ļoti pateicīgs Radioteātrim, [tā veidotājiem], kuri man laiku pa laikam piedāvā kādu darbu kā aktierim, gan arī iestudēt kādu lugu.
Var teikt, ka Radio arī ir manas otrās mājas."
Uz mirkli atgriežoties pie jautājuma par pirmo darba pieredzi, Aina Matīsa atklāj, ka viņa profesionālās gaitas iesākusi jau studijā laikā, kad skatuves mākslas pedagoģe un režisore Vera Baļuna studenti skubinājusi aizstāt Vokālās katedras docētāju. "Baļuna pasauca un teica: "Mazais, tev jāstrādā par pedagoģi,"" atceras Matīsa. Un vēl pirms tam kursa vadītājs Aleksandrs Leimanis Matīsai uzdevis par viņu divus gadus vecākajam studiju jaunpienācējam Jānim Streičam iemācīt visu, ko viņa prot aktieru meistarībā. "Vairākas reizes pēc nodarbībām cītīgi ar Jāni spēlējām visādus vingrinājumus un etīdes," atminas Matīsa. "Jānis vienmēr apliecina, ka tā viņam esot bijusi ārkārtīgi vērtīga pieredze."
Kā izrādās, Ainas Matīsas paraksts par skatuves runas apgūšanu ir arī Edmunda Freiberga studenta atzīmju grāmatiņā, kad viņai vajadzēja aizstāt Arnoldu Liniņu. "Tādēļ es jūs, Ainiņ, uzskatu par vienu no savām skolotājām," uzsver Freibergs.
"Varbūt es neesmu bijis tik ļoti čakls jūsu lekciju apmeklētājs (tā toreiz bija neklātiene, nodarbību bija mazāk), bet es esmu ļoti daudz no jums mācījies tieši praktiskajā darbā, skatoties, kā jūs analizējat, kā jūs strādājat ar studentiem.
Esmu daudz ko mēģinājis no jums arī paņemt. Cik man tas ir izdevies – tā ir cita lieta."
Par saviem skolotājiem Aina Matīsa visupirms sauc savus vecākus, kurus viņa ļoti cienījusi un augstu vērtējusi. "Viņi abi divi bija skolotāji. Mamma mācīja vācu valodu, viņa labi runāja vācu valodā, un tēvs bija studējis Krievijā, viņš labi runāja krievu valodā un bija arī man pirmais krievu valodas skolotājas. [..] Tie bija paši pirmie [skolotāji]," pastāsta Matīsa, "bet pēc tam – Kultūras koledža, un Kultūras koledžā bija viens ļoti erudīts un, manuprāt, neparasts skolotājs, vēlāk mākslas zinātnieks un docētājs Mākslas akadēmijā, Herberts Dubins. Pēdējā kursā vienā ekskursijā mēs kaut kā sākām runāties, un viņš man pēkšņi teica: "Man nekad tā nav bijis, ka es kādu esmu mācījis un neesmu redzējis, ko es mācu." Viņš man sāka diezgan bieži rakstīt vēstules, un mēs tikāmies. Manā dzīvē tas bija ļoti nozīmīgi, jo es pirmoreiz sāku domāt drusku sarežģītāk, arī par to, kas ir kosmopolītisms, par tautu savstarpējo sapratni un par dažādām nācijām. Pēc tam Teātra fakultātē noteikti docente [Olga] Bormane, kaut sākumā es nebiju sajūsmā par viņu, biju pat dusmīga, bet vēlāk viss izrādījās pavisam citādi. Es kādu nepilnu gadu dzīvoju pie viņas, viņas lūgta, jo viņa bija slima, lai viņai būtu drošība."
Matīsas skolotāju pulkā ir arī pats Eduards Smiļģis, kura dzimšanas dienā ik gadu tiek pasniegtas "Spēlmaņu nakts" balvas. Mūža balvas saņēmēja skaidro, kā viņas kurss reiz nonāca Smiļģa paspārnē: "Kad kursa vadītājs Aleksandrs Leimanis viņam zināmu iemeslu pēc pārtrauca pedagoģisko darbību fakultātē (tur bija kaut kāda nesaprašanās ar vadību) un nebija, kas vada kursu, mums Baļuna teica, lai mēs paši padomājam, kas varētu vadīt. Kaut kā uz Smiļģi skatījās diezgan šķībi, viņam pārmeta formas meklējumus, [bet] es toreiz pierunāju [Mihailu] Kublinski, vēl arī Antoniju Apeli, varbūt arī Ēriku Lāci, ka mums par kursa vadītāju vajag prasīt ne vairāk, ne mazāk kā Smiļģi. Tā ideja bija mana. Jānis Streičs gan brīnījās, viņš domāja, ka to ir vadība piedāvājusi mums. Es saku – nekas tamlīdzīgs.
Mēs, jaunie režisori, vienreiz piegājām pie Baļunas un teicām: "Mēs gribam Smiļģi!"
Viņa bija tik pretimnākoša un saprātīga, ka tajā brīdī mums to neliedza. Kaut gan man liekas, ka pēc pusgada viņai nepatika, ka tāda izvēle ir bijusi; viņa sarīkoja atklātu ieskaites stundu, kur viņa it kā lika demonstrēt, atskaitīties, ko tad mēs esam iemācījušies. Bet mēs diezgan daudz, man liekas divreiz nedēļā, gājām uz viņa kabinetu, uz Dailes teātri, un runājāmies. Viņš uzreiz pateica, ka tādas lekcijas, kā parasti tajā laikā bija – studenti pieraksta, skolotājs diktē –, nebūs; ka tās būs sarunas, un tā arī bija. Viņa personība un arī tas, ko un, galvenais, kā viņš runāja..."
Freibergs, atcerēdamies savus skolotājus, saka, ka no ikkatra varējis ko mācīties, bet īpaši izceļ profesori Veru Baļunu, kurai bijusi liktenīga loma viņa dzīvē: "Viņa mani uzņēma savā kursā un, kā vēlāk uzzināju, es biju diezgan švaki parādījies eksāmenos un komisija mani diez ko augstu nevērtēja, bet Baļuna esot sacījusi: "Ļaujiet man ar viņu strādāt!"
Viņa diplomdarbā taisīja fragmentus no Dostojevska "Idiota" un es spēlēju kņazu Miškinu, un, lai kā arī nebūtu, tā man bija ceļamaize visam mūžam – darbs ar tādu autoru, ar tādu lomu tajos gados.
Protams, ko es tur nospēlēju, – tas vēl liels jautājums, kaut gan diplomdarbā dabūju piecinieku un diplomdarba komisijas priekšsēdētaja bija Lilita Bērziņa [..]. Droši vien priekš divdesmitdivgadīga jaunieša varbūt, ka tas arī bija labi. Neatkarīgi no rezultāta, tas process bija [vērtīgs], jo Baļuna prata ļoti dziļi analizēt, un krievu klasika, protams, bija arī viņas stiprā puse. Bet tas nenozīmē, ka man nav bijuši daudz citi skolotāji arī fakultātē un pēc tam dzīvē tie režisori, pie kuriem esmu spēlējis – [Oļģerts] Kroders, Māra Ķimele, [Alfrēds] Jaunušans un vēl, un vēl."
Ainas Matīsas un Edmunda Freiberga darba gaitas gadiem ilgi krustojušās jauno aktieru audzināšanā. Režijas darbus viņi īstenojuši atšķirīgos teātros, bet abi ir vienisprātis, ka režisors – tā ir ļoti vientuļa profesija. "Sevišķi tā vientulības sajūta ir pēc pirmizrādes. Tas ir triviāls salīdzinājums, bet, kā ar bērna dzimšanu: vēl līdz tam aktieri ir ap tevi, jūs visi kopā darāt, meklējat (un sevišķi, ja tā galu galā ir veiksme, skatītājiem patīk un [viņi] pieņem),
un tad piepeši tas ir cauri, izrāde dzīvo savu dzīvi, tu pat aizej skatīties pēc kāda laika, kas notiek ar to izrādi, un aktieri gandrīz skatās – a, ko tad tu te? Bet gadās arī tā – vai, cik labi, ka tu atnāci paskatīties,"
pauž Freibergs, reizē atzīdams, ka šad tad, jo īpaši radošo profesiju pārstāvjiem, vientulība nenāk par skādi.
Darbā ar aktieri Freibergs ir ļoti vērīgs: "Es nekad neesmu savā darbā pielietojis tādas metodes kā "aktieris uz dzīvības un nāves robežas" vai terorizējis, vai šausmīgi kliedzis. Es to absolūti neatzīstu. Ir viena aksioma, kas ir absolūti pareiza un neapgāžama – ka radīt var tikai iekšēji brīvs cilvēks. Ja viņš ir sakrampēts no tā, ka viņam kliedz virsū, viņš jau neko labāk neizdarīs. It sevišķi, ja tu jau kādu laiku strādā trupā uz pazīsti aktierus, tad ir sajūta jeb saprašana, ka ar vienu aktieri vajag tā, viens grib noteikt, ka viņš visu ir atradis, otrs atkal ir mazliet bezpalīdzīgs, viņam ir kaut kā jāpalīdz [..]. Lai dabūtu rezultātu, šinī gadījumā jāsaka, ka visi ceļi ir labi; bet atkarīgs, ar ko tu strādā, ar kādu aktieri." Tālāk Matīsa: "Es patiesībā nezinu īstu atbildi. Es tikai zinu, ka man nekad nav bijis kaut kādu strīdu vai kaut kādas sarežģītas personiskas nepatikas. Viens gadījums vispār ir... Nomira Lilita Bērziņa, es biju uz bērēm. Nākamā rītā pēc pulksten deviņiem zvanīja pie mana dzīvokļa durvīm.
Es atvēru durvis un tur stāvēja Lilitas Bērziņas mazdēls Edgars ar rožu pušķi rokā. Viņš teica: "Vecmāmiņa lūdza, lai pēc tam es atnāku pie jums un pasaku, ka viņai būtu gribējies ar jums vēl kopā strādāt." Es tā samulsu."
Freibergs, uzklausīdams šo notikumu Matīsas dzīvē, spriež, ka varbūt mēs par maz viens otram sakām ko labu: "Vai tā būtu kāda nacionālā īpatnība, ka Matīsas kundze tikai pēc šīs izcilās aktrises aiziešanas uzzina, ka viņa būtu gribējusi ar Matīsu vēl strādāt? Tagad jau arī tā ir – uzzinot par apbalvojumu, es arī dzirdu tik daudz labu vārdu, ka es esamu stipri pārsteigts. Vai dieniņ, ka es tiešām būtu tik labi visu darījis? Vai tas viss par mani? Tā ir bīstama lieta. Tā kā tajā pusanekdotē par cilvēku, kam jāiet pensijā: visi viņu apsveic, saka – cik tu biji brīnišķīgs, un viņš saka: "Ā, ja es biju tik labs, tad es padomāšu, varbūt, ka es nemaz neiešu tai pensijā.""
"Edmund, bet tu vienmēr esi bijis tik aizkustinoši savaldīgs, arī tādās reizēs, kad varbūt gribētos teikt kaut kādu skarbāku vārdu un pacelt balsi," kolēģi skatuves mākslā atzinīgi vērtē Aina Matīsa. "Es vienmēr esmu priecājusies, ka tevī ir tā kultūras noturība, kas ir patiesi inteliģentiem un kulturāliem cilvēkiem. Līdzīgi Valentīna Freimane – nekad nekliedza un nebļāva, bet tas jau nenozīmē, ka viņa tajā brīdī iekšēji nekliedza. Tāds pats bija arī Felikss Deičs. Tā ir ļoti skaista stāja dzīves laikā."
Pieķeroties vārdiem "radīt var tikai iekšēji brīvs cilvēks", neviļus jādomā, ka abi "Spēlmaņu nakts" mūža balvas saņēmēji strādājuši arī tādos laikos, kad līdz brīvībai vēl tālu. Vaicāta, kur atradusi iekšējo brīvību, kopā ar dzīvesbiedru Arnoldu Liniņu padomju laikos virzot Dailes teātra māksliniecisko ceļu, viņa atbild:
"Brīvība bija cīņas garšā, ka tu nostājies vienā noteiktā pārliecībā un meklēji iespēju to vienmēr apliecināt."
Tā, piemēram, ar Uldi Pūcīti viņa runājusi par to, kā apvest ap stūri visu to bezjēdzību, nepieņemamo domāšanu un politiku, kāda eksistēja padomju laikā. Vēl tagad Matīsai prātā dzejas rindas, kam viņi reiz lēmuši pieklusināti skriet pāri, lai nonāktu pie rūpīgi un ar nodomu izraudzītajiem, skaņi izsakāmajiem uzsvariem, kas nesa abiem svarīgu vēstījumu.
Apjēga, ka tolaik brīvība bija līdz zināmai robežai, Edmundam Freibergam nākusi līdz ar pirmo režijas darbu: "Es Drāmas teātrī taisīju sadzīves komēdiju "Lielā cerību stunda". Nekas pārdabisks tā nebija. Tā bija [izrāde] par vienu nomales frizētavu, kur ir nodzērušās frizieres, netīrība, šausmas. Tas gandrīz bija it kā tāds mazs modelis sabiedrībai; šajā vidē ienāk viens cilvēks, kas kaut ko grib izmainīt, un, protams, nekas viņam neizdodas. Tā izrāde guva labus panākumus, jo tur bija ļoti labi aktierdarbi – [spēlēja] Helēna Romanova, Irina Tomsone, galvenajā lomā bija Jānis Skanis. Bet tad, kad tuvojās pieņemšana, sākās šausmas. Nāca viena komisija pēc otras, sākot ar vienu ministriju, kas atbild par frizētavām, [ar pārmetumu], ka tā ir patiesības nomelnošana. Kaut gan tā autore, tā viņai bija vienīgā luga, pati tajā frizētavā bija strādājusi; būtībā viņa bija uzrakstījusi absolūtu patiesību, viens pret vienu, ko teātrī vajadzēja mazliet pārradīt mākslas patiesībā. Pēc tam bija vēl komisijas un vēl komisijas, izrādi uzmanīja – zālē sēdēja čekists un, ja tur bija ne tāda improvizācija, tad... To šodien cilvēkiem ir grūti saprast. [..]
Tajā pašā laikā mēs visi toreiz bijām jauni un kaut kādā ziņā jutāmies brīvi savā vidē un tajā, ko mēs darījām, līdz tai vienai robežai, kad tev jārēķinās, ka izrādi var aizklapēt.
[..] Galvenais, man šķiet, bija nenonākt kompromisā ar savu sirdsapziņu."
Nostādīti grūti atbildama jautājuma priekšā – kas ir viņu dzīves nozīmīgākās izrādes –, Freibergs izšķiras par labu savam "pastarītim" jeb jaunākajam darbam – izrādei pēc Stendāla romāna "Sarkanais un melnais" Latvijas Nacionālajā teātrī, bet Aina Matīsa no jauniešu izrādēm pasvītro iestudējumu, kas veidots pēc Andreja Dripes romāna "Pēdējā barjera", kā arī piemin, viņasprāt, savrupi spēcīgo Henrika Ibsena lugas "Brands" uzvedumu Dailes teātrī.
Šobrīd Matīsa gan labprātāk skatās filmas, ne izrādes. Viņa turpina: "Mani ilgu laiku kaitināja tāds seksa problēmu pārsātinājums, it kā nekā cita nebūtu.
Vēl arvien man pietrūkst ļoti smalka, psiholoģiski rūpīga, pārdomāta vēstījuma, ko man grib pateikt.
Pēdējā izrāde, ko es skatījos ar ļoti lielu gandarījumu un arī saņemot ļoti bagātīgu, smalku aktiera spēli, bija "Baltais helikopters" ar [Mihailu] Barišņikovu Jaunajā Rīgas teātrī. Par to izrādi es priecājos. Tāda rakstura izrādes man patīk."
Pēdējos gadus, saistībā arī ar kovidu, Freibergam retāk sanācis apmeklēt teātri. Vispār, kā pats atzīst, viņu arvien mazāk turp velk. Viņam joprojām īpaša, kaut visnotaļ sena, pieredze latviešu teātrī ir Māras Ķimeles "Mēnesis uz laukiem". "Tā man ir palikusi sirdī," teic Freibergs. Viņš redz, ka tagad bīstamība ir tā, ka teātri ļoti sāk pārņemt tehnoloģijas:
"Man patīk, varbūt vienkāršs apzīmējums, bet – siltas izrādes, emocionālas izrādes, kas mani uzrunā. Ne tikai tādā jūtu izprovocēšanas līmenī, protams. Tajās ir savs saturs, jēga. Un tā jēga manī ienāk ne caur lekciju vai caur vizuāli neprātīgi efektīgu paņēmienu, bet caur sirdi.
Protams, ka ar laiku mainās teātra kritēriji, estētika, bet man tie kritēriji saistās ar pieredzi, ka beidzās izrāde un es biju sajūsmā par vienu vai par otru aktieri." Un tāda sajūsmas pieredze nesenā pagātnē gūta, skatoties translāciju no Ņujorkas Metropoles operas, kur Žorža Bizē "Karmenas" titullomu iznesa Elīna Garanča, saka Freibergs: "Kad tā izrāde beidzās, es iznācu uz ielas un nezināju, uz kuru pusi man māja. Izrāde bija laba, nevar teikt, ka tā bija ārkārtīgi inovatīva, varbūt pat tā bija mazliet "oldskūlīga", bet tas, ko darīja Elīna, vokāli pats par sevi saprotams, bet aktieriski!"
