Ieva Struka: Vispirms ne par amatiem, bet tavu jaunāko izrādi – Henrika Ibsena "Brandu", ko es, piemēram, uztveru kā diptiha daļu, jo galu galā tu esi iestudējis arī "Pēru Gintu". Bet tu pats no diptiha jeb diloģijas definīcijas kādā no intervijām mazliet mēģināji izvairīties, sakot, ka tad, kad tu pabeidzi iestudēt "Pēru Gintu", tev prātā nenāca, ka varētu ķerties arī pie "Branda". Vai tas ir mazliet ironisks joks, jeb tu patiešām domāji, ka netaisīsi "Brandu"?
Viesturs Kairišs: Kaut arī negribas neko saistīt, kaut kā jau viss tomēr ir saistīts… Kad nolēmu taisīt "Pēru Gintu", es, protams, lasīju arī "Brandu". Mani vienmēr "Brands" ir fascinējis, pat ļoti, bet tiešām – vēlreiz to lasot, likās – žēl, ka nevar to uztaisīt! (smejas) Varbūt tāpēc, ka nodarbojos ar kino, pret teātri man vienmēr tā attieksme bijusi tāda, ka man nepatīk noslēgtas struktūras – tādas pārāk hermētiskas lugas. Nevar noliegt, ka visi pēdējie Ibsena darbi ir ļoti labi, pamatīgi uzbūvēti – tās tiešām ir tādas dziļas, nopietnas būves, taču ļoti hermētiskas, un nekad tās īsti neesmu apskatījis.
Bet agrīnie darbi, kuros viņš visu nav pārdomāti atrisinājis līdz galam, bet ļāvies gan poētiskajam [plūdumam], gan draivam, mani kaut kā fascinējuši, jo tas vairāk ir tāds kā ceļš kopā ar šo tiešām smago norvēģu raksturu nesēju – dramaturgu. Arī tēli ir diezgan ziemeļnieciski, ko mēs, latvieši, daļēji būdami ziemeļnieki – kaut arī ne tik lieli ziemeļnieki kā norvēģi – tomēr izjūtam. Nu, lūk. Man likās, ka šeit ir pārāk daudz teksta, kaut kas pārāk sarežģīts, pārāk nopietns, bet galvenais tēls, šis Dieva meklētājs, protams, fascinēja. Branda tēls ir fascinējošs, jā! Tā kā ar laiku man nācās nokļūt citā kontekstā, likās – ja es šeit gribu strādāt, nu, tad man tas tomēr ir jātaisa. Tāpat kā Brands izaicina Dievu, arī man jāizaicina mūsu vietējie dievi…
Ja paskatāmies Eiropas vai pasaules teātru repertuāru, "Pēru Gintu" Eiropas teātros atradīsim ja ne katru sezonu, tad tomēr ir iespēja izsekot ļoti dažādu režisoru interpretācijām. "Brands" ir retāks, vai ne?
Es tieši "Pēru Gintu" redzēju Bergenā, Kaliksto Bieito režijā, un kaut kas manī saslēdzās... Tas gan bija senāk. Teātra skatuvi vāciski runājošajās zemēs cenšos monitorēt – kaut kādā ziņā ar to esmu diezgan pazīstams, un pirms gadiem pieciem Frankfurtē atradu vienu normālu vācu iestudējumu, kur bija atstāti tikai galvenie varoņi, un viss likās reāli neinteresanti... Arī recenzijas – it kā forši, normāli, bet nekā īpaša, un visās bildēs tas tieši tā arī izskatījās. Un tas bija vienīgais! Kad teātrī runājām, ka pēkšņi sācies Ibsena bums un vai mums pašiem nevajadzētu paskatīties šajā virzienā, secinājām, ka Ibsenu taisa daudz un plaši, visur var redzēt citas viņa lugas, bet "Brandu" – nē. Tas ir labs jautājums.
Kāda ir tava atbilde?
Viens ir tas, ka "Brands" faktiski nav uztaisāms… Tas ir kā "Nībelunga gredzens". Kaut kas ļoti sarežģīts. No otras puses, arī varbūt no tādas kreisās ideoloģijas viedokļa, Dieva meklēšana šobrīd nav [aktuālākā] tēma, tomēr tu uz to vari skatīties dažādi – gan tā, ka Brands ir Dievu pārpratis meklētājs, gan tikpat labi šajā tēmā varam saskatīt dažādas populisma izpausmes. Man liekas, ka tur ir tik daudz tēmu, kas mūsdienās burtiski runāt runā! "Branda" lugai ir diezgan atvērta struktūra. Tā nav viegla. Domāju arī, ka mūsdienu teātra apstākļos, kad tik svarīga ir komercija un skatītājs, kādam mēģināt "iesmērēt" "Brandu" ir liels risks. Nezinu. Manuprāt, stāsts par tēlu, kurš upurē visu un beigās nav sapratis pašu galveno par Dieva vēsti, ir ārkārtīgi iespaidīgs darbs, viens no lielajiem darbiem. Līdz ar to man nav tam izskaidrojuma, kāpēc tas netiek iestudēts.
Raiņa "Uguns un nakts" vai Ibsena "Pēra Ginta" sakarā mēs ar tevi savulaik tieši runājām par tām atvērtajām struktūrām: manuprāt, režisoram tas ir lielākais prieks – 21. gadsimta 20. gadu teātrī strādāt ar atvērto struktūru, jo šobrīd pieejamo izteiksmes līdzekļu un instrumentu ir tik daudz – tie tev iedod milzīgu brīvību! Nemaz neņemot vērā vēl to faktu, ka nereti darbi pat ar gluži ciešu struktūru tiek dekonstruēti, sadalīti pa detaļām un pārskatīti. Tā ka tas tiešām ir ļoti interesanti, ka "Brands" netiek iestudēts.
Un es pat teiktu – nez, kā mums ietu, ja nebūtu Arnolda Liniņa "Branda" ar Juri Strengu titullomā. Latvijā "Brandam" ir ārkārtīgi nopietns kultūrkonteksts, līdz ar to iestudējums jau automātiski izraisa diskusijas un interesi. Jā, tas ir fundamentāls jautājums un īsti bez atbildes. Teātris jau ir tas medijs, kas notiek šobrīd. Ja tu to neiestudē kā šobrīd, tad labākajā gadījumā tā ir laba klasika, kas kalpo labiem aktierdarbiem, izglītībai, komercijai, bet nu – mūsdienu teātris jau raksturīgs ar to, ka tas notiek šeit un tagad, un [iestudēt] konkrēto darbu mums ir kādi iemesli.
"Brandam", manuprāt, ir ļoti daudz iemeslu, kāpēc šodien šos vārdus runāt.
Man negribas šajā sarunā piesaukt iepriekšējo, respektīvi, pirmo un vienīgo "Brandu", lai kā es pārzinātu Latvijas teātra vēsturi, man tolaik bija viens gads, tev bija trīs gadi un mēs, atvainojos, šobrīd esam pusmūžā, tātad tie cilvēki, kas dalās atmiņās un neaizmirstamos pārdzīvojumos par iepriekšējo iestudējumu, viņi ir vēl vienu kārtīgu strēķi vecāki par mums, bet aiz mums jau ir vairākas paaudzes. Kā tev šķiet, ir kāds organisks intervāls pēc kura ir režisora pienākums katrai jaunai paaudzei piedāvāt kaut ko no tās klasikas? Citādi mēs runājam par kaut ko, ko neesam redzējuši un aug tikai jaunas un jaunas paaudzes un nemaz neuzzina, ka ir tāds darbs un ka viņu var interpretēt tik dažādi.
Nedomāju, ka tur ir jābūt kaut kādam uzdevumam, tas, man liekas, vienmēr ir arī personisks stāsts. Es daudz [runāju] ar Ilmāru Blumbergu, viņš mani tā kā paņēma savā paspārnē, ļoti daudz tādas sarunas un, protams, "Brands", par to ļoti daudz stāstīja. Kad es "Varoņu laukumu" Dailē uztaisīju, iemīlējos Jurī Strengā, atceros, braucu pie viņa uz Jūrmalas māju, mēs tur arī vazājāmies. Es pret kaut ko pievelkos, cilvēks vienmēr pievelkas pret kaut ko, kas ir viņa interešu lokā. Un tomēr tad, kad es tiešām uzsāku šo Dailes teātra mākslinieciskā direktora ceļu, man bija pietiekami svarīgi atkal to "Brandu" taisīt. Lai gan es negribēju ārkārtīgi diskutēt ar Arnoldu Liniņu, kurš arī bija mans pedagogs, vismaz īsu brīdi.
Pie Liniņa man bija ļoti vienkārši, atceros tāds runas nodarbības, kurās es ievēlos, tur sēdēja Kaspars Znotiņš, kurš ļoti gribēja mācīties runu, Aurēlija Anužīte, kura vienkārši bija brīnišķīga un Arnolds jau tāds gados. Man vajadzēja tikai paprasīt: kā tad tur bija tajā Dailes teātrī? Un viņš visu to nodarbību norunāja ar mani, stāstot par to ar lielu prieku. Es par to pat īsti neinteresējos, man tikai patika tie lielie veči režisori, es par viņiem vienkārši kaut ko prasīju. Mani daudz vairāk interesēja nevis, kā pareizi runāt, bet kā tur bija. Un tas ir, kur tu visvairāk mācies – kā tur bija? Tā ka Blumbergs ļoti daudz, Modris Tenisons, esmu pie viņa mazliet bijis, viņš mums Kultūras akadēmijā pasniedza, un tas "Brands" tur visu laiku virmoja. Tas tomēr bija leģendārs viņiem pašiem.
Domāju, Jura Strengas tēls, kas man jau dabīgi fascinēja, ka teātris pēkšņi ir kaut kas cits, ka tur ir kaut kāds tāds nevaronis, intelektuālis, cilvēks, kas izskatās pēc kaut kā cita, nevis klasiska aktiera, laikam tie bija tie fascinējuma momenti. Vienmēr esmu meklējis kaut ko citu mākslā un teātrī. Biju diezgan daudz tajā tēmā dēļ savām dabīgajām interesēm. Tad likās, ka Dailes teātris ir nepaceļams uzdevums, to vienmēr esmu uztvēris.
Nolēmu par to nesatraukties, bet domāju, ka to latiņu celsim, kaut vai tādā veidā, ka mēs mēģināsim to darīt, lai cilvēki domā, ko grib un tā tas ceļš iesākās. Tīri dabīgi.
Par to pārmantojamību. Kad es par šo lietu vispār aizdomājos, jo es nebiju par to domājis, aizdomājos apmēram tad, kad [Andris] Vītols atkāpās no amata, tad Džili [Dž. Dž. Džilindžeru] izstūma vai viņš pats aizgāja, es vēl tā smējos. Bet tad kad sapratu, ka būs konkurss, varbūt vispār pirmo reizi ieklausījos par šo teātri. Ja es tā paanalizēju, saprotam, ka Smiļģis savam skolniekam Pētersonam, bet Pētersons Blumbergam, es pilnīgi jutu, ka viņš viņam kaut ko nodod. Un tieši tādu pašu šefību Ilmārs bija pār mani, jaunu gurķi, paņēmis. Viņš man stāstīja, un es jutu, ka pa tiešo pārmantoju to Dailes teātri, kas ir man vistuvākais. To Smiļģa – Pētersona – Blumberga, tādu poētisko, metafizisko līniju, to tiešo pārmantojamību, kurā pēkšņi es kaut kādā paradoksālā veidā stāvu kā nākamais. Es to kaut kā uztvēru un man pēkšņi nelikās vairs, ka Daile ir kaut kas, kas uz mani neattiecas. Ja tā padomā, un es arī saprotu, kādu teātri pārstāvu, es vienmēr esmu bakstījies šajā virzienā. Tad man likās, ka varbūt tomēr tas ir tas Dailes ceļš, pa kuru atkal tas kuģis jāpagriež, mazliet uz to pusi, kur ir tas vēsturiskais, inovatīvais Smiļģa ceļš. Manas domāšanas pamatā bija atgriešanās pie saknēm, kas tomēr nozīmē pilnīgu novatorismu vienlaicīgi un tādu domāšanas maiņu. Es stāstu par to dabīgo [norisi]. Nevar teikt, ka tagad es nolēmu taisīt "Brandu", tas viss kaut kā kopā ar to gāja, ar šīm domām, kuras tur joprojām ir. Viņas nekad nebeigsies, kamēr mani pašu palūgs no turienes aiziet. Bet es tik mierīgi pret to izturos, es priekš sevis esmu atbildējis, kāpēc tieši es tur esmu nonācis, man tas tagad ir skaidrs.
Izrādi redzēju vairāk nekā vienu reizi, un līdzīgi kā "Pērā Gintā", "Ugunī un naktī" – visi šie poētiskie darbi, viņi, protams, trāpa ar to lielumu. Tad ir burtiski vai pateicoties vizualitātei, skanējuma vai teksta intensitātei, jo poētisks teksts vienmēr koncentrē daudz lielāku enerģiju nekā sadzīvisks un reālistisks teksts, ir atsevišķas vietas, izejot no teātra, tu nevari par viņām nedomāt. Viņas joprojām dzīvo tevī un vilina kā tāda inde, atgriezties un skatīties atkārtoti, kādu no šiem lielajiem darbiem. Par to, pirmām kārtam, tev paldies. Vai pats redzi izrādes nevienādo dabu, ka ir vietas, kuras pilnīgi bultas asumā trāpa, un ir vietas, kur varbūt atelpa gan aktierim uz skatuves, gan skatītājiem zālē? Vai tu redzi to izrādes dzīvi, kad tā ir pabeigta, nodota skatītājam?
Man grūti spriest. Man liekas, ka izrādei iet ļoti labi, intensīvi, katrā ziņā, skatītāji nav vienaldzīgi, var just, ka tas paņem. Tas ir ļoti grūts materiāls, savā ziņā, es negribētu teikt, ka tur jābūt sagatavotam, es tiešam tā negribētu teikt, bet ar to intensitāti [izrāde] ir tāda ļoti savādāka, tam es varētu piekrist. Prieks, kā tur viss ar aktieriem. Jābūt tādiem lielajiem darbiem, mums jāmēģina caur tiem komunicēt ar sabiedrību, tas ir mums jādara, ja mēs gribam saukties par teātri. Cik bieži tas jādara un cik grūti to panākt, tur vienmēr jāmeklē veidi, jāmēģina arī kopējais teātris jāveido tā, ka šādi darbi nav zibens no skaidrām debesīm, bet loģiski izriet. Skaidrs, ka jādomā, kā šādus darbus veidot.
Man liekas, ka teātra būtība tomēr ir dziļāka saruna. Ir svarīgi mēģināt to izdarīt.
Protams, ka mēs viņu, visticamāk, nenospēlēsim tik daudz reižu kā komēdijas vai tamlīdzīgi.
Priecājos, ka mēs to izdarījām, es priecājos, ka cilvēki, var teikt, nepaliek vienaldzīgi, vārda vistiešākajā nozīmē, to pēc tā fīdbeka es jūtu, kurš darbs tiešām ir tā svarīgi aizgājis. Tas neredzamais, kad jūtams, tāds zināms garīgs satricinājums un nevienaldzība. Redzu, ka šobrīd Latvijas skatītājs iet uz teātri. Protams, skaidrs, ka vairāk iet uz tādiem, kur tu patīkami izklaidējies, cerams intelektuālā veidā, vai kur kārtīgi var izsmieties, tas vienmēr būs, to mēs nevaram atcelt. Šobrīd šī ir mana pirmā sezona, mēs pat īsti nesapratām, kas iet, kas neiet. Tā pus zāle bija kaut kāds nesaprotams process, bijām pārliecināti, ka arī šogad, visi jau saprata, ka būs krīze, ka biļetes nepirks, un ir noticis pilnīgi pretējais. Es pat nezinu, kur tā krīze ir. Visticamāk, viņa nevar nebūt, kaut kad jau iestāsies. Vai arī skatītājs grib iet uz teātri, kamēr vēl var atļauties. Tas karš ar kovidu, cilvēki grib uz dzīvo iet, kaut kā par spīti tam vājprātam, cilvēki grib iet kopā un skatīties, veidot kaut kādu kolektīvo pieredzi. Tieši šobrīd, man liekas, ir teātra zelta laiks, es to redzu pēc tā, ka tiešām izpirktas ir gandrīz visas izrādes, ir vēlme komunicēt. Negribu arī noniecināt visu mūs darbu, varbūt mēs ar savu darbu esam mazliet panākuši pretimnākšanu. Tā ka šobrīd, jāsaka, ir laiks, kad var domāt par kaut ko bišķi nopietnāku vai sarežģītāku reizi pa reizei.
Kā cilvēks teātra vadībā Dailē esmu visu laiku tas kritiskais, saku: kur mēs nonāksim, ja tikai skatīsimies, ko pērk?
Es par to domāju, analizēju. Vienmēr esmu sapratis, ka teātris ir priekš skatītājiem, tas ir ļoti svarīgi. Ir skaidrs, ka skatītāju nevajag mācīt, audzināt – tas ir ļoti slikti! Bet vienlaicīgi viņu vajag tomēr veidot. Tu nedrīksti tikai paļauties, ātri konstatēt, uz ko skatītājs visātrāk "pavelkas", un tad ražot tikai to. Ceru, ka mēs nekad nenonāksim tādā situācijā, bet redzu šos bīstamos ceļus. Gribu repertuāra politikas balansu: lai mums ir arī iespēja runāt nopietni, efektīgi, jaudīgi, nebaidīties ne no kā. Tas tā lēnām te top visu acu priekšā, un ir ļoti interesanti tajā piedalīties.
Noslēdzot par "Brandu", tomēr gribu pajautāt par Branda tēlotāju, proti, par Ievu Segliņu. Ir skaidrs, ka viņas personība bijusi izšķiroša, lai Brands izdotos tāds, kāds tas ir viņas tēlojumā. Un ja ņemam vērā, droši vien daudzas īpašības tur jānosauc, ieskaitot milzīgu profesionalitāti, atdevi, ticību, intelekta un emociju vienlīdzīgu balansu vienā cilvēkā, ko šādā situācijā nodrošina režisors vēl bez tā, ka dod iespēju? Ko tu vari iedot tai unikalitātei klāt, pieplusot, lai izveidotos tāds Brands?
Pa lielam neko, to tiešām aktieriem jāapzinās, režisors var ļoti daudz palīdzēt viņiem, viņam ir daudz jāstrādā, bet viņš nevar izveidot to, kā nav. Manuprāt, jā, Ievas personība bija izšķiroša, lai arī ietu uz šādu konceptu, viņš ir tik riskants, ka tiešām visu vai neko. Režisora jautājums ir sajust, ka šī personība šajā brīdī, šajā profesionālajā stadijā un cilvēciskajā, ir gatava tieši šim kalnam. Tas nemaz nav tik vienkāršs jautājums, bet, manuprāt, tas ir viens no foršākajiem režisora uzdevumiem, to sajust un iet ar to. Bet es tev pilnīgi piekrītu, nevajag pārspīlēt režisora nozīmi, režisoriem nevajag ar savu personību uzbāzties pārāk daudz, vajag ļaut. Protams, aktieri daudz ko var par mani pastāstīt pēc "Branda", kā viņi tur bļaudami skrēja man virsū, muka un tamlīdzīgi. Man vienlaicīgi patīk – teātris, ka tās ir īstas kaislības. Es arī stingri turos, tagad baigais runas pedagogs esmu, vārdiem piesienos, tā, ka viņi jau vienkārši grib mani nogalināt. Protams, daudz ko tikai intuitīvi dari, daudz ko ļoti profesionāli, arī mana pieredze aug un kaut kā tās prasmes nāk bišķi vaļā. Bet tā ir tāda kombinācija, ko tu tikai kopdarbā sabalansē. Režisors neko neiedos, ja aktieris nav gatavs to veikt.
Pēc šāda darba kā "Brands" varētu saukt arī citus, to pašu "Pēru Gintu" vai "Uguni un nakti". Ko vēl taisīt?
Redzi, Ieva, tas ir ļoti labs jautājums. Es ļoti bieži savā dzīvē jau esmu piedzīvojis, ka it kā nav kur iet, tiešām reizēm galīgi gribas pamest profesiju. Bet es tam vairs nepievēršu uzmanību, jo tomēr saprotu, ka sastāvu no kaut kāda metafiziska iekšējā dzinuļa, kurš neizbēgami mani virza uz priekšu. Šeit es nepaspēju daudz padomāt, jo bija ieplānots "Hamlets", ko es tagad taisu [Mihaila Čehova Rīgas] Krievu teātrī. Es vēl neesmu atguvies, bet biju apsolījis viņiem "Hamletu" jau pirms stājos Dailes vadītāja amatā. Pagāja tikai trīs gadi, bet par laimi, jo visi jūt, ka aktieri ir mani nogaidījušies. Es tajā mentalitātē, aizliegtajā valodā, kuru visi tagad tā nepieņem, kaut kā atpūšos, gan runājot daudz krieviski man smadzenes izslēdzas, kompis, jūtu tā kā uzkaras, bet ļoti labi. Tas nebija nekas pārdomāts, skaidrs, ka "Brands" un "Hamlets", var teikt ar vienas dienas pārtraukumu, tā ir pašnāvība, bet režisori reizēm neizvēlas, mēs esam apstākļu vergi. Es strādāju ļoti daudz, esmu ļoti intensīvā apritē, bet ne brīdi nejūtu, ka tas ir tas, kas man nav jādara. Aizvien jūtu, ka man absolūti jāsaprot, ka šis darbs man ir jātaisa. Man vajag lielas struktūras, kur es varu interpretēt. Ļoti daudz iegūstu no tavas grāmatas par Pēteri Pētersonu, jau kā praktiķis skatos, kur Pētersons ļoti daudz taisījis sevis sarakstītās lugas, ļoti daudz tādi komentāri, ka tur viņš nebija tik brīvs tajā interpretācijā. To es tieši pēc sevis sajūtu, ka reizēm, kad luga ir kā kaut kas tāds autentisks, tu neesi brīvs interpretācijā, es vienmēr tur zaudēju. Apbrīnoju citus, kuri māk to izdarīt. Līdz ar to man ir šī interpretācija. Uzskatu, ka man krietni jāiet uz priekšu, vēl esmu tāds vārgs, man vēl daudz kas jāiemācās. Tas gandrīz ir galvenais jautājums, ko vēl?… Par nākošo sezonu man tā kā bija skaidrs, vesela virkne ar materiāliem un pēkšņi tomēr par to kārtīgi jādomā. Nu, es arī par to kārtīgi domāju.
Neprasot konkrēti, bet tu tiešām redzi veselu virkni ar materiāliem, kas ir vienlīdzīgi vai pārāki par mūsu šodien apspriestajiem, Ibsena duoloģiju, "Hamletu", Raini? Vai pasaulē tiešām ir vēl daudz spēcīgāku materiālu?
No Raiņa es esmu uztaisījis vienu lugu. Nevar teikt, ka ir ļoti daudz lugu, kas ir spēcīgākas par šo, ko es esmu uztaisījis. Nezinu, godīgi sakot. Es arī lieku visiem meklēt, es gribētu kādu mūsdienu atrast. Visu laiku kaut ko iztēlojos, bet tad es esmu priecīgs, kad kāds paņem: jā, jā, man visticamāk, to nevajadzēja taisīt. Tāpat kā kad es apspriedu Brehta "Kaukāziešu krīta apli", izlasīju, nu šitas riktīgi mans materiāls. Labi, ka Data Tavadze to taisa, Brehts varbūt vienkārši nav priekš manis, kaut viņš pārstāv episko teātri. Teorētiski arī es episko teātri pārstāvu, bet no kaut kādām citām pozīcijām. Starp citu, ja tev ir idejas vari man sūtīt īsziņu formā. (abi smejas). Redzi, vēl ir jāsaprot, kāpēc tu šodien to taisi, ja nav atbildes, tad labāk pagaidīt, varbūt pēc kāda gada pats no sevis atnāks.
Vēlreiz uzsveru, ka es tomēr netaisu klasiku, es meklēju to, kas atbild uz šodienas jautājumiem.
Es lasu senos tekstus, galu galā, "Veco derību" varētu, dažas grāmatas uztaisīt. Ir man dažādas idejas.
Es tomēr gribu, lai tu publiski pasaki, kas spēlēs Hamletu?
Tas bija tā, man bija ideja pirms trim gadiem, tas ir Maksims Busels. Viņš bija izgājis no teātra, tagad dēļ kara atgriezās teātrī, saprazdams, ka netaisās Krievijā palikt. Līdz ar to man pavērās šī iespēja, kas bija manas idejas pamatā.
Visi apspēlē nelaimīgo frāzi: būt vai nebūt, bet ja mēs šo atmetam, kas ir tas vadmotīvs vai tie vārdi, kuri "Hamletā" tev šodien ir svarīgi?
Taisu krievu valodā, Pasternaka tulkojumā. Visi speciālisti šo neatzīst par labāko, bet visi režisori taisa šo tulkojumu, jo viņš tiešām tev kā māksliniekam dod lielāku tēlainību. Man bija svarīgi šo darbu, nevis vispār taisīt, bet tieši krievu valodā taisīt, jo tur saskatīju, pirmkārt – veids, kā viņi tiek galā ar konkurentiem, šī indēšana, Putina laikā tika indēti visi un es domāju...kur es esmu to redzējis? "Hamletā". Tur taču arī visu laiku indē viens otru. Tas man tāds fenomens liekas, mūsdienās, kur var dažādi noslepkavot, tas pēkšņi ir tik pieprasīts. Vēl viens mans atklājums – visi grib taisīt to romantisko "Hamletu", tur vienmēr ir milzīgas problēmas ar to Fortinbrasu, kaut kādi politiskie apstākļi, neviens nesaprot, ko lai ar to dara, cenšas to izgriezt. Nu, lūk, un es sāku skatīties – tur taču divas brāļu tautas – Dānija un Norvēģija, viena tāda vairāk brāļu, tā teikt, vecākie brāļi, un tur taču ir teksts tiešākajā veidā. Dēļ šīs zemes strēles, kur pat nevarēs apglabāt šos cilvēkus, viņi tagad cīnās, tur ir kā viens pret vienu. Es to visu stāstīju, mūsu teātrī uzturējās tāds Romāns Dolžanskis, kurš arī man sens paziņa no Maskavas, Nāciju teātra vadītājs, arī jau aizmucis no Krievijas, un viņš tiešām pat bija pārsteigts, ka esmu šo visu saskatījis. Viņš pārlasīja un tiešām ar lielu pārsteigumu to konstatēja. Palūdzu, lai viņš man palīdz ar dramaturģiju, jo es to krievu specifiku tik labi nepazīstu, tad mums ir izveidota tāda "Rodānija" un "Unorvēģija", tā bišķi sirreāli tas viss. Man šī mūsdienu realitāte, ko mēs ar šausmām vērojam, ļoti palīdz to visu saprast un interpretēt. Esmu vairākas reizes strādājis ar Šekspīru, vienmēr esmu ieguvis ļoti daudz pozitīvas emocijas, esmu "Sapni vasaras naktī" operā Berlīne taisījis, esmu "Makbetu", taisījis, vēl man ir viena opera paredzēta pēc Šekspīra, to mēs tagad nerunāsim. Man ļoti, ļoti patīk "Hamlets", es no studentu gadiem vienmēr kursa darbos esmu to taisījis. Pati ideja lugā, ka tur parādās tēva gars, tas šo lugu, manuprāt, atšķir no pilnīgi visa, mani tas vienmēr ir fascinējis. Tās struktūras. Teātris teātrī. Tā tomēr ir maģiska lieta un man tas patīk, tā es tur strādāju. Es vienkārši strādāju, es daudz vairs nefilozofēju.
