Ieva Struka: Latvijas teātri katrs savā laika posmā neatkarības gados ir atteikušies no teātra nosaukumam pievienotajām personībām kā pievienotajām vērtībām: nav mums vairs Raiņa Dailes teātra, un nav mums arī vairs Andreja Upīša Nacionālā teātra. Bet mums ir Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris. Par Mihailu Čehovu pajautāšu vēlāk, bet, ja Rīgas Starptautiskajai lidostai šobrīd vajadzētu piešķirt kādas personības vārdu – ko jūs ieteiktu? Jo gandrīz visām Eiropas lidostām ir vārdi, bet Rīgai nav – it kā mums nebūtu personību...
Maksims Busels: Jā, labs jautājums! Viss atkarīgs no tā, kurā brīdī rastos šī ideja: varbūt kāds būtu miris, varbūt piedzimis? Man uzreiz nāk prātā kaut kas vairāk romantisks, varbūt kāds tēls no literatūras. Mazais princis nav mūsu tēls, bet kaut ko uz to pusi. Man patīk Rainis, bet jāpadomā... Varbūt "Pūt, vējiņi!" Kaut kas ar gaisu saistīts.
Ļoti laba ideja! Man tas nebūtu ienācis prātā. Bet sākt ar lidošanu gribu tādēļ, ka mani ļoti aizkustināja stāsts, ko jūs atklājāt Mudītei Šneiderei sarunā –, ka jums skolas gados bijusi tāda aizraušanās – staigāt pa jumtiem. Vai joprojām to darāt? Gan realitātē, gan no mākslinieciskā viedokļa?
Nē, vairs nav iznācis... Un tā ir precīza atbilde uz to, ka tieši tā izskatās izaudzis cilvēks, kurš vairs nav bērns, bet īsti pieaudzis arī vēl ne – nākammēnes man būs trīsdesmit. Tas it kā vēl nav vecums, bet kaut kā viens ar otru tas ir saistīts.
Tas bija brīnišķīgais skolas laiks, kad pēc skolas skrēju mājās, atstāju portfeli un skrēju uz Vecrīgu – staigāju, meklēju, kur var izkāpt uz jumta, lai tur pasēdētu, salocītu kādu papīra lidmašīnu un lai tā skaisti varbūt ielidotu kādam rokās…
Pēc tam gāju uz Kluso centru, lai savu dzejoli vai stāstu, kuru biju sācis rakstīt uz jumta, turpinātu rakstīt kādā kafejnīcā, dzerot kafiju. Tie bija citi laiki, cita dzīve, kad varēju nekur nesteigties un nebija arī nekādas lielās atbildības – tikai mājasdarbi uz nākamo dienu. Tā bija skaista dzīve tajā nozīmē, ka biju baigais romantiķis. Bet tagad mana atbilde skan – nē, vairs tā nedaru, jo tam nav laika – jāskrien un jādzīvo pieaugušā cilvēka dzīve. Ir atbildība, darbs, teātris un tā tālāk. Mazliet skumji. Pa brīžam aizdomājos par to, ka arī pie klavierēm tik bieži vairs nevaru apsēsties, lai pamuzicētu. Pa brīžam to vēlos naktī, kas ir slikti, jo no rīta jāceļas. Bet gribas veltīt kādu laiciņu tam, lai pasēdētu, paspēlētu kaut ko, jo tā tu varbūt atmodini savas dvēseles stīgas.
Ja šodien pēc šīs intervijas jūs dotos nevis uz mēģinājumu teātrī, bet uz kādu no Rīgas jumtiem, kurš tas būtu? Uz kura jūs labprāt atgrieztos, un kas būtu redzams no tā?
Starp citu, pagājušogad es to jau mēģināju – tur viss gan jau ir ciet, un
tas arī tā mazliet simboliski – ka daži jumti no manas jaunības jau ir slēgti... Šis ceļš jau aizmirsts. Bet, ja nu es uz to būtu spējīgs, tad tas būtu jumts, no kurienes redzu Bastejkalnu, parku, operu. Kādreiz tas bija "Otto Švarcs", tagad to tā vairs nesauc,
jo nams pieder, man šķiet, "Kempinsky" viesnīcu ķēdei, arī ieeja ir no citas puses, pie "Galerijas Centrs". Bet kādreiz ieeja bija iepretī ''Laimas'' pulkstenim, un tur parasti arī kāpu. Man bija savi paņēmieni, kā ienākt, lai mani nepamana – tāpat kā Zinātņu akadēmijā: kad tur nācu un man jautāja – uz kurieni jūs?, es atteicu – uz 601. kabinetu: ieraudzīju kādu kabinetu, kam bija kāda saistība ar mūziku, un domāju – varbūt pats izskatos kā mūziķis! (smejas) Viesnīcā ''Rīga'' bija dārgs restorāns, un tur starp restorānu un virtuvi bija kāpnes, kur parasti visi darbinieki smēķēja: izgāju uz lielā, skaistā, plašā jumta – kā man tur patika pavadīt laiku vasarā! Tagad labprāt uzkāptu uz šī jumta.
Transponējot šo jautājumu uz mākslu un teātri: vai aktieris uz lomu var paskatīties no augšas?
Pirmkārt,
aktierim uz savu lomu jāprot skatīties ne tikai no augšas, bet arī no malas, no apakšas, no labās un no kreisās puses. Nevaru teikt, ka esmu ļoti pieredzējis aktieris, bet pa brīžam kādu kļūdu redzu arī saviem kolēģiem – piemēram, kādam ir loma, bet viņš uz to skatās tikai no sava viedokļa – viņam nav interesanti, ko dara pārējie.
Var to saukt arī par māksliniecisko egoismu. Piemēram, kādam ir neliela loma, bet konkrētā aina savukārt – liela. Uz skatuves esam visi, bet tikai divi no mums ir galvenie varoņi. Un tas ir grūtākais uzdevums – saglabāt savu raksturu, savu uzdevumu šajā ainā, bet tā, lai šī aina nostrādā uz skatītājiem. Mums, pārējiem, ir jāpalīdz abiem galvenajiem aktieriem, jo – ja es darīšu visu, lai tikai mani redzētu, tad, protams, skatītājs tevi pamanīs, bet aina nesanāks – skatītājs to neieraudzīs un nesapratīs, jo visa uzmanība no galvenajiem tēliem būs novērsta. Tas būtu tas brīdis, kad aktieris nav spējīgs paskatīties uz lomu no malas. Ir jāsaprot, kur tu to vari darīt un kur nevari. Tieši ar to galvenā loma no viena aspekta ir vieglāka tajā nozīmē, ka tev ir daudz laika, lai to attīstītu – veidotu kulmināciju, noslēgumu. Bet epizodiskās lomas ir sarežģītākas, jo tev tajā ir tikai viens vai divi šāvieni. Un viss! Un tev tajos brīžos vajag izdarīt tā, lai būtu skaidrs, kāpēc šis tēls ir šeit un ko viņš te dara. Jo mazāk uz skatuves tev ir laika, jo vairāk jāieliek šajā ainā, bet atkal – lai tas nebūtu pārspīlējums! Tāda ir mana pieredze.
Tikko biju beidzis mācības, un, lai arī nebiju pārāk talantīgs, veiksmīgs un labs, man tika galvenās lomas – biju vienkārši jauns varonis, jauns tēls. Bet pēc gadiem trim tas beidzās – bija tikai epizodiskas lomas, un tas bija visgrūtākais...
Tobrīd mums repertuārā bija "Mēdeja" ar Gunu Zariņu, kur man bija viena epizode, bet tas bija šausmīgi grūti, jo – tas bija tas viens šāviens: izeju uz skatuves, man ir monologs septiņu lappušu garumā, un, kā Guna vienmēr teica – es gaidu, Maksim, šo ainu, jo tas ir vienīgais brīdis, kad varu mazliet izelpot. (smejas) Jo, protams, visa izrāde ir uz Gunas pleciem. Tāpēc es tajā gadā sapratu – šādas lomas ir ļoti sarežģītas: jo mazāka loma, jo vairāk jāskatās uz to no malas.
Runājot par lielajām lomām. Tikko startējāt ar Edmona Dantesa jeb grāfa Monte Kristo lomu. Tā neapšaubāmi ir lielā loma. Bet kaut kādā ziņā izrādes pirmajā daļā esat klāt, bet nepiedalāties, jo akumulējat sevī enerģiju, kas pēc tam būs vajadzīga, lai risinātu dramatisko stāstu – stāstu par atriebību, stāstu par piedošanu vai nespēju piedot. Kā ir šādos darbos, kad esi galvenais, visi uz tevi skatās kā uz galvenās lomas tēlotāju, bet vienlaikus aktivitāte ir tikai iekšēja, jo ārēji valda pasivitāte.
Pirmā daļa ir fiziski pasīva, bet – tikai fiziski! Jo sākas izrāde, un pusstundu sēžu uz vietas. Tieši pagājušajā izrādē bija daži aktieri, kuri mainījās, un es viņiem biju pateicīgs – piegāju pēc izrādes un teicu – o, forši, man tas patīk, tu to tik spēcīgi nospēlēji, ka man nekas nebija jādara! Tāpēc šai pirmajai pusstundai man nav jāgatavojas kā epizodiskai lomai: visu "sabūvēju" sevī, lai jau ar kaut ko izietu uz skatuves. (..) Krāju, klausos, dzirdu, saprotu, savienoju, pēc tam man ir laiks pārģērbties, un pēc tam izeju jau kā grāfs, kurš grib atriebt. Kad atnāca šī loma...
Ja tā ļoti atklāti un godīgi, man nekad šis tēls nav paticis. Nekad!
Tāpēc – kad saņēmu ziņu, ka man tas būs jāspēlē, domāju – oho... interesanti! Interesanti tieši ar to, ka man šis tēls nepatīk! Jo – lai loma izdotos, nav svarīgi, kāds ir šis atveidojamais tēls: vissvarīgāk ir mīlēt šo tēlu, lai viņu saprastu, jo citādi tu to nenospēlēsi. Šajā gadījumā, runājot par Monte Kristo, es kā Maksims vienkārši esmu cits cilvēks – atriebība man nekad nav likusies tā vērta, lai tās dēļ tērētu enerģiju.
Tāpēc man bija jānoiet zināms ceļš, lai saprastu, cik liels, smags un dziļš var būt apvainojums, lai pēc tam savu dzīvi veltītu atriebībai un saprastu, ka atriebības dēļ tu esi zaudējis visu cilvēcisko, ka tu vairs neesi spējīgs mīlēt. Man šī loma bija grūta ar to, ka negribējās ļaut, lai manī ienāk šāda enerģija. Bet atkal – tas bija interesanti, jo tā ir profesija, tas nav trakonams. Mums ir [jājūt šīs] robežas. Man pašam tieši fiziski šī loma bija pirmā grūtākā. (..) Ar katru nākamo reizi, protams, ir vieglāk atrast to [sajūtu] savā ķermenī. Esmu Mihaila Čehova sistēmas aktieris… Jo vairāk grāfs Monte Kristo zaudē robežas un saprātu, jūtu, ka vajag aiziet līdz pat pretīgajam atriebības dibenam, lai pašās beigās pēdējā ārijā, kas ir viņa grēksūdze, tas nostrādātu. Tāpēc šis ceļš bija interesants – lai [viņu] saprastu. Jo man palīdz, ja domāju par cilvēkiem, kuriem šāds ceļš dzīvē iznācis – palīdz tieši līdzjūtība.
Mihaila Čehova vārds teātrim, protams, pievienots vēsturisku iemeslu dēļ. Bet cik lielā mērā šodien jauns cilvēks, strādājot Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī, iegūst informāciju par to, kas bija Mihails Čehovs, un cik lielā mērā iespējams viņa skolu pielāgot šodienas teātra valodai? Kādā aspektā vispār iznāk ar to sastapties?
Nesen mums bija izrāde "Tilts Rīga – Holivuda". Tā ir biogrāfiska izrāde par Mihailu Čehovu. Viņš it kā nav tik daudz laika pavadījis Rīgā, bet Latvija, protams, grib izmantot šo faktu, ka viņš bija šeit. Čehovam šeit bija studija, kas viņam bija jāpamet. Tā ir kā ķēde: ja viņš nebūtu šeit un nebūtu sācies apvērsums, ja Rīga nebūtu bijusi viens no ķēdes posmiem, varbūt viņš nekļūtu par tādu cilvēku, par ko viņš kļuva pēc tam Amerikā. Kur tikai viņš tikai nav bijis! No Krievijas aizbraucis uz Eiropu, tad Itālija, Anglija, līdz beidzot Amerika, kur viņam izdevās atklāt sevi. Joprojām aktuāla ir Lī Strasberga skola – bet tas ir tas, ko Mihails Čehovs darīja. Daži nesaprot, ka tas ir Čehovs, jo Lī Strasbergam pamatā tomēr ir Čehovs. Ja Staņislavskis – tas ir no iekšējā uz ārējo, tad Mihails Čehovs – no ārējā uz iekšējo. Skan it kā saprotami, bet – kas tas ir?
Un kāpēc es saku, ka esmu Mihaila Čehova sistēmas cilvēks? Tāpēc, ka esmu ļoti kustīgs, plastisks. Primitīvi runājot – lai saprastu – ja kādam došu pa vaigu, viņam tas būs sāpīgi un no tā radīsies kādas emocijas. Tas ir Mihails Čehovs.
Protams, vienmēr tā darīt nevaram, tāpēc ir daži citi vingrinājumi. Ne velti Mihails Čehovs ļoti ilgu laiku bija saistīts ar dažādām ezotēriskajām lietām, kā laikabiedri jokoja – viņš runāja ar spokiem. Bet viņš strādāja ar enerģētiku! Tāpēc ir šis tiltiņš – no ķermeniskā līdz enerģētiskajam. Mēs nevaram vienmēr bojāt savu ķermeni, lai kaut ko sajustu. Tas nav pareizi, tas nav profesionāli. Bet man prieks skatīties uz di Kaprio, Merilu Strīpu, Marlonu Brando – viņi visi mācījušies pēc Mihaila Čehova sistēmas, un to var redzēt, tāpēc esmu pateicīgs mūsu meistariem: viņi mēģināja mums dot visus instrumentus – mazlietiņ no Staņislavska, bet vairāk gan no Mihaila Čehova. Un tieši tāpēc
no mūsu kursa izdzīvojuši, profesijā palikuši un veiksmīgi turpina strādāt tie, kuri bija spējīgi šos instrumentus neatstāt tikai instrumentu līmenī, bet savienot tos ar savu dvēseli, prātu un personību. Tikai tad tas nostrādā.
Bet tas ir diezgan traks, garš un grūts ceļš, jo saistīts ne tikai ar tavu spēju domāt un just, bet arī ar tavu spēju analizēt un saprast, kas ir labi, kas nav labi un, protams, ar pieredzi. Tāpēc arī saku, ka man ļoti paveicies! Paldies mammai un tētim, ka esmu piedzimis ar izskatīgu seju, ar dotībām dejot un muzicēt, jo, kāpēc man pašā sākumā deva lomas – ne tāpēc, ka biju pietiekami talantīgs, bet tāpēc, ka labi izskatījos... Un, tikai uzkrājoties pieredzei, sāku saprast – ahā, tas strādā savienojumā ar to. Paldies Dievam, bijusi arī sapratne par to, ka jāanalizē, ko tu dari un kā tu to dari. (..) Tas ir pašsaprotami, ka nedrīksti izmantot tikai tehniku – pašam jāieliek sava doma un sirds. Ne visi no mums bija spējīgi to savienot. (..) Teātri taču nevaram ietekmēt tikai ar gaismu un kostīmiem. Vajag visa kopsavilkumu – lai tas dzīvo. Un Mihails Čehovs mani ļoti uzrunā ar to, ka vajag attīstīt ķermeni – lai grūti pateikt, kā tas notiek, bet ka ķermenis visu jūt un saprot. Domājošs ķermenis.
Domājošs ķermenis – tā ir brīnišķīga formula, ko diezgan labi var saprast un iztēloties normāls teātra apmeklētājs. Bet runājot par domājošu ķermeni, gribu pāriet pie vienas ļoti skaistas jūsu lomas – Gerasima lomas izrādē "Mumū". Izrādē tiek izmantotas ļoti lielas lelles kā aktieru dubultnieces, kas pievērš lielāku uzmanību. Izrādes sakarā piesaukta Bunraku japāņu leļļu teātra sistēma. Bet viena lieta ir tā, ko dara lelle. Bet kā ir aktierim – vai šī arī nebija viena no tām lomām, kur ļoti noderēja Mihaila Čehova metodikas prasmes?
Paldies, ka pieminat tieši šo izrādi – ai, kā man tās pietrūkst! Tā bija viena no manām mīļākajām, un, godīgi sakot, arī mana pirmā loma, no kuras es tik ļoti baidījos. Ļoti... Jo tā bija mana pirmā loma, kurā vairs nebiju jauns varonis – tā bija mana pirmā raksturloma. Esmu pateicīgs Viesturam Kairišam, ka viņš uzticēja man pamēģināt izveidot ko netipisku sev.
Visi smējās – kā visjaunākais no aktieriem, Maksims, var būt Gerasims? Varbūt tā ir kļūda?
Atceros lugas pirmo lasīšanu: atnācām, un es uzreiz – Viestur, paldies, bet es gribu saprast: ja man neatbildēsiet, kāpēc es, nevarēšu saprast, no kā sākt! Un Viesturs man teica tā: man vajadzīgs aktieris, kurš būtu spējīgs just – ļoti skaļi, skaisti un dziļi. Viņš man teica – tu būsi fiziskais Gerasims.
Līdz tam ar Viesturu iepriekš bijām strādājuši pie izrādes "Karalis Līrs", mums izveidojās labs kontakts. Izrāde ''Mumū'' stāsta par laikiem, kad visi bija dzimtcilvēki, – ne kustību nedrīkstēji darīt bez atļaujas. Un šī ideja bija patiešām superīgi izdomāta: lielā lelle kaut ko var darīt tikai tikai tad, ja viņu kāds virza uz kaut kurieni. Tāpēc bija fiziskais Gerasims, bet viņam bija vajadzīga dvēsele. Nu, lūk, un es biju Gerasima dvēsele. Tur bija tik skaisti tēli, kurus kopā izdomājām. Piemēram, kad fiziskais Gerasims iet mazgāt grīdu, Gerasima dvēsele iet mazgāt Tatjanu, jo viņš mīl viņu, bet viņš to nedrīkst izpaust – tas nav iespējams. Esmu tik pateicīgs par šo izrādi, par Kairiša uzticību... Nostrādāja arī fizika: mans kakls vienmēr uz priekšu ir tāpēc, ka gribu ieraudzīt. Neesmu liels, bet esmu diezgan aktīvs, bet izrādē Gerasimam jābūt smagam. Šis cilvēks ir ar tik lielu sirdi, ka var visus samīļot ar savu labsirdīgumu, bet – ar mazu prātiņu. (..) Visiem jautājums – kāpēc pašās beigās viņš aizgāja projām? Kā bija rakstīts, līdz pat Maskavai, kas gandrīz nav iespējams.
Mūsu mūsdienīgās smadzenes tiešām to nevar saprast, kā tas ir – kad tu nevari atļauties pat domāt, kā tu gribi! Tāpēc Viesturs Kairišs darīja ļoti gudri – viņš mēģināja parādīt dvēseles jautājumu: ka ir dvēsele un ir citi apstākļi.
Bet runājot par Mihaila Čehova sistēmu, izrādē ļoti palīdzēja tieši tas, ka savu ķermeni ieliku vajadzīgajā formā, bet savienoju to ar domām par Gerasima būtību – kā viņš uzvedas ar Tatjanu vai ar Mumū, ka viņš nevar tik ātri visu saprast, tāpēc viņš visu uztver caur sirdi. Viss tikai caur sirdi, tāpēc viņš tik daudz var just. Jā, man tas bija milzīgs darbs, tāpēc bija milzīgs gods, kad ''Mumū'' tika nominēta kā Gada izrāde. Vislielākais paldies tieši Viesturam Kairišam. (..) Tā bija brīnišķīga pieredze! Šķiet, ka skatītājos izrāde rada atsaucību un Viesturs kā gudrs, gaumīgs un izglītots režisors bija apmierināts – man tas bija vissvarīgākais.
Varu tikai vēlreiz to publiski apliecināt: profesijas dēļ noskatos ļoti daudzas izrādes, un secinu – jo ilgāk dzīvoju, jo retāk izdodas izjust katarsi vai emocijas, kuras nevari savaldīt. Un šī bija viena no tām izrādēm, kad nevari neraudāt – tu vienkārši raudi. Tas ir apbrīnojami, ka vienu it kā tik sen zināmu, tik pazīstamu stāstu var izstāstīt no jauna tā, ka tas tevi skar neatkarīgi no tā, cik tev gadu.
Tieši tā. Reizēm mūsdienu režisori saka – tagad es taisīšu savu versiju. Tā ir tāda kļūda! Jo pirmkārt vajag saprast, par ko ir materiāls, un – vai tiešām esi spējīgs visu izdarīt pa jaunam tā, lai tas nostrādātu un arī doma tiktu saglabāta. Tas ir visgrūtākais. Tāpēc vienmēr esmu sajūsmā par to, ko dara Viesturs Kairišs, un viņam tas izdevās ne tikai politiski, bet arī cilvēciski. Nezinu, pats neesmu režisors, tāpēc man šķiet – tas ir nereāli grūti, ko viņš dara. Bet vienmēr priecājos.
Šobrīd Rīgas Krievu teātrī varam noskatīties izrādi "1900. Leģenda par pianistu". It kā gribētos to saukt par tavu monoizrādi, tomēr tāda tā īsti nav, jo uz skatuves ir arī Uldis Marhilevičs. Kopā ar skatītājiem tu atrodies tādā kā okeāna vidū – šo izrādi varētu spēlēt arī līdz sirmam vecumam: tu vienkārši visu laiku esi uz starpkontinentālā lainera, brauc, spēlē klavieres un nespēj pieņemt to, ka kaut kur ārpusē ir īstā dzīve. Kas ir tavs lielākais gandarījums no tā, ka publika ir tavā varā? Tai pat īsti fiziski nav iespēju atstāt telpu. Skatītāji ir uz šī kuģa "ieslodzīti" kopā ar aktieri, mūziku, klavierēm.
Ja var izmantot vārdu "vara", kā jūs sakāt, tad tas ir tieši par to: man vienmēr vissvarīgākais ir, lai viņi saprot domu un saprot, par ko es stāstu. Mans svarīgākais uzdevums ir šo stāstu izstāstīt tā, lai viņi saprot, ka šis cilvēks nav vienkārši traks un negrib vairs dzīvot, bet viņš nav uzaudzis tajā sociumā, kas mums diktē – tas ir pareizi un tas nav pareizi. Viņam pareizs ir tikai viens – tas, kas nāk no viņa sirds. Viņš ir gudrs, jo pieredzi viņš gūst no cilvēkiem, kuri uzkāpuši uz šī kuģa.
Tāpēc viņš saka – es negribu būt tajā pasaulē, kur mēs visu varam izmantot, nopirkt, izmest, apprecēties un izšķirties. Viņš uzskata, ka pareizi un īsti būtu izvēlēties kaut ko vienu un cienīt to – cilvēku vai lietu. Nevis – ai, nesanāca, izmetam, šķiramies. Tas ir par to mūsdienīgo lietošanu – ka mums viss ir viegli.
Viņš nevar to saprast – kā tā drīkst: necienīt lietu vai cilvēku, iepriekš nepamēģinot viņu saprast. Kad viņš saprot, kāda ir dzīve tur, aiz kuģa, viņš saka – nē, es tā nevarēšu. Gribu pielikt punktu brīdī, kad saprotu, kas ir īsta laime, un negribu bojāt viedokli par to. Arī diezgan grūta doma. Tagad to atstāstu īsajā variantā; izrādē, protams, mēs stāstām par to, kādi bija šī cilvēka dzīves un pieredzes apstākļi, situācijas. Noslēguma monologs ir ļoti svarīgs. Tāpēc mana vara ir tajā, ka skatītāji man ir tik tuvu, un mēģinu viņiem pastāstīt, kas ir īsts cilvēks. Tas ir ļoti veselīgi – atgādināt par tādām cilvēku īpašībām. Ja to varam nosaukt par varu, tad mans uzdevums ir tāda vara.
Klausoties jūsu teiktajā, domāju par to, cik aktierim patiešām ir liela vara – likt domāt, likt just, likt aizdomāties. Mēs vienmēr runājam par to, ka aktieris atgriezenisko saiti saņem caur kritiku, caur skatītājiem, bet vai var teikt, ka aktierim ir atgriezeniskā saite pašam no sevis – no savām lomām, varoņu domām?
Jā, esmu sapratis, ka tieši tie tēli, kuri man bijuši, atklājuši man pašam kaut ko jaunu! Tieši tā ir attīstība. Tu jau vari teikt – es esmu superīgs, esmu visgudrākais, vislabākais, man neko nevajag, visu saprotu, visu zinu. Parasti tā saka tie, kuri sēž savā kastē, savā pasaulē un nav atvērti attīstībai – citam viedoklim, citām domām un izglītībai.
Katra loma – tas ir tāpat kā atvērties jaunai pasaulei un izglītoties. Tāpēc mani tēli ir tāpat kā cilvēki, kurus satieku dzīvē, kurus vajag saprast un iepazīt.
Iepazīstoties ar cilvēku, sāku mēģināt saprast, kā viņš domā, kāpēc viņš tā domā, kas viņš ir – Hamlets vai Džuljeta, vai personība ir stipra un liela. Jā, man tā ir – kad iedziļinājos Gerasimā, grāfā Monte Kristo, ''1900.'' stāstā, es tiešām sāku domāt kā viņi, un ar to es sapratu – oho! Tāpēc arī ir tā dīvainā lieta: tiklīdz sāc spēlēt kādu jaunu lomu, arī dzīvē pie tevis sāk nākt līdzīgas situācijas. Bet tas ir loģiski: visi ik pa brīžam sākam spēlēt kādas lomas. Bet to vajag darīt akurāti un gudri – analizējot un saprotot, kad sacīt – stop. Kur ir sākums, un kur – beigas.
