Kad aktieris Juris Strenga pēc vidusskolas stājies Konservatorijas Teātra fakultātē, leģendārā pasniedzēja Vera Baļuna viņam esot teikusi: "Mīļais cilvēk, ar tik lielām ausīm teātrī nav, ko darīt. Ejiet mācīties mūziku vai ko citu." Vēlākie gadi apliecināja, ka Vera Baļuna ir kļūdījusies. Ar ausīm Juris Strenga ir sadzirdējis to, kas daudziem paslīdēja garām, ar lielo prātu viņš tiek dēvēts par vienu no intelektuālākajiem aktieriem mūsu teātrī.
Visbiežāk Juris Strenga redzams ar grāmatu rokās, tomēr, braucot no Klapkalnciema uz interviju Latvijas Radio, viņš nelasīja. Laiks ir ieviesis savas korekcijas. Tagad ik rīts Jurim Strengam sākas ar Jāņa Slaidiņa veidoto raidījumu par aktualitātēm Ukrainā.
Arnis Krauze: Internetā atradu vienu pirms pāris gadiem filmētu video, kur jums ir saruna ar jauno aktieri, režisoru Tomu Treini. Viņš stāsta, ka studējot Kultūras akadēmijā, jaunie studenti ir vērojuši vienu jūsu darbu. To noskatoties, viņš pie sevis domājis – redz kā, aktieris var būt arī gudrs! Jūs ne bez pamata tiekat dēvēts par intelektuālu aktieri. Par to gudrību – tas droši vien nozīmē, ka jums nākas saskarties ar lielu muļķību, redzēt muļķus. Kā jūs tādos gadījumos rīkojaties: jūs paejat garām vai mēģināt argumentēt un diskutēt ar muļķiem?
Juris Strenga: (Smejas) Nu jā. Tikai nāve iztaisnos tos līkos. Ko lai dara? Ir jāpiedod zināmā mērā, ir žēlsirdība jāpielieto cerībā uz to, ka viņš varbūt mainīsies, viņam viss vēl ir priekšā. Bet ir muļķība tāda, kur nekas nemainīsies. Tur neko nedrīkst teikt, tur klusumā ir mierīgi jāpaiet garām. Strīdēties jau nav iespējams ar cilvēku, kuram ir... Teiksim, tagad ar kādu no Kremļa pārņemtās informācijas cilvēku var strīdēties? Par ko? Tur ir tikai pāris lozungi, tur nekā cita nav.
Bet dzīves garumā daudz ar muļķiem bijušas darīšanas?
Jā. (Smejas) Ļoti visādas situācijas bija. Tāpēc man interesē psiholoģija, jo katrā gadījumā ir jāmeklē savs, jauns variants. Ļoti daudz kas cilvēkos atkārtojas, bet katrs jau ar savu muļķību ir ļoti individuāls. Dažs muļķis ir pilnīgi ģeniāls. Tas ir jānovērtē. Cepuri nost!
Apmēram pirms gada es šajā raidījumā iztaujāju jūsu kolēģi aktrisi Ausmu Kantāni. Tā bija viena no viņas pēdējām intervijām. Mēs daudz runājām arī par teātri. Vai jūs esat no tiem cilvēkiem, kas dzīvo šodienā un skatās uz priekšu, vai arī ik pa brīdim par pagātni un sastaptajiem cilvēkiem arī domājat?
Tas ir briesmīgi, ka dažreiz, ejot pa ielu, tu ieraugi kādu cilvēku un uzreiz ir asociācija ar kādu citu cilvēku, tu atceries visas situācijas...
Es bēgu no pagātnes, es necenšos atcerēties. No manis ir ļoti grūti izspiest kaut kādas atmiņas par kolēģiem aktieriem, par kuriem man it kā būtu jādod savs novērtējums. Es negribu kavēties atmiņās.
Atmiņās es esmu mēģinājis [pakavēties] vienīgi tajos brīžos, kad liekas, ir kaut kas ļoti interesants, ko pierakstīt.
Bet jums ir grāmata "Ir tas, kas nav". Tā gluži nav, ka jūs bēgat no atmiņām.
Ir jau vēl viena grāmatiņa pēc tam. Ļoti daudz ir palicis aiz šīm grāmatiņām, kas ir piedzīvots visādos manos ceļojumos. Bet ar tām atmiņām ir tā, ka es negribu atcerēties. Es negribu, kā daži aktieri to dara, atcerēties savus spožos laikus un peldēties šajās atmiņās. Viss ir bijis, viss ir pagājis, un ir pavisam cits laiks, citi cilvēki un cita dzīve. Ir jau grūti šodien iejusties šajā dzīvē. Es nevaru pieņemt šo tehnisko pasauli, šos aparātus, kas cilvēkam atvieglo dzīvi, bet padara to neinteresantāku. Teiksim, šie telefoni. Kā es cīnos ar šo telefonu. Tas man ir tā kā tāds lietuvēns. Es saprotu, ka tas var daudz ko palīdzēt, bet man nevajag tā palīdzību. Es pats tikšu galā. Liec mani mierā! (Smejas) Man meita no Amerikas uzdāvināja šo telefonu, lai es ar viņu sazvanītos.
Kā tagad pareizi jāsaka – skārienjūtīgo.
Jā, jā. (Smejas) Bet man neiet viegli ar to. Es ar otru meitu, kura ir šeit Latvijā, ar grūtībām sazinos. Un kur nu vēl ar dēlu, kurš nepārtraukti klejo apkārt pa Eiropu. Jā, negribas gremdēties atmiņās nekādā ziņā. Protams, ir ļoti saldas atmiņas par bērnību, jaunību un Siguldu, un Gauju...
Te es jūs pieķeršu pie vārdiem, ka jums ir saldas atmiņas par jaunības gadiem. [..] Cik nu es pameklēju Nacionālās bibliotēkas digitālajā arhīvā, tad Jura Strengas vārds pirmo reizi presē minēts 1957. gada aprīlī. Tas ir raksts "Literatūrā un Mākslā". Tā nosaukums – "Tautas dvēseles skaistuma atklāsme. Jaunatnes festivālam gatavojoties". "Virsraksts var likties tīšs un samākslots, sak, kur nu pašdarbības kolektīvam un vēl tik jaunam, kāds ir Celtnieku centrālā kluba dramatiskais pulciņš, veikt tik sarežģītu mākslinieciskas dabas uzdevumu. Jā, kur nu. Bet, ja jaunības pacilāts, talanta vadīts, kaut arī meistarībā vēl neapbruņots kolektīvs visu savu sirdi atdevis iemīļotajam darbam, vai tad var šķirt tā devumu no tās bagātības, no tā izteiksmes spēka, kādu atrodam Tautas dzejnieka Raiņa panāksnieku dziesmā "Krauklītis"," [rakstīja Antons Stankevičs]. Tālāk ir garš stāsts par Celtnieku centrālo klubu, par vairākiem iestudējumiem. Lūk, kā jūsu vārds ir pieminēts: "Juris Strenga jau apguvis krietnas skatuvisko kustību iemaņas, izprot izteiksmīga žesta lomu tēla izveidē, paliek konsekvents cauri visai izrādei attieksmē pret izvēlēto runas veidu un tā tālāk. Baigs, varaskāres apsēsts bezsirdis ir Svešzemnieks – Strenga." Tādi ir pirmie pieminējumi par jums.
Un ar šo arī man iesākās visas svešzemnieku sērijas.
Es jau visu laiku esmu spēlējis tikai svešzemniekus. Tagad arī – ja atbrauc kaut kādi ārzemnieki filmēt kaut ko šeit Rīgā, tad tie visi [tēli, kas man jāspēlē] arī ir jukuši profesori un šausmu filmu dalībnieki, jau gadsimteni atpakaļ miruši cilvēki.
Jā, ar šiem spokiem man ir bijusi darīšana nepārtraukti.
Ja par aktiermeistarības pirmsākumiem, tad droši vien svarīgs cilvēks šajā...
Roberts Ligers.
Jā, bet vēl pirms tam Jānis Menca, kas bija Dailes teātra aktieris un arī Krimuldas sanatorijā vadīja dramatisko pulciņu. Vai tur nav jūsu pirmsākumi teātra [ceļā]?
Pirmsākumi, protams. Bet tas jau nu ir smieklīgi, jo tad man bija 17, 18 gadi. Tā kā es biju garš, izstīdzējis un briesmīgs izskatā, tad arī tur spēlēju kaut kādus svešzemniekus, un pat ukraiņu lugā.
Savās atmiņās esat teicis: "Bērnībā man izskats bija tik bezjēdzīgs, ka nekādas īpašas ilūzijas kļūt par aktieri es neloloju."
Jā. (Smejas) Bet manā grāmatiņā jau arī ir minēts fakts, ka mani savaņģoja šī Jāņa Mencas stāstījums. Mana māte viņu izguldīja, kad viņš atbrauca no Rīgas (jo viņš vadīja to kolektīvu un es tur spēlēju kaut kādas lomas). Viņš stāstīja par brīnišķīgo kolektīvu, kas ir Dailes teātris; ka viņi ar mirušiem aktieriem iet tikties kapos, aizdedz svecītes un iedzer šņabi uz kapu kopiņām. Tas man likās tik romantiski un tik jauki – kopā ar mirušajiem sadzert šņabi. Visa mana apzinīgā dzīve, kas ir saistīta ar teātri, ir saistīta arī ar šņabi. Atzīšos, ka tas tā ir. Tas, ka es esmu dzīvs, ir vienkārši brīnums.
Varbūt tieši pateicoties šņabim.
Varbūt. (Smejas) Manas aknas ir tā sabojātas, ka uz tām vairs alkohols neiedarbojas. Tagad es skatos uz viskija pudelēm, man tas ļoti garšo, bet tā kā vairs nevelk. Drusciņ pagaršot, bet tā īsti iedzert vairāk nevelk. Es esmu atindējies.
Latvijas Radio fonotēkā senākais jūsu balss ieraksts ir no 1960. gada 29. novembra, no studentu mēģinājuma. Ierakstā fiksēta arī Olga Dreģe, Juris Pučka, Anda Zaice, Renāte Šteinberga un citi jūsu kolēģi studisti. Juri, tolaik jums bija 23 gadi.
Jā.
Man liekas, ka teātri iemācīt nevar. Ja nu pats neko nedara, tad arī nekas nekad nebūs. Ļoti daudz atkarīgs no paša. Viss atkarīgs no paša.
Fragmentā tika pieminētas pedagoģes Felicita Ertnere, Alma Ābele. Kuri ir tie cilvēki, kas jums pamatus lika?
Pamatus lika pieminētais Roberts Ligers. Pie viņa mēs ātrumā izgājām etīžu spēlēšanu un visu to pārējo, kas notika Teātra fakultātē, kurā mani nepieņēma. Tālākais varbūt pa kripatiņai ir no tā, kas bija [Dailes] studijā. No pedagogiem, kas pasniedza teātra vēsturi – tā ir Lilija Dzene. Galvenais bija Pēteris Pētersons, viņš bija mūsu grupas vadītājs un ļoti iedvesmoja uz plašāku gara apvārsni, uz interesēm, un ļoti daudz uzticējās cilvēkiem, kas darīja. Protams, arī daļa no vecās Smiļģa skolas – Alma Ābele, [Osvalds] Krēsliņš. Viņi pasniedza runu. Tā bija klasiskā runa.
Es esmu vienkārši gulējis uz lauriem un ticis cauri ar loģiku, kas ir pats galvenais manā mūžā.
Kad es skatījos Ventas Vecumnieces izrādes (tās bija padomju ludziņas, brīžiem bēdīgā stāvoklī), domāju, vai tad es to nevaru izdarīt, ja viņa to dara tik nemākulīgi un neloģiski. Es ar savu loģisko domāšanu taču to varu darīt? Pētersons man palīdzēja izvēlēties, lai es kaut ko iestudēju. Tad es lēnām, klusiņām sāku. Es biju arī Pētersona asistents. Bet režija nebija mans aicinājums. Arī aktieru lieta nav mans aicinājums. Mans aicinājums ir būt par klātesošu liktens novērotāju un liecinieku visā tajā lietā, kas mums notiek apkārt. Es ar prieku pieņemu man dāvāto uzticību un ceru arī izvilkt vēl kādus gadiņus uz priekšu, jo dikti gribas redzēt, ar ko tā šļura beigsies.
Labojiet mani, ja es kļūdos, bet kino arhīvā es redzu, ka pati pirmā reize, kad jūs esat filmēts, ir 1961. gadā filmā "Kārkli pelēkie zied". Šajā ekrāndarbā debitē Maskavas kinoinstitūta absolventi – Gunārs Piesis, Miks Zvirbulis, mākslinieks Uldis Pauzers un Gunārs Balodis; kinematogrāfijā debitē arī filmas scenārija autors Gunārs Priede. Lomās ir virkne zināmu aktieru, jūsu kolēģu – Eduards Pāvuls, Vija Artmane, Alma Ābele, Lidija Freimane, Alfrēds Jaunušans, Vera Singajevska, Kārlis Sebris un citi. Jūs, Juri, filmā esat Andersons. Ziniet, kas ir simboliski? Jūsu pats pirmais teikums kino, ko jūs esat pateicis, ir šāds: "Arī jaunatne vairs nevar ilgāk noraudzīties visās šajās nelikumībās."
Tas nebūs pirmais teikums, jo Odesā mēs ar [Āriju] Geikinu filmējāmies pusgadu gadu agrāk; tur, protams, es krieviski esmu pateicis kādus teikumus. Bet latviešu kino tas ir pirmais teikums.
Kāda bija jūsu pirmā pieredze latviešu kino?
Vienā vārdā neko nevar pateikt. Filmā ir visi klasiskie trīs teātru labākie aktieri. Milzīgs ansamblis! Kopā ar visiem aktieriem satikties... Nekas sevišķs nav palicis atmiņā. Bija grūtības ar paukošanos. Bruno Habarovs, kas studijā mums pasniedza paukošanos, ielika man trīs. Man negāja ar paukošanos, un šeit man vajadzēja ar Pāvulu paukoties pa īstam.
Kā jums gāja ar dziedāšanu? Jums bērnībā tomēr bija lieli muzikālie pamati – gan klavieres, gan vijole. Jūs mācījāties Mediņa mūzikas skolā.
Tas jau bija pēc tam. Pacietība man nav bijusi ne uz ko. Ar dziedāšanu – arī tur man nekas sevišķs nebija. Es dziedāju. Pēc tam vēl dziedāju tajā pašā Celtnieku klubā kopā ar orķestri (paliels orķestris bija) deju vakaros. Tas bija reizē ieņēmumu avots un reizē īpatnēja pieredze ar visu to publiku, kas tur nāca. Tā bija pilnīgi cita gaisotne, cita publika – no fabrikām. Augstākā atzinība par manu dziedāšanu bija tā, ka kāds jauns cilvēks no fabrikas ieveda mani vīriešu mazmājiņā un piedāvāja no pudelītes ieraut fabrikas spirtu.
60. gados jūs esat dziedājis krietni daudz. Arī leģendārās Imanta Kalniņa dziesmas jūsu balsī ir ieskaņotas. Tas ir laiks, kad Kalniņš kļūst atpazīstams un populārs. Vai arī jūs viņa mūzika aizrāva, uzrunāja?
Ne sevišķi. No sākuma es pat tā īsti to nesapratu. Man mēģināja vairākas dziesmas iedot, bet pēc tam Pauls Butkēvičs tās iedziedāja "Četros baltos kreklos". Vienu dziesmu man [iedeva], ko [Uldis] Pūcītis dziedāja "Četros baltos kreklos".
1968. gadā tapa kinodarbs "Andrejs Upīts". Rakstniekam bija apaļa jubileja, gari un plaši tika stāstīta viņa biogrāfija, viņa nopelni padomju Latvijas izaugsmē. Vienā no filmas fragmentiem, kur ekranizēta Upīša novele "Bezdievis", esat arī jūs. Vai jūs atceraties, ka tādā darbā piedalījāties?
Kaut ko kā pa miglu, bet neko vairāk.
Tur arī apkārt bija migla. Filmēts tika kapos.
Jā. (Smejas) Tādas epizodes [kino] jau ir bijušas daudz. Par katru epizodi nekas jau nav palicis, viss nāk un aiziet.
Bet ko ar Upīti mums tagad darīt? Viņa vārdā nosaukta skola un ielas.
Un ir milzīgs akmens nevietā.
Pašā Rīgas centrā pie Kongresu nama.
Nē, nu meistars viņš ir grandiozs, tur nav ko. Bet tas, ko... Es atceros viņa pēdējo rakstu. Tās bija zaļas gļotas, ko viņš izspļāva pret latviešu emigrāciju, ārzemēm un tā tālāk. Tas bija pats pēdējais raksts "Cīņā".
Sarunā, protams, nevaram nepieminēt 1975. gadu un Latvijas kultūras kanonā iekļauto Dailes teātra izrādi "Brands". Es palūkojos periodikā, kādas toreiz bija kritiķu recenzijas. Precīzi necitēšu, bet teātra zinātniece Lilija Dzene bija uzrakstījusi, ka pēc Branda lomas Juris Strenga savā aktiera dzīvē vairs neko labāku nenospēlēs. Plus mīnus tā viņa bija uzrakstījusi.
Tā bija, jā. Tad, kad viņa to uzrakstīja, un viņa vēl man to arī teica, es kaut kā ļoti jutos neomulīgi. Es domāju – ak Dievs... Bet izrādījās, kā tā tas arī bija. Tālāk arī viss pārējais ar teātri gāja savādāk. Vienu brīdi es vēl spēlēju ar Kārli Auškāpu kopā. Kad mēs sadarbojāmies, es vēl spēlēju lielākas, lielas lomas, bet pēc tam vairāk nekas tamlīdzīgs nebija.
Vai tā ir tiesa, ka režisors Arnolds Liniņš iesākumā Branda lomu bija iecerējis Harijam Liepiņam?
Nē. Aina Matīsa Radio stāstīja šādu versiju. Es varu izstāstīt citu versiju, un tā, man liekas, ir ticamāka, jo tā nāk no Ilmāra Blumberga mutes. Viņš man teica tā: "Tu nebiji, Juri, paredzēts šai lomai dublēt." Haris bija pirmais. Bija paredzēts Jānis Plēsums, kurš bija Liniņa protežē. Viņš – ļoti izskatīgs cilvēks, bet, kā vēra muti vaļā, tā bija pilnīgas šausmas.
Blumbergs kopā ar Modri Tenisonu, kuri abi būtībā uztaisīja šo izrādi, vairāk pat kā Liniņš... Es domāju, ka Kārlis Auškāps, Modris Tenisons ir visvairāk ielikuši šajā darbā. Liniņš bija kā tāds pārraudzītājs un galvenais, viņš vadīja visu milzīgo izrādes tapšanas procesu. Bet īstie gara ielicēji bija Kārlis kopā ar Modri. Viņi teica, ka bez Strengas to nedarīs. Es nebiju pirms tam neko spēlējis, tikai padomju ludziņās kaut kādas mazas lomiņas, un pie Vecumnieces parasti es spēlēju. Tas nebija nekas. Reizēm es tā vāri ieminējos, ka gribētu kaut ko nospēlēt, bet tas tā arī palika gaisā karājoties.
Es esmu ļoti pateicīgs par šiem desmit, kad es neko nespēlēju teātrī, braukāju, filmējos un sēdēju Valsts bibliotēkā. Es izlasīju visu to, kas, lai manu padomju izglītību nobeigtu, bija nepieciešams.
Es tiku galā ar angļu, vācu, poļu valodām. Bija ļoti daudz grāmatu šajās valodās. Angļu valodā neiedomājami daudz. Es pat brīnījos, ka tādas pretvalstiskas domas angļu valodā varēja izlasīt pilnīgi legāli. Neviens šīs grāmatas neņēma, nelasīja. Pat uz māju es varēju tās ņemt līdzi, konspektēt. Man ir konspekti par visiem jautājumiem, kas mani interesē. Tās bija manas studijas.
Kā jūs vērtējat "Branda" atgriešanos Dailes teātrī un arī pats savu atgriešanos šajā izrādē?
Man ir citāda attieksme pret to. Es, būdams mēģinājumos zālē, nepārtraukti dzirdēju savas un Ausmas [Kantānes] intonācijas. Pie tam es dzirdēju dzeju, jo toreiz mēs iestudējām poēmu. Pašlaik šis "Brands" pēc režisora norādes ir melodrāma. Tas manā saprašanā neiet nekā kopā. Tas, ka tā ir ritmizēta valoda, poēma, piedod plašumu domai, piedod kaut kādu distanci visai problēmai. Bet mēģinot to padarīt šodienas jauniešiem, kuri skatās savā planšetēs, tuvāku un saprotamāku... Es nezinu, vai šāds piegājiens… kur ir ieguvumi, kur – zaudējumi.
Mani šī izrāde uzrunāja. Man nav bieži tā, ka es atnāku pēc izrādes mājās un vēl divas trīs stundas sēžu domās par to, meklēju rakstus [..]. Izrādes laikā es biju pilnīgi atslēdzies no ārpasaules.
Tāpēc es saku, ka no manas puses tas ir ļoti subjektīvi. Es nenoliedzu to zvēra darbu, ko izdarīja [Ieva] Segliņa, viss kolektīvs, kā strādā aktieri, kā strādā viss uzvedums. Tas bija vajadzīgs, un ļoti labi, ka tas tā ir. Tikai man ir veca cilvēka subjektīvs skatījums, es nevaru izraut no savām atmiņām to, kas ir bijis. Tas ir tas jautājums, ka ir jāaizmirst pagātne.
