Kā esam vēstījuši, izrāde "Vaņa*" runā par neatlaidīgiem un izmisīgiem cilvēka laimes un mīlestības meklējumiem.
"Dzīve pati par sevi ir garlaicīga un stulba - ievelk kā purvā. Apkārt vieni dīvaiņi, padzīvo ar viņiem divus, trīs gadiņus un nemanot pats par tādu esi kļuvis. Staigā besīgi savu ikdienu," tā izrādē aktieris Ivars Krasts.
Kas ir sliktāk - pievilt to, kuru nemīli, vai apzināti uzgriezt muguru savai iespējai uz laimi un mīlestību? Centieni spert kaut soli ārpus ikdienas pretī savai cilvēciskai laimei kļūst izmisīgi, tāpat kā bailes no nezināmā, neparedzamā.
"Tā cenšanās ir, bet viņi neiet līdz galam. Reāli tur jābūt trakākam. Tas ne vienmēr ir labi, jo tas trakums bieži vien izpaužas ar mīnus zīmi un tā trakošana beidzas ar nolaišanos līdz bezdibenim, lai tad celtos uz augšu. Tādu pozitīvo trakošanu es pats vēl nezinu," norāda Ivars Krasts.
"Man vispār ļoti patīk Andreja darbs. Es teiktu - tā ir smalka pieeja," vērtē izrādes skatītāja Marta. "Patīk tieši tas, ka ir ļoti daudz tekstā neapteiktu lietu, kuras var redzēt izrādē," teic Elīna.
Izrādes kodolīgumu un lakonismu vārdos, kas nereti aizstāta ar igauņu horeogrāfa Karla Saksa iestudētām kustībām, novērtē arī kolēģi režijā.
"Tāds "Tēvoča Vaņas" sīrups. To četru cilvēkus kodolā nāk vēl kaut kāds vēstījums. Ļoti harmoniski. Tas ir stāsts, kas ir atkarīgs no tāda "Tēvoča Vaņas" un "Gaidot Godo" savienojuma," norāda Latvijas Nacionālā teātra režisors Valters Sīlis.