“Janvāris ir atnācis tikpat ražīgs, ja vēl ne ražīgāks par iepriekšējo gadu janvāri Ģertrūdes ielas teātrī. Kaut arī mums nenotiek publiskās izrādes un skatītāji nenāk, mēs aktīvi strādājam. Tas liekas dīvaini, bet varbūt tāpēc, ka ir šī situācija, mums ir jāmeklē arī citi veidi un ceļi, kā mēs varam kaut ko izdarīt un nonākt pie skatītāja. Un arī, protams, katra janvāra darba posms ir projektu sagatavošana, jo tāds ir mūsu dzīves cikls," pastāstīja Ģertrūdes ielas teātra producente Maija Pavlova.
Klāvs Mellis no teātra apvienības “Kvadrifrons” atzina: “Mums izskatās ļoti, ļoti līdzīgi.
Mēs arī šobrīd spēlēt dzīvajā neko nevaram, bet aktīvi gatavojamies tam, lai atkal varētu tad, kad tas būs droši un rentabli.
Savās telpās veidojam izrādes priekšdienām, arī domājam par attālinātiem projektiem, šajā gadījumā – ne digitālā formātā, bet kas būs skatāmi pilsētvidē jau, cerams, drīzumā. Darbojamies. Un gluži tāpat kā Maijai, mums arī projektu iesniegšanas laiks tuvojas, kas nozīmē, ka zināms darbu apjoms arī tam aiziet.”
Maija Pavlova secināja, ka ceļi, kā sasniegt skatītāju, ir dažādi, bet daļēji teātris ir pārvērties par televīzijas studiju: “Kopā ar horeogrāfi Janu Jacuku mums ir vingrošana “Rīta drosme”, jo aizmirst par veselību šajos laikos nedrīkst un nevajag un ir jākustas. Vēl mums tiešsaistē ir pieejama izrāde “Jums ir apdegušas ausis”, tā ir klausāmizrāde, to var noklausīties jebkurā laikā, jebkurā vietā, kur vien cilvēkam ir pieslēgums internetam un ir austiņas. Pārējais viss ir procesā.”
“Kvadrifrons” aizvadītajā gadā eksperimentēja ar interneta un citu tehnoloģiju sniegtajām iespējām: ““Rolanda dziesma”, “24h”, arī mūsu “Dekamerona” lasījumi – tas viss joprojām ir noklausāms, apskatāms un baudāms, bet šajā gadā mēs nolēmām pievērsties instalatīviem un vienlaikus interaktīviem objektiem. Mēģināsim aptvert Rīgu un, iespējams, arī nedaudz reģionus šādā formātā,” stāstīja Klāvs Mellis.
Ģertrūdes ielas teātris saņēma atbalstu Covid-19 radīto krīzes seku mazināšanai, kultūras organizāciju ilgtspējas nodrošināšanai, un tas palīdzēja teātrim atsperties situācijā, kad liela daļa no teātra ieņēmumiem krīzes dēļ netika gūti, un deva būtisku atspaidu, lai būtu iespējams turpināt darbu uz priekšu. Maija Pavlova atzina, ka lielākais atbalsts nācis no Valsts kultūrkapitāla fonda, tas radījis sajūtu, ka līdz šim paveiktais darbs ir bijis svarīgs.
Arī “Kvadrifrons” saņēmis Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu, kas ļauj domāt ilgtermiņā par teātra apvienības attīstību, projektiem un infrastruktūras nodrošināšanu. Mellis atzina, ka teātra algotie darbinieki saņem dīkstāves pabalstu, savukārt “Kvadrifrona” mākslinieciskie darbinieki nesaņem algu savā organizācijā, tāpēc nevar pretendēt uz personīgiem pabalstiem.
Maija Pavlova piebilda, ka finansējums, ko bija iespējams saņemt mērķprogrammā “Nākotnes kultūras piedāvājuma veidošana visās kultūras nozarēs” ir bijis svarīgs instruments teātru darbības nepārtrauktības nodrošināšanai, jo devis iespēju gatavot jaunus darbus un nav ļāvis stāvēt uz vietas.
Runājot par ārštata darbiniekiem, Pavlova skaidroja, ka pašnodarbinātiem māksliniekiem šī situācija nav īpaši labvēlīga, bet uzsvēra, ka mērķprogrammas, kuru ietvaros visas kultūras nozares varēja saņemt finansiālu atbalstu jaunu projektu, tai skaitā kino un seriālu, veidošanai, ir devušas iespēju turpināt darbu arī tiem māksliniekiem, kas neatrodas kādas organizācijas algotu darbinieku statusā: “Tas, ko es redzu, tad teātra jomas māksliniekiem tā nenodarbinātība nav tik liela, jo viņi ir diezgan aizņemti arī kino un citos projektos.”
Klāvs Mellis, kurš pats ir brīvmākslinieks un pašnodarbināta persona, piekrita:
“Lielu un tiešām patīkamu atspaidu dod šīs programmas, kas sniedz kaut kāda veida iespēju strādāt un darboties arī krīzes apstākļos, iespējams, meklējot kādas citas formas.”
Viņš atzina, ka patīkamāk ir kaut ko darīt, nevis vienkārši saņemt pabalstu, neskatoties uz to, ka ir jāpielāgojas esošai situācijai.
Primārais finansējuma avots lielākajai daļai nevalstisko organizāciju ir kultūrkapitāla fonds. Mellis atzina, ka dzīvot tikai no kultūrkapitāla fonda līdzekļiem ir gan pašiem, gan kultūrkapitāla fondam neizdevīgi, tāpēc savā organizācijā aktīvi meklē veidus, kā paplašināt pieejamo finansējumu no dažādiem avotiem.
“Kvadrifrona” pārstāvis izteica cerību nepazaudēt skatītāju šajā pandēmijas laikā: “Esam nu jau vairākkārt atgriezuši naudu par nenospēlētajām izrādēm, kas sākotnēji bija pašu lēmums. Mēs to izdarījām uzreiz cerībā, ka skatītāji tomēr pirks šīs biļetes vēlreiz.
Esmu diezgan pārliecināts, ka paies kāds laiks līdz brīdim, kad mēs pilnībā komfortabli varēsim justies cilvēku piebāztās telpās.
Es domāju, ka pāreja būs tāda lēna un, iespējams, nedaudz sāpīga, bet varbūt tieši tāpēc mēs atradīsim vēl jaunas formas, kā tikties jau klātienē, bet varbūt mazākos pulkos vai retākās vietās. Katrā ziņā gribu cerēt, ka nav tā, ka ar šo mirkli teātris vairs neeksistē.”
Maija Pavlova piebilda: “Ņemot vērā, ka man liekas, ka mūsu skatītāji ir tādi, kas nenāk uz teātri tikai izklaides pēc, viņi nevar to aizvietot ar kādu citu produktu, un tajā brīdī, kad viņiem atkal būs iespēja, viņi tāpat nāks un skatīsies, un mēs būsim ļoti priecīgi satikties,
jo mums skatītāju pietrūkst ne tik daudz naudas izteiksmē, cik tīri šī domapmaiņa, šie kontakti un šī kopābūšana.”
