Tā kā Čaka stāstā līdzās cilvēku tēliem ļoti svarīga ir priekšmetiskā pasaule, tad arī izrādē izmantots ļoti plašs visdažādāko priekšmetu klāsts, ko aktieri galvenokārt izmanto izrādes skaņu partitūras radīšanai. Izrāde nav veidota kā ieraksts, bet tiks spēlēta, filmēta un montēta reālajā laikā. Tās pirmizrāde tiešsaistē notiks šo piektdien.
Aleksandra Čaka stāsta galvenais varonis ir Juris Gulēns. Pēc profesijas valsts departamenta radiotelegrāfists.
Ik pa laikam viņam ir jāstrādā Vientuļās salas postenī, kas nozīmē veselu mēnesi dzīvot pilnīgi vienam uz salas, toties par to maksā dubulti.
Kad kļūst par grūtu, Juris domā par savu iemīļoto Zentu. Bet kādā visai baisā naktī notiek kas ļoti neparasts – Juri sāk uzrunāt priekšmeti, un drīz vien viņš iemācās to valodu un sarunājas ar tiem. Šī izklaide vienā brīdī viņam kļūst liktenīga.
Izrādes režisors Andrejs Jarovojs pastāstīja: “Līdzās dažādām pudelēm, krūzēm, kurpei un citiem sadzīves priekšmetiem ir arī dažas lietas, ko mēs paši uzbūvējām priekš izrādes un ko nosacīti varētu saukt par instrumentiem. Tās ir divas kastes ar stīgām un atsperēm, uz kurām var taisīt dažādas skaņas, skrāpēt, čīkstēt, krakšķēt.”
“Viņš strādā par radiotelegrāfistu, kas šodien ir aizmirsta profesija, bet savulaik ļoti nozīmīga. Te mums ir improvizēts radiotelegrāfs ar ierīci, ar ko viņš sazinās ar garām braucošiem kuģiem, lidmašīnām. Pie galda redzama arī viņa mīļotās Zentas fotogrāfija. Tātad viņš ir uz tās salas un dzīvo izolācijā, kas ir kaut kas līdzīgs šodienai, viņš dzīvo tur veselu mēnesi un domā un ilgojas pēc savas iecerētās. Blakus darbavietai redzams arī logs ar kaplogu,” pastāstīja režisors.
Kaplogs ir pirmais, kas Juri kādā nemierīgā naktī uzrunā. Ticis pāri pirmajam šokam un izbīlim, Juris iemācās priekšmetu valodu. Šī ielaušanās cilvēka esībai slēptajā pasaulē Jurim vēlāk izmaksā ļoti dārgi. Vai cilvēkam patiešām vajag izzināt visus pasaules noslēpumus, vai ir kādas sfēras, kur labāk nelauzties un Pandoras lādi tomēr neatvērt – šie ir daži no jautājumiem, kas Andrejam Jarovojam šķiet aktuāli Čaka stāsta saistībā: “Man tas kaut kā pēdējā laikā sāk izkristalizēties par to Pandoras lādi, kur iekšā ir ielikts kaut kas, un ir tas kārdinājums to atvērt. Bet vai to vajag atvērt un kas notiks, ja to atvērs? Tas droši vien ir jautājums,
cik tālu mēs cilvēki drīkstam, varam iet un meklēt, un vai mums vispār vajag visu noskaidrot, nu, piemēram, kaut vai runājot par gēniem, kvantiem, atomiem, atombumbām un tā tālāk.
Paralēli otra līnija ir par vientulību, vienpatnību. Cik ilgi un cik veselīgi mums ir būt vieniem? Vai visi cilvēki ir tam gatavi? Un kas notiek ar viņu apziņu?”
Kas notiek galvenā varoņa apziņā, ilgstoši dzīvojot izolācijā – savā ziņā to izrāde arī atspoguļos, izmantojot uz vietas radītās skaņu partitūras saspēli ar aktiera izpausmēm. Galveno varoni Juri Gulēnu atveidos Emīls Krūmiņš, Zenta būs Sandija Dovgāne, bet kaplogs – Edgars Samītis. Aktieri ne tikai iejutīsies tēlos, bet paši arī rīkosies ar priekšmetiem, radot skaņas.
Edgars Samītis neslēpa, ka tehniski izrāde ir ļoti sarežģīta, jo īpaši tādēļ, ka viss notiek reālajā laikā, nekas iepriekš nav ierakstīts: “Izrāde ir tapusi līdzīgā veidā, kā tiek ieskaņots kino. Tās skaņas, ko mēs ekrānā redzam, tās dzīvē izklausās savādāk, bet kino tās ar kaut kādām lietām cenšas padarīt tādas intensīvākas. Un mēs to esam darījuši arī šeit, bet dzīvajā uzreiz. Nevis skatoties bildi un vēlāk ieskaņojot, bet uzreiz tajā momentā, kad tas notiek. Un šai saistībā mums ir liels darbs darāms.”
Tiešsaistes izrādes ''Krēsls'' pirmizrāde Ģertrūdes ielas teātra mājaslapā skatāma 12. februāra vakarā, kad radošā grupa to arī reālajā laikā spēlēs, filmēs un veiks arī montāžu.
