Dailes teātra gadimts
1920. gada 19. novembrī tika dibināts Dailes teātris. Pamatus jauna veida teātrim lika Eduards Smiļģis un Jānis Muncis, kurš pie teātra izveidoja studiju jaunu aktieru uzņemšanai.
Par pirmo un otro aktieru studiju lasi šeit.
Par trešo aktieru studiju lasi šeit.
Par ceturto un piekto studiju lasi šeit.
Par sesto un septīto studiju lasi šeit.
Par astoto un devīto studiju lasi šeit.
Darbības teātris – ceturtā studija
Dailes teātra 4. studija mācības sāka 1966. gadā, to vadīja Pēteris Pētersons un studijas oficiālais nosaukums – Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes neklātienes nodaļa, kurā mācījās studenti Didzis Cauka, Edvīns Dambergs, Marīna Janaus, Nauris Klētnieks, Inese Kovaļova, Pēteris Liepiņš, Lilita Ozoliņa, Kaspars Pūce, Aivars Siliņš un Haralds Ulmanis.
Kā Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” stāstīja Dailes teātra arhivāre un redaktore Līvija Dūmiņa, Pētera Pētersona aktieru skolas koncepcija atšķīrās no viņa priekšgājēja Eduarda Smiļģa metodēm:
“Ja Smiļģa aktieris skatītāju uzrunā kā tēls, tad Pētersona aktieris caur tēlu savā vārdā. Tas ir darbības teātris, ko proponēja Pēteris Pētersons.”
Jau studiju laikā topošie aktieri piedalījās Dailes teātra izrādēs, arī leģendārajā Pētera Pētersona 1967. gada iestudējumā "Motocikls”, kurā Imanta Ziedoņa dzeja un Imanta Kalniņa mūzika savijās poētiskā un simboliski vizuālā stāstā. Studijas audzēkņi pēc daudziem gadiem atkal satikās šī iestudējuma radioversijā, veltot to režisoram Pēterim Pētersonam 70. jubilejā.
Aktrise Marīna Janaus kādā intervijā stāstījusi, ka Pētera Pētersona darbs atstājis paliekošu iespaidu uz viņa audzēkņiem: “Pēteris Pētersons ir liels talants, kurā apvienojas režisora vērienīgums, jūtība pret cilvēkiem, fantāzija, kas ir nepieciešama, lai varētu radīt teātri. Personība, kas suģestē un ved sev līdzi. Pētersons iemācīja mums būt nepārtrauktā nemierā ar sevi, vienmēr meklēt kaut ko jaunu.”
Pēteris Pētersons bija Dailes teātra galvenais režisors tikai nedaudz vairāk kā sešas sezonas, līdz 1970. gada decembrim, un tad, kad ceturtā studija (1971. gadā) beigusi mācības, viņš vairs nevadīja Dailes teātri. Viens no ceturtās aktieru studijas pedagogiem – Arnolds Liniņš kopā ar Ainu Matīsu pēc Pētera Pētersona kļuva par nākamajiem vairāku Dailes teātra studiju audzinātājiem.
Strauja nonākšana uz skatuves – piektā studija
Dailes teātra piektā studija tiek gatavota tūdaļ pēc ceturtās studijas, darbs tiek uzsākts 1971. gadā, un tā jau ir Arnolda Liniņa vadīta studija. Par piekto Dailes teātra aktieru studiju aktrise Akvelīna Līvmane stāstījusi: “Mēs bijām 30 cilvēki, kas bija Tautas kinoaktieru studijā, un divus gadus mēs tur darbojāmies piecas dienas nedēļā. Un tad pedagogs Liniņš, – viņam bija zināms, ka viņš būs Dailes teātra galvenais režisors, – veidoja savu studiju pie teātra. No šiem 30 cilvēkiem 14 cilvēkiem pateica, ka viņi būs šajā studijā. Līdz ar to mēs ievācāmies vecās Dailes pagrabiņā un sākām mācības. Trupā bija 90 cilvēku, to pat šodien nevar iedomāties. Un visiem bija darbs.”
Līvija Dūmiņa citēja svarīgus vārdus no teātra kritiķes Valentīnas Freimanes raksta, kas publicēts almanahā “Teātris un dzīve”. Tajā autore uzsvērusi praktiskās pieredzes nozīmīgo vietu Arnolda Liniņa pedagoģiskajā pieejā.
“Dailes teātra piektās studijas diplomos pirmo reizi mūsu teātra skolas vēsturē ierakstīta visai šodienīga kvalifikācija “Teātra un kino aktieris”. Šīs studijas īpatnība vēl ir arī tā, ka audzēkņus nodarbināja repertuāra izrādēs tad, kad viņu aktieriskā nevarība vēl bija acīm redzama. Taču viedoklis “vispirms lai izmācās un tad atnāk pie publikas” neatbilda ne teātra neatliekamajai nepieciešamībai, ne studijas mākslinieciskā vadītāja Arnolda Liniņa pārliecībai, ka teātra nākotnei ir svarīgi, lai jaunais papildinājums pēc iespējas ātrāk gūtu skatuves izjūtu, ka prakse ir vislabākais skolotājs. Jāriskē, jāuzņemas atbildība un jāpieņem pārmetumi perspektīvas labā,” rakstījusi Valentīna Freimane
Raksturojot tieši piektās studijas kursa specifiku, Akvelīna Līvmane uzsvēra vairākus aspektus: “Mūsu kurss izcēlās droši vien ar to, ka mums nevienam nebija aizmugures. Kā saka, nebija tādu izcilu vecāku, izņemot, varbūt, Kārli [Auškāpu], kuram vecāki bija dakteri. Otrs bija tas, ka
studijā mūsu vecums bija no 17 līdz 30 gadiem, tā ka šī vecuma starpība bija liela. Tajā pašā laikā mēs to neizjutām, draudzīgums un biedriskums ņēma virsroku.”
Viņa stāstīja, ka svarīgs bijis arī savstarpējs atbalsts, kāds valdījis starp studijas dalībniekiem.
“Mēs ilgi turējāmies kopā. Bija šī pleca sajūta. Ja kinostudijā uzņēma jaunu filmu, zināja, kurš iet uz provēm un kas tur būs,” stāstīja Akvelīna Līvmane. “Vienmēr zināja, kad kurš slims un kad kurš vesels, un rakstījām vēstules, un apciemojām. Tas vārds "piektā studija" ar laiku izplēnēja, bet, manuprāt, kādus gadus 15 pastāvēja.”
Ar vecākiem Dailes teātra kolēģiem studijas audzēkņiem neesot bijis daudz kontaktu, jo mācību telpas atradušās pagrabstāvā un mācību grafiks bijis piesātināts. Piedalīšanās masu skatos veicinājusi komunikāciju, taču tā sākusies pilnvērtīgi tikai tad, kad jaunie aktieri pievienojušies teātrim. Akvelīna Līvmane ar lielu gandarījumu atcerējās aktrises sākuma izrādes Dailes teātrī, kā “Brants”, kur piedalījies viss kolektīvs.
Viņa atzina, ka darbs teātrī ir bijis bērnības sapņu piepildījums.
“Dailes teātris vienmēr ir bijis trakais teātris, un tur ir dažādas anekdotes, kā reaģēja Nacionālais teātris, kā reaģēja Dailes teātris uz dažādiem notikumiem. Man tas bija arī sapnis no bērnības, jo pirmā izrāde, ko es laukos ieraudzīju, bija Dailes teātra izrāde, man liekas, ka tā bija “Justīne” ar Lilitu Bērziņu. Un tad es sapratu, ka es gribu būt uz tās skatuves.
Es sev nejautāju “Ko? Kā? Vai tu to vari izdarīt?” – es vienkārši gāju to ceļu, nevienam neko nestāstīju un tur es arī atjēdzos, un tur arī sēžu vēl joprojām.”
Līdzās Akvelīnai Līvmanei Dailes teātrī strādā arī Mirdza Martinsone, kura arī absolvējusi Dailes teātra piekto studiju.
