Dailes teātra gadimts
1920. gada 19. novembrī tika dibināts Dailes teātris. Pamatus jauna veida teātrim lika Eduards Smiļģis un Jānis Muncis, kurš pie teātra izveidoja studiju jaunu aktieru uzņemšanai.
Par pirmo un otro aktieru studiju lasi šeit.
Par trešo aktieru studiju lasi šeit.
Par ceturto un piekto studiju lasi šeit.
Par sesto un septīto studiju lasi šeit.
Par astoto un devīto studiju lasi šeit.
Trešās studijas rašanās
1959. gada rudenī Dailes teātrī pulcējušies vairāk nekā 300 studēt gribētāju. Pirmajā studiju gadā tika uzņemti 63. Studijas audzēkņi bija sadalīti trīs grupās, kuras vadīja režisore un skatuves mākslas pedagoģe Felicita Ertnere, aktrise un režisore Venta Vecumniece un dramaturgs, režisors Pēteris Pētersons, kurš vēlāk arī kļuva par nākamo Dailes teātra māksliniecisko vadītāju.
Dailes teātra trešā aktieru studija līdz 1962. gadam darbojās Dailes teātra ēkā Lāčplēša ielā 25. Trešā studija vēlākos gados nereti dēvēta par leģendāru. Kāpēc leģendāra? Tāpēc, ka tā bija pēdējā, kas mācījās laikā, kad Eduards Smiļģis vēl vadīja Dailes teātri. To vispirms apliecināja teātra zinātniece, arī šīs studijas absolvente Silvija Geikina. Smiļģis neesot bijis studijas pasniedzējs, taču sekojis studijas darbam, izvēlējies studiju priekšmetus, uzraudzījis eksāmenus un dalījies ar saviem komentāriem un vērtējumiem, kurus studenti gaidījuši, bet no kuriem arī baidījušies.
Grāmatā "Pēdējie romantiķi”, kas iznāca 2019. gadā, Silvija Geikina sapulcināja visus studistus, lai atcerētos un pieminētu Dailes teātra trešo aktieru studiju. Teātra jubilejas reizē vērts izcelt tos studijas absolventus, kas nonāca Dailes teātrī – un tie ir Olga Dreģe, Lidija Pupure, Juris Strenga, Ilze Vazdika, Uldis Vazdiks, Leons Krivāns, Ludmila Tarasova un Jānis Filipsons.
Eduarda Smiļģa iedvesmoti
Kā sarunā par grāmatu "Pēdējie romantiķi" Latvijas Radio uzsvēra teātra zinātnieks Jānis Siliņš, trešās studijas izveides laiks bijis nozīmīgs arī paša Eduarda Smiļģa radošajā darbībā.
“Eduards Smiļģis piecdesmito gadu vidū, kad viņš atgriezās no Maskavas un kad viņu gribēja nobīdīt malā un viņa vietā ielikt citus, viņš radīja “Romeo un Džuljetu”, viņš radīja “Ziedošo tuksnesi”, viņš radīja “Spēlēju, dancoju”. Tas ir tāds etalons. Viņš ir vienīgais Dailes teātra režisors, kurš ir divas reizes iestudējis “Spēlēju, dancoju”, tāpat kā “Pēru Gintu”,” stāstīja Siliņš. “Tad viņš iestudē savu pēdējo “Pēru Gintu”, kur Olga Dreģe ir Anita un Ilze Vazdika ir Solveiga. Smiļģim cienījamā vecumā tā ir vēlme pēc jaunības, vēlme redzēt jaunus cilvēkus, kas rada viņa iztēlē radīto mākslu.”
1959. gada septembrī, uzsākot jauno sezonu, Eduards Smiļģis teicis:
“Mūsu jaunā studija sauksies "darbnīca". Ko mēs sastrādāsim, to skrūvi, ko mēs tur apakšā nostrādāsim, to mēs ieliksim jaunā būvē.”
Teiciens palicis studentu atmiņā, jo studijas nodarbības notikušas pagrabstāvā, tā arī paši studenti ar humoru sevi dēvējuši par skrūvītēm.
Vairāki studisti, kā Ilze Vazdika, bija aktieru bērni, citi, to skaitā Juris Strenga, nāca no Dailes teātra aktiera Roberta Ligera vadītās “Rīgas pantomīmas”. Šīs studijas kursu veidojuši no konservatorijas izkritušie aktieri, kāds arī bijis Strenga. Ligers arī bijis tas, kurš Strengu iepazīstinājis ar Eduardu Smiļģi. Raksturojot Dailes teātra trešās studijas attiecības ar Jāzepta Vītola Latvijas Valsts konservatoriju, aktrise Lidija Pupure norādījusi, ka Smiļģis nav vēlējies, lai studentiem tiktu mācīta ideoloģija, tāpēc arī nav notikusi tuva sadarbība starp studiju un konservatoriju. Viņas atmiņās no Dailes teātra pasniedzējiem iemācīti ne tikai runas un aktiermākslas paņēmieni, bet arī pasaules uztvere.
“Mēs bijām kara laika paaudze, mums bija dažādi vecumi, tik un tā mēs visi nācām no tā laika. Protams, tajā laikā sabiedrībā par daudz ko nerunāja, bija esošā ideoloģija. Bet tad, kad mēs ienācām teātrī un ieraudzījām šo inteliģento mākslinieku kopu, kuri arī nerunāja par pagātni, bet mēs viņu saprašanu saņēmām pārpārēm visos analīzes darbos, visās pārdomās, gan caur humoru, mēs sākām daudz ko saprast un redzēt pasauli, kāda tā ir patiesībā,” pērn Latvijas Radio stāstīja Lidija Pupure.
Lidija Pupure arī atzīmēja studiju darba specifiku:
“Mūsu pasniedzēji visi bija praktiķi. Viņi mums nemācīja teoriju, bet viņi mūs mudināja augt kā cilvēkiem. Arī mūsu audzēkņu atlase bija vesela palete.
Mēs nebijām viens otram līdzīgi, mēs nebijām viens otram konkurenti. Pedagogi bija atšķirīgi un daudz mūs dresēja, ja tā varētu teikt.”
Viena no Eduarda Smiļģa svarīgākajām iemācītajām atziņām Lidijai Pupurei palīdzējusi ne tikai teātrī, bet arī ikdienā. ”Viena tāda dominante, ko viņš vienmēr visiem mums atgādināja, ne tikai uz skatuves, bet arī tad, kad mēs ejam pa ielu, – viņš teica, lai mēs neskatāmies zem kājām, bet lai mēs skatāmies augšā uz horizontu un ejam stalti ar izslietu galvu,” stāstīja aktrise. “Tas ir ļoti īpatnēji, es reizumis šo aizrādījumu atceros arī dzīvē, it īpaši tad, kad zūd ticība sev, tad, kad tu esi nomākts; pietiek tikai darīt, kā viņš teica, un viss nostājas savās vietās.”
Ne vienmēr rožainais aktiera darbs
Trešajā aktieru studijā tika uzņemts tik liels studistu skaits, ka tas daudzkārt pārsniedza Dailes teātra vajadzības. Audzēkņiem jau no pašām pirmajām studiju dienām lika saprast, ka visiem studiju beigušajiem darba Dailes teātrī nebūs. Tas dažkārt jauno aktieru vidū viesis pat vainas apziņu.
Tādēļ režisore un pedagoģe Felicita Ertnere studistus mudinājusi iepazīt pašiem sevi, meklēt savas tēmas, ja vēlāk kā aktieriem viņiem būtu tukšāks periods, lai varētu uzstāties ar dzeju un prozu. Aktrise Olga Dreģe reiz sarunā ar Latvijas Radio atzinusi, ka darbs teātrī viņas jaunībā stipri atšķīries no mūsdienām.
“Nu teātrī jau mūsu jaunībā nebija, kā tagad, kad tu ienāc un uzreiz tev ir viena liela loma un otra un trešā. Mēs desmit gadus nemaz nespēlējām lielas lomas.
Un tad, lai sevi nodarbinātu, to mums iemācīja Alma Ābele un citi pedagogi, mudinot mūs veidot koncertprogrammas, lai mēs neļaunotos uz tiem, kas vairāk spēlē, lai mēs attīstītos, lai mums augtu sapratne un lai mēs popularizētu arī dzejniekus,” skaidroja Olga Dreģe.
Tā arī pēc pedagogu ieteikuma aktrise izveidojusi muzikālu dzejas programmu.
“Es arī braucu viena pati pie skatītājiem ar savu ģitāriņu, šo to padziedot un arī runājot savu mīļo dzeju. Un, kur varēju, tur ieliku to savu cilvēcisko, sievišķīgo attieksmi pret visām lietām. Dzeju es izvēlējos pati, saliku pēc tēmām, paņēmu no vairākiem dzejniekiem, piemēram, mīlestības tēmu, dzimtenes tēmu, tēvzemes tēmu, vecāku tēmu,” stāstīja Olga Dreģe.
Arī aktrise Lidija Pupure norādījusi, ka darbs Dailes teātrī galu galā nebijis tik rožains, kā varētu šķist.
“Es esmu priecīga par tiem kolēģiem, kuri arī sadūšojās un brauca uz Liepāju un Valmieru, jo es tā arī varu teikt, ka tie kolēģi, kuri tur aizbrauca, viņu darba pieredze pat bija veiksmīgāka, viņus vairāk izmantoja, viņiem vairāk uzticēja. Mums Dailes teātrī šī puse nemaz nebija tik rožaina,” atklāja Lidija Pupure. “Jo, lai kā tas arī nebūtu, toreiz jau nebija pieņemts, ka ir jāspēlē loma atbilstoši vecumam. Un daudzas jaunas skaistas lomas no klasikas nemaz tāds iesācējs nevar pacelt. Tāpēc mēs arī diezgan ilgu laiku bijām turēti uz nelieliem uzdevumiem.”
