Pasākuma “Karaliene. Kalpone. Vija Artmane” režisors Gundars Silakaktiņš iepriekš izteicies, ka par Vijas Artmanes mūžu varētu izveidot daudzsēriju filmu, jo reti kura aktrise var lepoties ar tādu lomu klāstu un tik milzīgu tēlu amplitūdu.
Skatuves karalienes Vijas Artmanes radošais mūžs galvenokārt bijis saistīts ar Dailes teātri. Tieši Smiļģa dibinātajā teātrī 1949. gadā sākās viņas aktrises karjera. Lai godinātu kādreizējo kolēģi un turpinātu svinēt viņas 90. jubilejas gadu, Dailes teātra aktieri mazajā zālē tikās atmiņās par Artmani – stāstos, lomās un izrāžu dziesmās pasākumā “Karaliene. Kalpone. Vija Artmane.”
Īpašs veltījums viņai – arī puķupodiem noklātā skatuve. “Mēs Nacionālajā bibliotēkā šķirstījām visas iespējamās, pieejamās intervijas, un vienā no intervijām viņa min, ka viņai ir labāk mācīties tekstu, ravējot dārzu, un tas bija kā atslēga, kā varētu veidot šo atmiņas stāstu par Viju Artmani,” atklāj pasākuma režisors Gundars Silakaktiņš.
Režisors stāsta, ka aktrise visu mūžu apgalvojusi – viņu radoši uzlādē nevis skatītāju mīlestība, bet darba partneri – aktieri, režisori, kolēģi.
“Tāpēc mūsu stāsts, atceroties Artmani un viņas mūžu Dailes teātrī, ir tieši par viņas darba kolēģiem, partneriem, kas bija būtiska viņas dzīves sastāvdaļa,” pauž Silakaktiņš.
Aktrises dzīvesstāstu stāstīja un atmiņās dalījās arī kolēģes Indra Briķe un Rēzija Kalniņa, kuras šobrīd mīt Vijas Artmanes grimētavā.
Aktrise Indra Briķe atklāj, ka uzzinājusi daudz ko jaunu un nonākusi pie atklāsmes, ka “cauri visiem laikiem tik daudz kas atkārtojas, un tagad ir ļoti daudzas problēmas, kas ir tādas pašas, kādas bija kādreiz.”
“Man nācās beidzamās piecas izrādes, ko Artmane spēlēja šajā teātrī, spēlēt kopā ar viņu, un būt kopā ar viņu tajā pašā grimētavā, un es redzēju to spožumu, un es redzēju arī tās sāpes un to nevarību pēc tam, kad cilvēkam nāk visādi dzīves sitieni un kas iedragāja veselību,” stāsta Briķe.
“Viņa, būdama tik perfekta, kā arī te izskanēja, kā viņa ierakstīja dziesmas un kā viņa strādāja pie lomām, ka viņai tas ļoti, ļoti sāpēja un viņa aizgāja ar lielu sāpi. [..] To neviens neredzēja. [..] Viņa aizgāja ar tādu domu, ka vajag atpūsties un paiet malā no teātra, tas nebija tā, ka viņu kāds izmestu, jo bija paredzēts, ka viņai nākamajā sezonā būs lomas…” atceras Briķe.
Joprojām teātrī ir cilvēki, kuri par Viju Artmani nevēlas runāt un viņas laiku nevēlas atcerēties. Tāpēc atmiņu vakarā uz skatuves, citējot pasākuma režisoru, bija tikai tie aktieri, kas to vēlējās.
“Bija laiki, kad viņu sveicināja un dievināja, un tie paši cilvēki pēc tam aiz muguras viņai ļoti daudz sāpju nodarīja, viņai tas ļoti sāpēja,” atklāj Briķe.
“Viņai bija grūti, viņa nečupojās, nesēdēja bufetē, pēc izrādes viņa bija savā ģērbtuvē un ļoti, ļoti to pārdzīvoja.”
Aktrise Lidija Pupure, atceroties Artmanes dzīvi, stāsta: “Vija patiešām bija ļoti liela personība. No viņas varēja mācīties, viņu varēja apbrīnot, un man šķiet, ka šodien it īpaši mums visiem ir jāsaprot, ka laiki mainās un mākslinieks dzīvo savas tautas dzīvi visos laikos.”
“Mūža nogalē, kad Vijai bija tik grūti, tad bija jādomā par to, ko dara aktiera mūžs ar cilvēku, cik daudz viņš prasa, paņem; un viņa vienmēr uz darbu nāca tik savākta, tik koncentrējusies darbam, sagatavojusies. [..]
No lidmašīnas viņa varēja taisnā ceļā ierasties mēģinājumā,” atklāj Pupure.
Aktrise Ērika Eglija atceras savu vienīgo tikšanos ar Viju Artmani: “Tas bija laikā, kad es studēju Kultūras akadēmijā, es tajā dienā gāju uz Zirgu pastu, man bija aktiermeistarības nodarbības. Es krustoju Brīvības ielu un bija pilns ar cilvēkiem, es pat nezināju, kas ir noticis, mācoties šo profesiju, nezināju, ka ir tādas zvaigznes apbedīšanas diena.
Tad, kad es sapratu, ko izvada mūžībā, es apstājos un sagaidīju, kad Viju ar gaziku … tā bija pirmā reize, kad es viņu ieraudzīju... diemžēl šādu un vienīgā [reize].
Bet man bija tas gods atdot viņai godu.”
Eglija uzskata, ka šādi izstāstīta radošā biogrāfija ir lielisks veids, kā ar profesiju iepazīstināt jaunos aktierus vai tos, kas vēlas kādreiz studēt un kļūt par aktieriem.
“Cilvēks ir tik liels, cik liela ir viņa mīlestība, un viņas mīlestība bija milzīga. Uz teātri, kino, viņa mīlēja cilvēkus, savus kolēģus, tā bija aktrise, kas bija visa laikmeta simbols,” pēc pasākuma pārdomās dalās skatītājs Juris Karlsons.
