“Trīs nepazīstami vīrieši ierodas vienā telpā katrs ar savu, ļoti atšķirīgu mērķi. Uzņēmējs, profesors un armijas kapteinis. Nešķiet, ka viņi īpaši izbaudītu cits cita sabiedrību, bet kāds laiks viņiem būs jāpavada kopā. Turklāt sāk notikt savādas lietas un mistiskas sagadīšanās. Tas viss rosina aizdomāties par cilvēka brīvo gribu, izvēles iespējām un dzīves jēgu,” teikts izrādes aprakstā.
“Tas ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, kas interesē visus,” stāsta izrādes režisors Nikolajs Korobovs. “Mēs dzīvojam dzīvi, un tā ar kaut ko beidzas, jautājums – kas tur ir? Mēs visi izrādē iziesim caur tādu kā mistisku istabu. Ar ko katrs tur atnāks, ir katra paša darīšana.
Es ļoti gribētu, lai skatītāji pēc izrādes, pasmējušies, emocijas izlējuši, atnāk mājās un padomā – kāda ir dzīves jēga?”
Aktrise Lelde Dreimane atklāj, ka darbs bijis izaicinošs: “Sākums bija tāds: viņš teica, lai mēs aizmirstam Staņislavski, tas bija visgrūtākais, ko izdarīt. Jo tagad ir Čehova laiks. Mēs visu laiku esam pieraduši pēc Staņislavska metodes strādāt. Tagad tāds pavērsiens!... Man šķiet, ka mēs ar to tikām galā.”
“Tika prasīts liels azarts, ārkārtīgi daudz enerģijas, bet tā enerģija, ja tu ar viņu sāc svaidīties, viņa arī nāk atpakaļ, viņa tev līst virsū,” stāsta aktieris Dainis Gaidelis. “Pats režisors dod ļoti daudz enerģijas. Jā, mēs runājam par ļoti nopietnām lietām… mēs runājam par šo istabu, par šo telpu, kurā mēs visi, lai kā arī negribētu, bet mēs viņā nonāksim. [..]
Tātad par nopietnām lietām mēs runājam smejoties, ar humoru.”
Ļeņingradā dzimušais, bijušais Rīgas Krievu Drāmas teātra aktieris Nikolajs Korobovs pirms diviem gadiem pabeidzis Krievijas Skatuves mākslas institūta režijas fakultāti un Maskavā iestudējis vairākas izrādes. “Trīs šūpolēs” ir viņa debija Dailes teātrī. Luidži Lunari mistiskajai komēdijai režisors izvēlējies vieglas situāciju komēdijas spēles formu ar pārspīlētu mīmiku un ķermeņa plastiku un izklaidējošiem dejas elementiem.
Režisors atklāj, ka šādu formu izvēlējies, jo par nopietno runāt nenopietni esot vislabāk.
“Vienmēr, kad iestudēju izrādi par nopietnām tēmām, spēlēju tās nenopietni, bet nenopietnu izrādi spēlēju ļoti nopietni. Tāds viltīgs gājiens,” stāsta Korobovs.
“Man patika, ka tika sakults gaiss telpā un mistērija bija laba. [..] Man patika tas vieglums, brīnišķīgi aktieri, man liekas, ka Leldei bija liktenīgās sievietes vai visu varošās vai visu ietekmējošās sievietes tēls…” pirmajos iespaidos dalās izrādes skatītāja, nekustamo īpašumu speciāliste Ginta Vīksniņa.
Uzņēmējs Indulis Krauja, aktrises Leldes Dreimanes krusttēvs, pēc izrādes noskatīšanās pauž prieku par redzēto: “[..] es biju lasījis eksemplāru. Es parasti viņus lasu daudz reižu, bet šoreiz pusotru reizi, un es biju tik priecīgs, ka viņai ir tāda iespēja! Jo it kā pēc tā materiāla liktos, ka maza lomiņa, bet saku, Lelde, tas ir super, tu vari parādīt sevi! Visi gaidīs! Un man ir prieks, ka es esmu uztvēris to, ko režisors parādīja!”
Izrādes skatītāja, runas pedagoģe, Aina Matīsa novēro, ka teātrī šobrīd esot raksturīga atkāpšanās no reālpsiholoģiska tēlojuma, lai meklētu jaunas formas: “Mēs esam laikmeta maiņas meklējumu saasinātā posmā. [..] Man šādā stilistikā pagaidām pietrūkst viegluma, es jūtu sviedru smaržu, es jūtu smagnējību, man gribētos vieglumu klāt.”
