Kā būtu strādāt Nacionālajā teātrī?
Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” aktrise un kostīmu māksliniece Madara Botmane stāstīja, ka ir bijis liels gandarījums saņemt atzinību par savu darbu kā kostīmu māksliniecei:
“Šie divi darbi bija ļoti tuvi, lieli un apjomīgi, man ir liels prieks, ka darbs, kas tur tika ieguldīts nav izkūpējis gaisā, bet tas ir atzīts par labu esam.”
Kopš 2011. gada Madara Botmane ir Latvijas Nacionālā teātra štata aktrise. Ceļš uz Latvijas Nacionālo teātri nav bijis aktrises mērķis, lai arī sadarbība ar teātri notikusi jau studiju laikā, studējot aktiermeistarību Latvijas Kultūras akadēmijā: “Mēs bijām Latvijas Nacionālā teātra kurss, mūsu kursa vadītājs bija Edmunds Freibergs, tā kā tā sadarbība ar Latvijas Nacionālo teātri mums jau notika pirmo reizi trešā kursa sākumā, kad iestudēja izrādi “Vadonis” ar Zigmara Liepiņa mūziku.”
“Es šādā formātā par aktrises profesiju nedomāju. Es par šo lietu vairāk domāju, tad, kad es stājos aktieros un, braucot gar Latvijas Nacionālo teātri, domāju: “Kā tas būtu, ja es strādātu šajā mājā?” Skaisti, ir tas, ka šie “kā tas būtu?” piepildās,” teica Madara Botmane.
Covid-19 izraisīto ierobežojumu un tiešo ietekmi uz teātra pasauli aktrise raksturoja kā dīvainu periodu: “Pirmais Covid-19 vilnis uz mani neatstāja lielu izjūtu, ka man trūkst šīs skatuves, jo, atzīšos, sezona jau gāja uz otru pusi, un mēs visi bijām noguruši, un es biju pārskraidījusies. Pirmo Covid-19 vilni es no tiesas izbaudīju kā laiku sev. Tajā laikā mēs uztaisījām izrādi digitālajā vidē “Baltā sieva”.
Bet šis otrais vilnis, kad tika apstādinātas arī izrādes pat mazam skatītāju lokam, bija ļoti īpatnējs.
No augusta jau bija spēlēts teju katru vakaru, tas ritms tomēr tiek ieņemts un tu pierodi, ka gandrīz katru vakaru tu nonāc kontaktā ar skatītājiem un kolēģiem. Oktobrī man pat bija 20 izrādes, tā kā es ļoti izjutu to, ka kaut kas pazūd no organiskas eksistences.”
Brīvi radošie apvāršņi kā kostīmu māksliniecei
Studēt Latvijas Mākslas akadēmijā Madaru Botmani mudinājusi vēlme radoši izpausties un papildināt savas zināšanas: “Es nezinu, kā tas ir citiem cilvēkiem, bet manā gadījumā tas bija ceļš uz radošu profesiju un materializāciju. Tajā nozīmē, ka aktrises profesija, lielā mērā tas viss izkūp gaisā. Jā, tu iepriecini cilvēku, tas viss ir ļoti skaisti, bet ne vienmēr aktieri un ne vienmēr es esmu varējusi strādāt brīvos radošos apvāršņos, kā aktrise. Tas man lika iestāties Mākslas akadēmijā, lai es atgūtu to zonu, kas man kā cilvēkam ir būtiska. Lai es arī pati varētu radīt un uzņemties atbildību par to, ko es radu, kāpēc es radu un kā es radu. Būtībā tas bija tas primārais iemesls, kāpēc es iestājos.”
“Otrs iemesls bija tas, ka tad, kad es iestājos, man bija 27, 28 gadi. Studēt par aktrisi es izlēmu ap 18, 19 gadiem. Man šķiet, ka tas cilvēkam ir vajadzīgs, ik pa laikam savas zināšanas papildināt un paskatīties uz lietām no citiem skatupunktiem. Tā ir vēl viena lieta, ko es absolūti izbaudīju mācoties Latvijas Mākslas akadēmijā. Mācīties 22, 23 gadu vecumā ir citādāk kā mācīties ar pieauguša cilvēka saprātu kad ir 29, 30 gadi. Tā ir ļoti liela vērtība, jo ir iespējams izvērtēt un paņemt daudz vairāk, nekā tad, kad tu esi jauns,” skaidroja Madara Botmane.
Viņa arī skaidroja atšķirību starp kostīmu mākslinieces un aktrises profesijām:
“Ja tiek uzšūta kleita, vai nu tā novalkājas, vai pēc pieciem gadiem tā tiek pāršūta citā kleitā, tā tomēr ir strādāšana ar matēriju. Strādāšana aktiera profesijā ir nematerializācija, tas ir darbs ar nematēriju, kas arī protams ir ļoti skaists.
Abas profesijas ir gaistošas, ja arī es uz kostīmiem skatos ne tikai kā kostīmu māksliniece, bet kā dizaina objektu un projektu veidotāja.”
Izrādes “Purva bridējs ugunī” režisors bija Madaras Botmanes vīrs Regnārs Vaivars. Sadarbībā ar Regnāru Vaivaru viņai kā kostīmu māksliniecei svarīgākā bijusi precizitāte, kas ļāvusi pastiprināt režisora redzējumu ar kostīmiem: “Protams, komunikācijā režisors ir vieglāk aizsniedzams. Kaut kādās zonās tas sarežģī tāpēc, ka, iespējams, mēs viens par otra darbu izsakāmies reizēm skarbāk un tiešāk, kā tas notiek strādājot svešākā komandā.”
Madara Botmane arī stāstīja, ka vissvarīgākais šādā sadarbībā ir cieša komunikācija starp scenogrāfu, kostīmu mākslinieku un režisoru:
“Mani neiedvesmo izrādes, kurās es redzu, ka šis dialogs starp šiem trim cilvēkiem īsti nav noticis, vai nav noticis dialogs starp kostīmu mākslinieku un scenogrāfu.
Ir ļoti svarīgi, ka tas viss tiešām savelkas vienā kopumā. Ar Regnāru strādāt ir gan vienkārši, gan reizēm sarežģīti, it sevišķi, kad tuvojas pirmizrādes.”
