Kaspara Rolšteina un Ditas Lūriņas iestudētās izrādes “#DiToo” nosaukumā nav jāmeklē līdzības ar savulaik Amerikā aizsākto kustību pret sieviešu seksuālo izmantošanu. Izrādes autori norāda, ka nosaukums jāuztver kā vārdu spēle.
“Tā spēle ir ap to, vai tas ir dokumentāls stāsts par Ditu, vai tomēr it kā nav. Rakstot tekstus, mēs arī pārrunājām dažus viņas biogrāfijas detaļas. Tur šis tas ir arī no viņas pašas.
Beigu galā sanāk stāsts it kā par viņas dvīņu māsu,” skaidro mūzikas un libreta autors Kaspars Rolšteins.
Izrādes režisore un aktrise Dita Lūriņa atzīmē: “Tas acīmredzot ir par kādu vēl Ditu un vēl daudzām Ditām, kas tajā viszināmākajā Ditā iekšā ir, gluži tāpat, kā ikvienā Ilzē, Mārā ir daudz visvisādu dimensiju un šķautņu.”
Muzikālās izrādes “#DiToo” libreta pamatā ir autobiogrāfiskā formā veidots stāsts par dvīņu māsas piedzīvojumiem Kurzemes jūrmalas Papes Priediengalā. Monoopera ir arī sirreāla atgriešanās noskaņojumā pirms 20 gadiem, kad Kaspars Rolšteins kopā ar Hardiju Lediņu sacerēja postmoderno operu “Rolstein in The Beach”.
“Man patīk rakstīt par vietām, kuras es zinu, un man patīk arī, ka tā ir maza vieta. No otras puses – tai mazā vietā var būt pilnīgi pietiekami, lai mēs runātu par jebko visā kosmosā, kā mēs arī mēģinām. Nav obligāti jābrauc uz Marsu, lai būtu uz Marsa,” stāsta Rolšteins.
Panku princesei līdzīgās Ditas Lūriņas varones absurda stila stāstiņi izrādē mijas ar Kaspara Rolšteina emocionālo un lirisko basģitāras skanējumu. Aktrise atzīst, ka, uzsākot darbu pie izrādes, teātrī uzkrātā pieredze bija jānoliek malā.
“Bija tās sajūta, ka es lienu tumšā meža biezoknī, kurā man nav vispār nekādas pieredzes kāju spert un principā tas nav mans meža biezoknis,” atceras Lūriņa.
“Izrāde piedzimst pirmizrādes vakarā kopā ar publiku. Tad šoreiz viņa piedzims pati.
Viņa arī manī kaut kā noformulēsies līdz galam vai noformēsies, vai vedīs mani tālā tai ceļā, kurā varbūt arī man nevajag sagaidīt kādu zināmu līniju, pret kuru nostāties un mērogu saprast.”
