Liene Jakovļeva: Parasti jūnijā atpūšaties, bet tagad ir jāstrādā – viss sagriezies kājām gaisā. Kā jūtaties?
Gundars Silakaktiņš: Jūtos labi, radoši uzlādēts un pirmizrādi gaidošs.
Dainis Grūbe: Tāpat kā Gundars, arī es jūtos ļoti labi – brīvais periods mums bijis pietiekoši liels, pirms atgriezāmies teātrī. Kaut kā to, ka tagad ir ārā vasara, bet tajā pašā laikā mums jāatrodas teātrī, īsti nemanu, jo mēs ļoti, ļoti labi strādājam – atnākam, pastrādājam, bet pietiek laika arī izbaudīt vasaru. Nesūdzos.
Lauris Subatnieks: Diskomforta nudien nav, nē. Process ir ļoti labs un konkrēts – atliek brīvā laika arī ģimenei.
Jurate Silakaktiņa: Šajā kontekstā runājot – ja parasti darbam traucē vasara, sauļošanās vai kaut kas pierasts,
šobrīd varētu traucēt tas, kas notiek pasaulē – pandēmija un politika: ar to konkurēt ir sarežģītāk nekā ar sauļošanos.
Bet jāpiekrīt kungiem – esam veiksmīgi atraduši vēlmi runāt arī par tām lietām, kas ir šajā lugā – ne tikai par to, kas notiek apkārt. Protams, pirmā stunda teātrī mums katru dienu paiet par politiku, par veselību un visu pārējo, un tikai tad aiziet parastais ikdienišķais mēģinājums.
Tuvojas 1. jūlijs. Mēs tiekamies krietnu brītiņu pirms pirmizrādes, vēl pirms Jāņiem. Top jauna izrāde ar skatītājiem, bez "Zoom", tomēr būs savas īpatnības un tehniskie knifiņi.
Gundars Silakaktiņš: Zīmīgi, ka lugas ideja Artūram radās vēl pirms koronavīrusa! Un tā ir tikai sakritība, ka pirmizrāde piedzimst un veidojas vīrusa epicentrā. Nezinu, kā to Dīcis ir sajutis, bet tas ir fakts. Runājot par tehniskajiem knifiem –
1. jūlijā spēlēsim nevis uz skatuves, bet Dailes teātra kafejnīcā, savukārt skatītāji sēdēs Dailes teātra dārzā.
Jurate Silakaktiņa: Iznāk tā skaisti un simboliski: aktieri ir teātrī, jo viņi grib spēlēt, un publika arī tur ir, bet – skatītāji īsti pie mums vēl netiek, jo pa vidu ir stikla siena. To risināsim ar apskaņošanas paņēmieniem – lai tiktu sadzirdētas visas nianses, katram skatītājam pēc visiem sanitārajiem noteikumiem būs dezinficētas "Bluetooth" austiņas, Zane Dombrovska veido skaņu partitūru, kas paralēli izrādei būs kā vesela raidluga, jo
visas telpas, skaņas, ambiences – tas viss būs, lai skatītājiem neviena nianse nepaietu garām un kompensētu to enerģētiku, ko bloķē stikls.
Gundars Silakaktiņš: Būs arī monitori, lai skatītājs varētu redzēt detaļas, jo skatītāji būs izsēdināti pēc visiem noteikumiem. Līdz ar to nianses varētu paiet garām. Tāpēc esam nodrošinājušies arī ar video. Esam gatavi izaicinājumiem!
Dainis Grūbe: Turklāt video filmēsim mēs paši, operators būšu es. Brīžiem ieklīdīšu kadrā, bet
vispār jau visvairāk filmēšu Laura Subatnieka performanci...
Luga nosaukta par mūsdienu traģēdiju.
Jurate Silakaktiņa: Tā nav klasiskā traģēdija, bet Dīča piedāvājums par mūsdienu traģēdiju. Arī šeit ir visiem zināmie traģēdijas žanra noteikumi – ka kādam ir jāiet bojā, tomēr šī ir mazliet ironiska traģēdija.
Ekskluzīvā kārtā izlasot lugas materiālu, man ir ļoti grūti dažos vārdos definēt, par ko ir šis stāsts – par vientulību, atsvešinātību, bailēm?
Dainis Grūbe: Jā, jā, par pazudušiem cilvēkiem, kuri tomēr kaut kur dzīvo. Konkrēti viens – Jautājuma zīme – dzīvo savā realitātē. Cilvēks sev nodefinējis, kas viņam ir un kas viņš ir, un savā realitātē dzīvo līdz brīdim, kad atnāk viens cits, kurš pēc Jautājuma zīmes domām arī dzīvo kaut kur citur. Viņiem sākas draudzība.
Gundars Silakaktiņš: Izrāde patiešām ir par draudzību, bet arī par vientulību un nelaimīgu cilvēku, kuram ir vēlme iekļauties sabiedrībā – tā ir viņa galvenā dziņa.
Par to arī ir izrāde – kā viņš, būdams pašizolācijā, rada savu fantāzijas pasauli.
Jurate Silakaktiņa: Viņš meklē mīlestību un draudzību. Droši vien viņš savulaik bijis nevajadzīgais, neērtais bērns, kurš nu ir izaudzis, un šeit nu ir tas rezultāts.
Gundars Silakaktiņš: Šajā darbā apvienojas ideālisms un radikālisms. Viņš ir izteikti radikāls cilvēks. Interesants fakts – lasot cauri visu iespējamo pieejamo materiālu, kas ir saistībā ar Donu Kihotu, pats Migels De Servantess to rakstījis vienā laikā ar "Hamletu". Ja Hamlets, slēpjoties aiz savas ārprāta maskas, pēta un analizē savu laiku, tad Dons Kihots ir tas, kurš to noliedz – viņš cīnās pret laikmeta kroplīgajiem likumiem.
Daini, tavs varonis – Jautājuma zīme – ir ļoti īpatnējs. Kā tev pašam šķiet – īpatnējs ir viņš, vai tomēr sabiedrība, kurā viņš nespēj iekļauties, ir mazliet slima?
Dainis Grūbe: Gan – gan. Sabiedrība jebkurā gadījumā ir drusku ar savu īpatnību. Bet nu – tas ka viņš ir "konkrēti īpatnējs", tas gan ir fakts.
Kā Laura Subatnieka atveidotais Viktors saka – ka viņš ir tāds foršjocīgs. Taču Viktors ir normāls, jā.
Lauri, tu esi Sadales tīklu speciālists. Ko ierauga tavs tēls, atnākot uz šo dzīvokli, kuram pārējie iedzīvotāji mēģina nemanāmi paslīdēt garām?
Lauris Subatnieks: Es nebaidos – ieraugu arī to slimo cilvēku.
Gundars Silakaktiņš: Jautājuma zīme taisa eksperimentus ar sevi, mēģina sazināties ar citplanētiešiem, un pat citplanētieši viņam šo draudzību nesniedz. Tāpēc viņš savā nodabā drukā naudu, un tā viņš mēģina ar naudu pieturēt Viktoru.
Artūrs Dīcis lugas manuskriptā norādījis nianses, kas būtu jādara, kam būtu jānotiek tajā brīdī. Jūs to ļoti respektējat?
Gundars Silakaktiņš: Mēs tieši mēģinām no tā izvairīties – mēģinām ironiskāk un citādi pasniegt to visu.
Jurate Silakaktiņa: Scenogrāfs Aigars Ozoliņš teica, ka viņam pirmo reizi ir tāda luga, kurā tik precīzi viss uzrakstīts.
Ko tu pati, Jurate, darīsi ar kostīmiem?
Jurate Silakaktiņa: Man ir tādi izaicinājumi! Ir “Sadales tīklu” uniforma Laurim Subatniekam, ko tiešām uzdāvinājuši "Sadales tīkli" – paldies viņiem par to! Esmu patīkami pārsteigta, cik fantastiski kvalitatīvas ir šīs lietas. Neviens neredzēs, bet Laurim cepurīte ar nagu patiesībā būs ķivere...
Lauris: Tomēr kurpes tu man piemeklēji.
Dainis Grūbe: Toties es pašizolācijā dzīvoju gaiši, gaiši zilā uzvalkā.
