Sarakstot šo lugu, amerikāņu dramaturgs Treisijs Letss tai dod nosaukumu “Augusts: Osedžas grāfiste”. Lugas darbība risinās vasaras beigās, un rudens pietuvojies arī Vestonu ģimenei. To pamet tēvs – dzejnieks, alkoholiķis, un ģimenes ligzdā ierodas trīs meitas, lai sērotu un tiktos ar garīgi nestabilo māti. Tomēr ģimenes apvienošanās noved pie ieilgušu konfliktu atklāšanas.
“Lieliska luga, lieliskas lomas. Tēmas, kā saka, mūžīgas un vienmēr interesi saistošas – tādas, kuras saistās ar jebkura cilvēka dzīvi,” par darbu saka režisors Dž. Dž. Džilindžers.
“Osedžas zeme” risina mūsdienu cilvēka spēju sadzirdēt tuviniekus un spēju viņus mīlēt.
Daces Eversas spēlētā ģimenes māte Violeta šīs nepilnības pamana meitās un viņu attiecībās. Bet vai vienmēr pati ir piemērs? Aktrise Ieva Puķe stāsta: “Šajā mājā, kur mammai pašai savas dzīves nebija, kur viss tika pakārtots tēvam – lai viņš raksta, lai dzejo, jo viņš taču ir saņēmis godalgu dzejā – viņa nav realizējusies. Un līdz ar to tas arī noslāpē mīlestību pret bērniem, kurus viņa gandrīz vai neapzināti vaino pie savas neizdevušās dzīves. [..] Dzīve, kā saka, ir ļoti gara un nav pastaiga pa rožu dārzu.”
“Osedžas zeme” runā arī par mūsdienu Rietumu pasaules cilvēka vērtībām. Režisors Džilindžers skaidro: “Kultūra un izglītība kaut kādā veidā tomēr baro šo ego, un tieši tas rada atsvešinātību. Ja mēs domājam par cilvēkiem senāk, kuriem nebija daudz pieejas kultūrai un literatūrai, tur šīs ģimeniskās saites bija daudz ciešākas.”
Gaidot skatītājus, “Osedžas zeme” pagaidām ir nolikta uz plaukta. Aktualitāte nekur nav zudusi. Jo pandēmijas laiks ir pārbaudījums ne tikai teātriem, bet arī neskaitāmām attiecībām ģimenēs.
