Angļu dramaturga un režisora Roberta Aika lugas “Ārsts” pamatā ir ebreju izcelsmes austriešu rakstnieka Artura Šniclera 1912. gadā sarakstīts darbs par ārsta sarežģītajām attiecībām ar reliģiskajām kopienām. Izrādē lugas darbība pārcelta uz moderno Londonu, kur prestižas slimnīcas vadītāja, pēc sākotnēji šķietami nenozīmīga incidenta, nokļūst sabiedrības uzmanības centrā.
Izrādē tiek pretstatīta pacienta reliģiskā pārliecība un mediķu ētikas kodekss, ārsta prāts un cilvēka jūtas.
“Mūsu gadījumā tā vairāk ir emocionāla un vairāk vispārīgāka lieta par personas konfliktu ar grupu vai sabiedrību par to, kas nāk no Šniclera laikiem. Mēs uz to vairāk balstāmies šeit,” skaidro izrādes režisors Gatis Šmits. “No vienas puses, cilvēkiem ir kaut kāda dabīga, iedzimta tendence klausīt tam, ko viņiem saka, un uzticēties. No otras puses ir bailes dažreiz pateikt savu viedokli, jo bail ir no grupas, kas ir apkārt, un bail no tā, ka var būt kaut kādas sekas. Un angliski runājošā rietumu pasaulē tas kļūst par riktīgu katastrofu.”
Intelektuālās, principiālās un raksturā sarežģītās ārstes lomā ir aktrise Vita Vārpiņa. Viņas varonei profesija, zinātne un medicīna ir pirmajā vietā, novārtā atstājot privāto dzīvi.
“Dzīves beigās droši vien mēs katrs nonāksim pie tā, ka sāksim domāt, kas bija kā vērts. Vai tie upuri bija tā vērti.
Bet no otras puses, bez spēcīgām personībām kaut kādā jomā, kuras virza progresu, mēs arī nekur netiktu. Jā, šie upuri ir neizbēgami,” spriež aktrise.
Lugā ar ironiju izcelta mūsdienu sabiedrības apsēstība ar sociālo mediju bieži vien haotisko saturu, kā arī politkorektuma un atsevišķu sociālu grupu ietekme uz cilvēka vēlmi būt patiesam.
“Tēma, kā mēs spējam iznīcināt cilvēku aiz skaudības, greizsirdības, lietojot visdebilākos argumentus. Galvenā tēma ir tomēr identitāte. Kas tad es esmu? Vai apziņai ir robeža vai apziņai ir dzimums? Cik brīvs es varu būt savā izpausmes veidā? Sevis apzināšanās veidā, neielikt sevi kaut kādās grupās. Un kas es esmu? Gribētos domāt, ka cilvēks,” par iestudējumu stāsta aktieris Artūrs Skrastiņš.
