Izrādi radījuši divi mākslinieku pāri – kustību mākslinieki Elīna un Rūdolfs Gediņi un vizuālie mākslinieki Krista un Reinis Dzudzilo. Tās pamatā ir avangarda teātra režisores Asjas Lācis un filozofa, kultūrkritiķa Valtera Benjamina attiecības – izrādes kustību un vizuālā dramaturģija dzimusi no Benjamina grāmatas “Maskavas dienasgrāmatas”.
“Šobrīd ir tik šausmīgi grūti par to literāro pastāstīt, skaidrs, ka tas viss balstās literārajā stāstā starp Valteru un Asju, kas notiek,” skaidroja Rūdolfs Gediņš. “Bet tie Valters un Asja, par kuriem mēs sākām runāt, tiem ir maza saistība ar reālām personām vai vēsturiskajiem faktiem, tie ir kaut kādi Valters un Asja, kurus mēs uzbūrām, iebāzām sevi iekšā un beigās tas tāpat kļuva, šausmīgi banāli, bet par mīlestību..."
“Tas nav banāli, mīlestība ir skaisti,” uzsvēra Elīna Gediņa. “Mums ļoti gribējās strādāt kopā, un pēc tam nāca tikai konkrētais materiāls un konkrētā ideja. Ļoti gribējās strādāt kopā ar Kristu un Reini.
Lasot Valtera Benjamina “Maskavas dienasgrāmatu”, man bija jādomā par to, ka viņš ir tik precīzs vārdos, vai es varu būt tikpat precīza kustībā.
Un tad mēs to mēģinājām iedzīvināt savos ķermeņos un sarunāties ķermeņu valodā un vizuālā valodā.”
Kristas un Reiņa Dzudzilo radītājā skatuves pasaulē dominē sarkanā krāsa. “Ir tāda viena lieta, ļoti vienkārša, ka krievu valodā “krasnij”, kas nozīmē sarkano, apzīmē arī vārdu “skaists”,” skaidroja mākslinieks Reinis Dzudzilo. “Un otrs – darbs, kad rodas Valtera sarakstītā dienasgrāmata, ietver šo laiku, kad revolūcija sen jau notikusi un rodas jauna savienība, kas arī ir pilna sarkanā.
Bet pāri visam galu galā mēs tomēr iznīcinām šo un apzīmējam ar to mīlestību jeb vispār kaut kā rašanos, kur pamatā ir asinis un liela kaislība.”
“Un plūstamība,” papildināja māksliniece Krista Dzudzilo. “Attiecībā par vizualitāti tas, kas mums bija būtisks, – ne tikai pieskarties šim laikam, bet mūsu pārliecībai vai pārliecībai par to, kā radīt mākslu, vai par ko runāt mākslā, kas noteikti ir skaistais vai pieskaršanās skaistajam. Un, saskaroties ar Elīnu un Rūdolfu, kuru kustība ir satriecoši skaista, piepildīta un tehniski ārkārtīgi spējīga, mēs gribējām runāt arī par šo vizuālās mākslas ārkārtīgi revolucionāro laiku, kurā Maļēviča kvadrāts atvēra pilnīgi jaunu mākslas veidu, kā skatīties uz mākslu un kā pieredzēt mākslu. Tāpat arī supremātisma idejas, kur ir pamata struktūras, formas, kuras ir ideālas savā vienkāršībā, kas ir kvadrāts un aplis. Vienlaikus tur ir būtiska absolūto pretmetu vienotība, apaļā pasaule kļūst pa kubu vai skatuve kļūst par vizuālās mākslas sarkano kubu, kurā tiek izstādīts cilvēciskās mīlestības, komunikācijas, sarunas artefakts."
“Ļoti labas minūtes” ir ļoti k onceptuāls mākslas darbs – tā pēc pirmizrādes uzsvēra teātra kritiķe Līga Ulberte:
“Un, man liekas, bezmaz vai nevainojams savā formā.
Te jau var ļoti dažādus vārdus uz to attiecināt: mūzikas teātris, dejas teātris, vizuālais teātris, visi vārdi der. Dramatiskais teātris tas, protams, nav – tieši ar to, ka tas nav dramatiskais teātris, tas ir tik īpašs. Te ir daudzu faktoru satikšanās, kas varētu radīt arī lielu interesi par šo projektu, es ceru, ka to rādīs vēl. Tā ir ļoti konceptuāla izpratne par vizuālo dramaturģiju, par telpu, un tikpat konceptuāla izpratne par to, kas ir ķermenis, kā var izstāstīt stāstu it kā bez stāsta, stāstu bez valodas, tikai ar to, ko cilvēka ķermenis pasaka. Tās lielās, skaidrās, vienkāršās un vienlaikus ļoti sarežģītās lietas te saslēdzas kopā.”
