Kamēr Valmieras teātrī rit vērienīgi rekonstrukcijas darbi, Apaļajā zālē režisora Jāņa Znotiņa radošā komanda piedāvā jaunu izrādi – "Mēs, roks, sekss un PSRS". Tā ir par totalitārās iekārtas aizspriedumiem, aizliegumiem un sabrukšanu.
Režisors skaidro, ka stāsts veltīts tam, lai izstāstītu, kas ir totalitārā sistēma: "Mēs sapratām, ka cilvēki, kas ir piedzīvojuši Padomju Savienību, viņu daudz jūtīgāk uztver, mēs savukārt, kas nav piedzīvojuši un kam nav tās zināšanu bagāžas kā pieaugušiem cilvēkiem tajā laikā, tad mēs varam uz to vieglāk skatīties."
Uz padomju ideoloģijas fona veidojas trīs jauniešu un trīs pieaugušo attiecības. Notikumu centrā grupas "Pērkons" koncerts Ogrē 1985. gadā. To apvij stāsti par čeku, stukačiem, deficītu, disidentiem un citām padomijai raksturīgām lietām.
Šajā pasaulē savu vietu meklē Sanda Runges, Eduarda Johansona un Klintas Reinholdes atveidotie jaunieši.
Patiesības meklējumi, centieni dzīvot bez meliem un atrast īsto patiesību – tie ir motīvi, kāpēc mūzikai un patiesībām, kas skan tur, pieķēries Johansona atveidotais varonis.
Kā pretsvars ideālistiskajiem jauniešiem iestudējumā darbojas Skaidrītes Putniņas spēlētā vecāmāte, Kārļa Freimaņa spekulants un Ilzes Pukinskas ideoloģiski apkaltā māte. Pukinska uzsver, ka izrāde ir par to, kā mēs velkam līdzi savu pagātni.
Iestudējums ir piesātināts ar grupas "Pērkons" dziesmām, kas neapšaubāmi savieno minētos laikus, jo ir zināmas gan jaunākās, gan vecākās paaudzes skatītājiem.
Izrādes veidotāji šo stāstu definē kā satīru par dzīvi komunismā. Tādēļ dažiem tā var atsvaidzināt atmiņas, citiem būt par mācību stundu.