“Stāstā visskaidrāk un paradoksālāk atspoguļojas mūsdienu cilvēka problēmas,” uzsver Rīgas Krievu teātra grands aktieris Jakovs Rafalsons.
Skatuves meistara Jakova Rafalsona radošais prieks par Ivana Turgeņeva “Mumu” iestudējumu ir tik aizrautīgs, ka gribas uzzināt, kas pieaugušo pasauli tik ļoti iedvesmojis smeldzīgajā stāstā par godīgo un labsirdīgo Gerasimu, kas iemīlas kalpotājā Tatjanā, un kāpēc notiek tā, ka mazais sunītis Mumu viņam bija jānoslīcina.
“Iedomājieties, kāda ir stāsta jēga. No visa kundzes galma pretoties iedomājies tikai mazais sunītis – vienīgais, kas pretojās viņas pavēlēm! Un viņu nogalināja. Dzimtbūšana, jūs domājat? Vakar atcēla un rīt jau visi būs brīvi? Nē, tā saglabājas gēnos, un man tas bija atklājums. Tikai mazais sunītis spēj viņai nepakļauties,” pārdomās dalās Jakovs Rafalsons.
Režisors Viesturs Kairišs kopā ar aktieriem meklējis atbildes, kāpēc cilvēki akli visam pakļaujas.
“Es apbrīnoju, cik dziļi Turgeņevs saskatīja to, kas pasaulē notiks. Un īpaši jau Krievijā. Un, aprakstot dzimtbūšanas psiholoģiju, saprotot, kā tie cilvēki tajā dzīvo, un tad tu saproti, kur tam visam ir saknes,” saka Viesturs Kairišs.
“Es saprotu, kāpēc Viesturs izvēlējās mani, par ko man ir liels gods. Tāpēc, ka tieši Gerasimā mēs redzam, ka viņš ir it kā liels, visiem bailes no viņa, bet iekšēji viņš ir ļoti trausls, ļoti jūtīgs, ļoti emocionāls un ļoti labsirdīgs. Ar to atšķiras Gerasims, ka viņam ir tāda īstenība, kuru pārējie nevar saprast, jo viņi nav “īstenīgie”. Laiks vienmēr bojā cilvēkus, bet Gerasims ir viena no tādām personām, kurā saglabājas šī tīrība,” uzskata Gerasima lomas atveidotājs Maksims Busels.
Izrādē izmantot lelles ir sena Viestura Kairiša ideja, tā ir vēlme meklēt arī jaunu režijas rokrakstu.
Izrādes horeogrāfe ir Jana Jacuka, gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis, pirmizrāde 30. novembrī Rīgas Krievu teātra Lielajā zālē.
