Gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa “Sajūtu izstāde gaisma” ir spilgta pandēmijas laika zīme, atspoguļojot sarežģīto situāciju, kurā šobrīd atrodas teātris un tā skatītāji. Taču tas nav stāsts par kultūras apokalipsi, bet gan par neuzveicamu radošo garu.
“Šādi sākas Nacionālā teātra sezona – šī jocīgā, neparedzamā sezona, kurai mums ir plāni visās trīs zālēs,” norāda teātra direktors Jānis Vimba. “Mēs strādāsim. Jebkurš mākslinieks, jebkurš režisors – mēs jau rezonējam ar to, kas notiek ap mums pasaulē.
Un ja šobrīd tā sajūta ir šāda, mēs gribam to gaismu vismaz šeit, Nacionālajā teātrī, mēs gribam gaismu tuneļa galā, lai redzētu kaut kādu perspektīvu tajā tumsā, kas šobrīd apkārt valda."
Tumsa kā fons valda arī Oskara Pauliņa izstādē. Teātra trijos stāvos ir izvietotas mākslinieka spilgtāko radošo darbu fotogrāfijas. Viņš ir veidojis gaismu partitūras izrādēm daudzos teātros, koncertzālēs un brīvdabas pasākumos. Fotogrāfijas šodienas kontekstā iegūst jaunu dimensiju, apliecinot mākslinieka spēju uztvert sabiedrībā notiekošo.
“Es cenšos no katra darba, kas ir izdarīts, saglabāt kādu bildīti – paņemt, atstāt datorā vienā mapē bildi, kas man atgādinātu par to piedzīvoto,” stāsta Oskars Pauliņš.
Pandēmijas laika nošķirtība no teātra iedvesmoja Oskaru Pauliņu veidot performanci, kuras galvenie varoņi nav aktieri, bet gan gaisma un skaņa.
“Tas ir spilgts gaismas un tumsas kontrasts, pierādījums tam, ka mums tagad ir tāds brīdis, kad mēs nezinām īsti, ko darīt.
Mēs domājām – nav ko daudz pārdzīvot un bēdāties, mēs ķērām ideju aiz astes un vienkārši radījām,” atklāj Pauliņš.
Attīstīt ideju tālāk Oskaram Pauliņam palīdzēja Kaspars Zvīgulis. Tā radās sajūtu izstāde, kuras apmeklētājiem ir iespēja piedalīties gaismas pieredzēšanas procesā.
“Tā gaisma tuneļa galā vienam ir tumša, maziņa, citam tā ir liela iespēja. Cits tajā saredz bezcerību, cits – kaut kādu prieku,” spriež aktieris, izstādes radošais vadītājs Kaspars Zvīgulis.
Šo dažādo sajūtu performance atklāj tumsas un gaismas pretstatus ne tikai kā eksistenciālas laika zīmes un mākslinieciski spēcīgus kontrastus. Tajā ir arī kaut kas no Imanta Ziedoņa “labvēlīgās tumsas”, kurā dzimst un izgaismojas jaunas lietas.
“Tā var būt izstāde, tā var būt performance, bet tas joprojām ir teātris,” norāda Zvīgulis, uzsverot: “Tā ir tāda dzīvā sajūta, ko tu vari noķert šeit.”
“Gaisma ir modusies, tā nespēj snaust, un teātra vientulība tiks sašķelta kā ar nazi”, ar tādu pārliecību izstādes veidotāji aicina apmeklēt Nacionālo teātri un “Sajūtu izstādi gaisma”.
