“Situāciju komēdija” ir Ģertrūdes ielas eksperiments ar teātra formu. Klusuma izrāde. Bez izrunātiem vārdiem. Divas aktrises uz skatuves stundu klusē, par viņu pārdomu viļņiem vēsta vien titri latviešu un krievu valodās.
Izrādes aktrise Jana Jacuka, kura ir arī dejotāja un horeogrāfe, atklāj, ka, izrādei sākoties, abas aktrises nezina, kas notiks izrādē:
“Mēs izejam, un tas ir viss, ko mēs zinām, - ka iziesim. Kas tālāk notiek, kā attīstīsies, nav zināms mums, un katru reizi notiek kaut kas cits.”
Otra izrādē spēlējošā aktrise ir Ināra Slucka – aktrise un režisore. Viņa pastāsta, kā pirmizrādē veidojušās tēlu attiecības uz skatuves:
“Man negribētos formulēt, kas mēs esam viena otrai, jo šīs attiecības mainās izrādes gaitā. Šī izrāde ir enerģijas apmaiņa vienai ar otru un tas viss, kas notiek, notiek šeit un tagad.”
Postdramatiskā žanra eksperimenta pamatā ir Krievijas režisora un dramaturga Vsevoloda Ļisovska iepriekšējā izrāde vienai aktrisei “Klusēšana par izvēlēto tēmu”.
Vsevolods Ļisovskis stāsta: “Ļoti daudz strādāju ar klusēšanas tehniku. Izrādē “Klusēšana par izvēlēto tēmu", ko rāda daudzās pilsētās, klusē viens aktieris. Kad man piedāvāja veidot iestudējumu šeit, negribēju rādīt to pašu, tāpēc pievienoju klusēšanu dialogā un to, ka skatītājs zina saturu, par ko klusē katra aktrise, savukārt viņas nezina, par ko klusē spēles partnere.”
Režisors skaidro, ka tieši no savstarpējās nezināšanas radies izrādes nosaukums “Situāciju komēdija”:
“Tas atkārto situāciju komēdijas žanru, kad komiskais efekts tiek sasniegts, pateicoties tam, ka skatītājs zina kādu svarīgu apstākli, ko personāži nezin. Tāpēc skatītājs ir gudrāks par varoni.”
Ļisovskis uzsver, ka jau bieži strādājis ar klusēšanu: “Tāpēc spēju iepriekš iztēloties, kāds varētu būt efekts, bet te notika negaidītais – atbrīvojās kaut kāda papildu enerģija, papildu kvalitāte, ko joprojām grūti noformulēt. Tās varētu būt personīgās Ināras un Janas īpašības, un sanāca citādāk, nekā gaidīju.”
Izrādes producente Jevgēņija Šermeņeva atklāj, ka arī izrādes teksts – titri – katru reizi būs citādi, jo atspoguļos aktrišu piedzīvoto pirms katras izrādes.
“Katru dienu viņas to sūta režisoram, kurš to apkopo. Interesanti, kā, esot atstatus, viņas sāk vien par otru domāt un sajust,” stāsta producente.
Teātra kritiķis, pirmizrādes skatītājs Atis Rozentāls pēc izrādes komentē:
“Autori paši to ir ļoti precīzi definējuši postdramatiskā teātra rāmī, tieši tur tas arī iekļaujas, postdramatiskais teātris ir ļoti daudz – tas, kas ir ārpus teksta un ārpus dramatisma tradicionālā izpratnē. Līdz ar to es pat biju sākumā sagatavojies tam, ka teksta nebūs vispār, ka nebūs arī titru.
[..] Līdz ar to tā pieredze skatītājam dalīt uzmanību starp to, kā savā starpā korespondē klusējošas aktrises un kā savā starpā nekorespondē teksts, ko viņas runā, jo tas, kas ir uzrakstīts, nav dialogs klasiskā izpratnē, - tas ir ļoti interesanti, tas prasa milzīgu uzmanību, publika arī ļoti turējās, jo katrs troksnis šeit ļoti dzirdams.
Jā, tas ir ļoti rosinošs eksperiments, tā var darīt. Vai to pie mums var darīt bieži? Tas ir jautājums. Pie mums to vajag izmēģināt, apskatīties, kā tas strādā, un var jau būt vēl kādreiz var attīstīt kaut ko šajā ziņā.”
