Visi grib nodejot Margaritu
“Margarita ir tāda skaista loma, traģiska, bet ļoti skaista, ļoti emocionāla. Tā kā ir trīs cēlieni, ir tiešām iespēja viņu izdzīvot no – līdz, tas ir tiešām tāds emocionāls piedzīvojums,” Latvijas Radio raidījumā “Talantu galerija” atzīst Hamburgas baleta trupas vadošā soliste Anna Laudere.
Margaritas lomu izrādē “Kamēliju dāma” Laudere dejo piecus gadus, bet 2018. gada novembrī šai Noimaijera veidotajai horeogrāfijai aprit jau 40 gadi.
“Es zinu, ka visā pasaulē visi grib nodejot Margaritu, to es zinu pilnīgi noteikti. Protams, viņam ir ļoti daudz citu skaistu, burvīgu baletu. Bet šis ir pilnīgi iegājies kā kulta balets,” atzīst Laudere.
Lai arī šo izrādi viņa dejojusi jau vairākkārt, dejotāja arvien atminas izjūtas pirms savas pirmās “Kamēliju dāmas” izrādes.
“Es atcerējos to sajūtu, kā stāvēju aizkulisēs un nevarēju sagaidīt, kad sāksies mūzika un es varēšu iziet uz skatuves. Man gribējās, lai uzvedums nekad nebeidzas. Un tā sajūta man bija pirmo reizi, ka es nebiju vispār nervoza, man vienkārši gribējās iziet uz skatuves ātrāk un izdzīvot šo burvīgo piedzīvojumu trīs cēlienos,” atklāj Laudere.
“Jā, mēs šobrīd gatavojam intensīvi ["Brāmss/Balančins”], kā arī gatavojam Džona Noimaijera "Orfeju", tā ir opera [K. V. Gluka “Orfejs un Eiridīke”], un tur arī piedalīsies balets. Tas ir tāds vēl nebijis vismaz manā laikā, kamēr esmu šeit, nav pieredzēts, ka opera ir kopā ar baletu. Būs liela pirmizrāde. Būs piektā Mālera simfonija, ko arī mēs šobrīd gatavojam, un "Riekstkodis", ko paralēli gatavojam, un "Dons Kihots". Tā kā darba ir daudz un tas ir labi,” atklāj Laudere.
Dejotāja ir gandarīta, ka Noimaijers trupu iepazīstina ar saviem agrākajiem iestudējumiem, citu horeogrāfu darbiem, kas prasa atšķirīgu tehniku.
“Viņš vienmēr cenšas trupu iepazīstināt ar dažādiem stiliem, kas ir, es uzskatu, ļoti vērtīgi un nepieciešams dejotājiem,” uzskata Laudere.
Anna Kareņina – mēģinājumu laiks kā sapnī
Salīdzinoši nesen, 2017. gada vasarā, pirmizrādi piedzīvoja Noimaijera veidota baleta izrāde "Anna Kareņina”, ļoti īpaša baleta izrāde, kurā Lauderei ir galvenā loma.
“Zinājām, ka Džons Noimaiers studēs “Annu Kareņinu”, man jau sirds apstājās, jo mēs nekad nezinām sastāvus. Sezona sākās, bija 2. septembris, kā tagad atceros, un bija izlikts mēģinājums man un manam vīram Edvinam Revazovam. Es vēl padomāju, nez, vai tas ir tieši uz Annas lomu vai uz kādu citu lomu, bet es jau biju nenormāli laimīga, ka es būšu tanī baletā. Un, kad sapratu, ka tas tiks studēts tā kā uz mani, man bija tāda sajūta...” atminas Laudere.
Lai arī aiz muguras ne tikai mēģinājumu process, bet jau vairākas izrādes, Laudere stāsta, ka darba process bijis kā sapnis.
“Es nodzīvoju tādā burvīgā sapnī un laimē, un tas pat vārdos nav izsakāms, cik tas bija skaisti. Tieši tas laiks, ko mēs pavadījām ar viņu [Noimaijeru] zālē, kā viss tas tapa.
Jo, kad izrāde jau ir, protams, skaisti, ka tu dejo un izjūti, un ar katru izrādi nāk sajūtas vairāk klāt un dažādas izjūtas. Un kad iejūties vairāk lomā, un sāc variēt dažādās vietās, savādāk izjust, ir ļoti interesanti, bet tieši tas viss process, kā tas top, tā ir absolūti neatņemama daļa no manis,” bilst Laudere.
Laudere vērtē, ka problēmas, kas risinātas romānā, ir aktuālas arī mūsdienās un uz skatuves darbs ir ģeniāli attēlots.
“Tas iestudējums, pirmkārt, ir ļoti interesants, un viņa ir tik dažāda tur, un viņa sākumā bija pēkšņi tāda, kādu es vispār viņu nekad nebiju redzējusi,” vērtē Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas baleta pedagoģe Sarmīte Jakse-Graudiņa, pie kuras Laudere savulaik apguvusi klasisko deju. “Es skatījos un baudīju, es tiešām baudīju. Ir pagājis gads, un es vēl dzīvoju ar tām atmiņām, tas bija vienkārši lieliski. Tur nevienas tukšas vietas nebija, nevienas nepareizas kustības, tiešām, man ir ļoti liels prieks par Annu."
Partnerība dzīvē un dejā
Gan baletā “Anna Kareņina”, gan vairākos citos iestudējumos Lauderes skatuves partneris ir viņas vīrs Edvins Revazovs.
“Kad mēs esam uz skatuves, ir sajūta, ka attiecības ir intīmākas, tādā ziņā, ka mēs viens otru labi zinām, kaut kā tās izjūtas, protams, ir savādākas. Liels pluss arī tas, ka mēs tiešām varam strādāt savā brīvajā laikā, mēs abi gribam strādāt savā brīvajā laikā, mēs to darām, un pēc izrādes mēs apspriežam, kas bijis labi, ko var labāk. Tas tiešām ir liels pluss,” atzīst Laudere.
“Kad skatījos vasarā “Annu Kareņinu”, sajūta, kad atveras priekškars un ir ārkārtīgi daudz cilvēku uz skatuves, bet tu nekļūdīgi redzi, ka šī izrāde būs par šo personību, jo no viņas tāda enerģētika staro,” Lauderes sniegumu atzinīgi vērtē baletdejotāja Elza Leimane, viņas draudzene no skolas laika. “Pusi man bija grūti saskatīt tāpēc, ka es visu laiku slaucīju asaras no priekiem un aizkustinājuma.
Tas personības spēks un spīts. Spīts pilnīgi noteikti, darbaspējas ārkārtīgi lielas, bet man patīk tas, ka viņa no sirds māk darīt visu. Viņa māk arī atpūsties un tikpat sirsnīgi strādāt, un viņa to spēj savienot. Par to es viņu apbrīnoju.”
Anna Laudere dzimusi Siguldā. Sešus gadus mācījusies Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā, bet 16 gadu vecumā devusies uz Vāciju, lai izglītību turpinātu Hamburgas baletskolā. Jau pēc diviem gadiem – 2001. gadā – Anna uzņemta Hamburgas baleta trupā, 2008. gadā kļuvusi par šī teātra solisti, bet pērn Hamburgas baleta mākslinieciskais vadītājs Džons Noimaijers Annu Lauderi iecēlis Hamburgas baleta vadošās solistes godā. Latvijas publika viņas žilbinošo talantu novērtējusi Baleta zvaigžņu festivālos Jūrmalā.
Viss, kas kārojas, ir jūra, Miķeļtornis un mīļie cilvēki
Laudere arī stāsta, ka pirmais laiks Hamburgā bijis smags un arī attieksme Latvijā par viņas izvēli nav bijusi viennozīmīga.
“Vienmēr saku, ka caur cilvēkiem, kas man labu nevēlēja, un ar cilvēkiem, kas man tiešām vēlēja visu to labāko, – ar šo kombināciju es nokļuvu, kur es šobrīd esmu – līdz “Annai Kareņinai”, “Kamēliju dāmai” un strādāt ar Džonu Noimaijeru visus šos gadus. Tā kā man ir jāsaka paldies gan vieniem, gan otriem,” vērtē Laudere.
Lai arī Vācijā Laudere strādā jau 17 gadus, arvien "viss, kas kārojas, ir jūra, Miķeļtornis un mīļie cilvēki”.
“Miķeļtornis ar savu auru ir man ļoti īpaša vieta, jo, tā kā es vispār ļoti mīlu ūdeni un turpat blakus ir jūra, un tas klusums un mežs. Un nav neviena cilvēka apkārt, man tā ir kā meditācija. Man katru gadu ir obligāts pasākums, ka man ir jābūt Miķeļtornī un, jo ilgāk, jo labāk, jo tas klusums man ir nepieciešams. Es jūtu, kā pa visu sezonu un visu to laiku, ko mēs pavadām kopā ar cilvēkiem un pilsētā, ir tik daudz domu, emociju un enerģijas visapkārt, ir tāda sajūta, ka ik pa brīdim tur manām domām un emocijām vairs nav vietas,” stāsta Laudere.
"Es gribu un es atgriezīšos MĀJĀS!” to jau pēc sarunas atraksta Laudere, viņa to neesot paspējusi pateikt intervijā. Taču pašlaik ir Hamburga un Džons Noimaijers.
